Kad Rīgā bija regate, mēs arī tur bijām aizklīduši. Mani mazāk interesēja kuģi, vairāk Pits Andersons, kas uzstājās krastmalā, un pie kura mēs gājām svingot. Man kājās bija čības, no kurām ļoti gribējies tikt vaļā, jo izmērā viņas bija pārāk precīzas. Es kaut kā laika gaitā esmu iecienījusi apavus, kas ir izmēru-pusotru par vaļīgu, bet šie gadījušies baigi precīzie, kā rezultātā, novelkot tos, es sapratu, kas ir laime.
Kāpēc gan es viņus uzvilku, zinot, ka iešu dejot ir... hm, nesaprotami. Bet Pits rullēja, un mēs svingojām tā, ka pēc pusstundas es sapratu, ka ļoti sāp. Četras tulznas un - ak, laime! - caurumi zolēs. Šoreiz laime tāpēc ka tagad ar mierīgu sirdi var izmest tās kedas misenē. Es paņēmu (!!!) velorikšu un aizbraucu uz Galeriju Centrs, kur nopirku lūk šādas te čības pa 10Ls, kas viņām arī ir sarkanā cena. Jautājums tikai, kāpēc bija uzreiz jāņem divi izmēri par lielu? Toties neberž un ērti, garzeķe gatavā.
Tad vēl bija visādi kuģi, saldēts jogurts un salūts, un ap pusvieniem naktī mēs gājām uz vīra vecāku mājām Imantā. Pagalmā kaut kas pašāvās zem kājām, mēs až palecāmies nost - žurka! Nē, kaķīts. Maaaziņš, viens, ņaud. Nezinu, kas tas bija, bet pēc minūtes es jau nesu viņu rokās un jautāju vīram, vai es esmu viņam apnikusi ar šitām dullībām. Nu, bet vīrs pagaidām mani piecieš, un tāpēc mums mājās tagad ir trīs kaķi, tajā skaitā Gregors (viņš arī Griša). Sākumā pusotru mēnesi vecs, 600 grams smags un drausmīgi blusains:
Un tagad jau divarpus mēnešus vecs un kilogramu sasniedzis pašapzinīgs miniatūrs kaķa indivīds:
(Ārprāts, cik man milzīgi runči!) Attiecības ar lielajiem pagaidām mums ir visai sarežģītas, bet vēl sarežģītākas ir attiecības lielo runču starpā, bet te mēs strādājam, arī izejot no katra atsevišķa rakstura. Plusos toties ir visu triju ēdāju pārvešana uz sausās paikas, kas, ticams, ir gan viņiem veselīgāka, gan man saudzējošāka (beidzot es prāstāju vergot ar mūžīgo vistas sastāvdaļu gatavošanu, urā!)
Un, meklējot visādu informāciju par kaķu saimes bērniem, uzgāju lūk šādu superīgu blogu. Principā, tā vairāk ir gatavā grāmata, jo tai ir secīgs sākums, fabula un beigas. Izlasīju trīs reizes un lasīšu vēl. Mani tur uzrunā viss: izvēlētās sugas, krāsas, mājas iekārtojums, pasaules redzējums un dzīvnieku vārdu izvēle. Un arī saimnieces rakstīšanas stils, ar ko man (īpaši latviešu valodā) izdabāt ir ārkārtīgi grūti: Nīnas kaķēni un Co
4 komentāri:
Wīī, kaķītis! Apsveicu! :)
Man patika Čorvena no Nīnas bloga ;)
Anete, tu saproti, ka tā ir ļoti slidena taciņa& Sākumā tev ir viens kaķis, tad divi... :D
Ja es dzīvotu mājā, nevis dzīvoklī, tad visdrīzāk jau sen būtu 3-4 kaķi; šobrīd dzīves telpas (un dzīvesbrieža pacietības) kapacitāte ir jau sasniegta :)
Ierakstīt komentāru