Plašas apakšsvītras nevilkšu, bet es nevaru atminēties nevienu gadu savā dzīvē, kurā neietilptu kāds liels notikums. Citreiz gan garš un mierīgs nekānedarīšanas pilns gads mēdz likties notikumiem vai vismaz noskaņām bagātāks, nekā patiesi lielo pieturzīmju gadi. Tāds man bija 2005. - lēngans un pietiekams tukšs, lai tajā ielietu dzīves baudīšanu. Aš, pagaidiet, 2005. es tomēr ieguvu augstākās izglītības diplomu un iekritu balles deju pasaulē. Un tomēr. 2006. parādījās vīrs un Roma, 2007. - māja un bērns, 2008. gan, atskaitot paplašinātu interneta lasīšanu, nekas dižs laikam. Tad, lūk, 2009. piespēlēja man darbu un duālu. Es vairs nevaru iedomāties, ko vēl man vajag pilnai laimei. Vairāk gulēt un atsākt skriet?
Katrā gadījumā es gribētu sevi apsveikt ar to, ka man Jaunais gads vairs nepienāk kompānijā, kurai ir pilnīgi vienaldzīgi visi šie ziemas svētki. Tāda kompānija blenž uz monitora un ik pa laikam televizorā, bet es tajā brīdī gribu nomirt ar garlaicības un netaisnības pret sevi, jo man šī kompānija esot tuvākais cilvēks uz pasaules, bet 31. decembris ir mana mīļākā diena gadā.Šogad gan ir ļoti daudz tīra pāķu sniega. Un sals. Un Lambrusco. Un filmas kompī. Un vīrs piekrita, ka prezidentu neklausīsimies. Un par godu uzkāpjošajam - klusā daba ar kaimiņu tīģeri.
Atlicis tikai izdomāt, vai uzģērbt mīļākos džinsus un kreklu vai arī palikt strīpainajās zeķēs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru