Te ir sākums. Es tikai dažus savus secinājumus pierakstīšu.
Sievietes ienīst to, ka ģimenē jāstrādā abiem. Tikko viens nestrādā, vienas algas ierastajām vajadzībām nepietiek. Ja finansiālā iekārta pasaulē būtu tāda, ka ģimenē var strādāt tikai viens un pietiktu visiem, ir divi pavērsieni:
1. Sieviete-ziediņš kleitā ar bērniem un plīti tup mājās. Bet viņai ir nopietns bezkompromisu dārznieks, kurš saimnieko dārzā pēc savas patikas.To pasaule jau ir piedzīvojusi, vai ne? Tikai sievietes ātri to aizmirsa, jo sen jau ir pierasts, ka viņas uzklausa, bet ja neuzklausa, tad var likt sevi uzklausīt ar nopietnākiem mēriem. Viņas vienkārši neiedomājas, kā tas būtu, ja pēkšņi viņai nebūtu teikšana. Nekāda. Nekur. Un tas ir tikai laika jautājums, ja tu esi ziediņš. 'Nu manējais jau nekad...' Tavējais nekad, jo viņš tevi un tavu lomu redz caur sabiedrības brillēm, un mūsdienās tā nav pieņemts.
2. Mīļotais pasaka, ka viņš arī nogurst. Viņam arī grūti iedzīvoties ziedkopja lomā, kad viņš ir pārnācis no darba, kur pastrādājis par diviem. Tāpēc, mīļotā, velc kurpes un ej pati uz darbu. Un es palikšu mājās ar bērniem. Kāpēc ne? Bērnu pabasti, kopšanas atvaļinājumi un slimības lapas tiek tikpat labi piešķirtas vīriešiem. Jā, tas ir alternatīvais piedziedājums: viņš arī nogurst.
Nu ja, secinājums man sanāk tikai viens. Ja vīrietis grib tikai atpūsties, to sauc par 'palicis sīks un vārgs'. Ja to grib sieviete, to sauc par 'viņai atņemta viņas daba'. Kāda daba, nesaprotu... Kas tik ļauns notiek ar manu sievišķīgo dabu, ja es pasēžu dažas stundas pie kompja? Un kopš kura laika to sauc 'art'? Art un rakt ogles, nevis klabināt klavieri, gan būtu tikai mana personīgā izvēle. Kā Inga teica, m a n a i z v ē l e...
PS Cerams, mēs visi te zinam, ka feministes ir tās, kas mums iespēju izvēlēties - vilkt to sasodīto kleitu vai strādnieka bikses, nevis tās, kuras ar varu ņem nost bikses strādniekiem? Citādi, es baidos, ka man atkal sāks skaidrot ābeci...
PPS Es arī grūti pārslēdzos no redaktora un mātes lomas uz mīļotās sievietes lomu un pat drauga lomu. Es ceru, mani tuvākie jau ir sapratuši, ka palīdz tikai pacietība un sarunas par pastarpinātām tēmām. Tas ir, ja es laboju filmu, nevajag līst bučoties. Vajag bruņoties ar pacietību un sākt pārrunāt ar mani mūsu finanses, plānus nākotnei, attālus paziņas, referendumu, Otro Pasaules karu, kaķu šķirnes, whatever... un nepaies ne gads, ka es jau būšu pārslēgusies pa ķēdīti darbs-ģimene-pretējs dzimums-tuvība. To sauc par sadarbību un komunikāciju. No savas puses, es arī tam vienmēr esmu gatava. Bet stāvēt ar mīklas rulli un teikt, ka 'esesmuziediņšsieviete****kurirmanidimantiunnesmaniuzrokām' vai ēsesmudārznieksvīrietisesatstrādājukurirmansminets' nevienu nepārslēdz.
Vainot sabiedrību un stulbo valsti ne tik, kaut gan... kopīgs ienaidnieks ir jau pirmais solis vienam partnerim pret otru.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru