Bija pirms brīža vienam cilvēkam jautājums, kāds ir jūsu dzīves lielākais sasniegums? Nu, už šo brīdi. Un es sapratu, kurš ir manējais, kad vienā sarunā pateicu: "Darīt to, ko man gribas darīt, man neliekas nekas izcils. Ir daudz lielāka māksla nedarīt to, ko negribas."
Izdzerot cik tur tās tekilas, kuru tagad mēra garuma mērvienībās, man tik un tā nepatīk komunicēt. Man nav vajadzības zvanīt cilvēkiem, ko neesmu redzējusi desmit gadus un nemaz negribu redzēt, vilkties pie kāda ciemos tikai, lai paildzinātu vakaru... Nekad nebija. Bet gadus desmit atpakaļ man vienmēr likās, ka ir par maz. Ka, ja neturpināšu, bet iešu gulēt, tad kaut ko palaidīšu garām.
Un tagad man beidzot ir atnākusi sajūta, ka ir jau labi, bet vairāk būs par daudz. Ja iešu prom - neko garām nepalaidīšu, toties, ja neiešu - tad būs pārdozēšana, un tas katrā ziņā ir sliktāk, nekā palaist kaut ko garām. Nav nekā, kas var aizskriet, atskaitot manu labsajūtu šobrīd un turpmāk. Jā, es esmu nolēmusi veltīt savu dzīvi līdzsvara meklējumiem. Ēdot, dzerot, pīpējot, guļot, runājot, darot jebko - līdzsvars ir tā smalkā robeža starp brīdi, kad ir baigi labi, un to brīdi, kad, dzenoties pēc vēl labākas sajūtas, pieliec vēl 30 gramus, vienu karoti, piecas minūtes un... paliek ļoti ļoti slikti un ir neglābjāmi sabojāts viss sasniegtais. Iziešanās ar iedzeršanu un uzpīpēšanu man tas jau ir droši sasniegts. Daļēji ir sasniegts ar runāšanu - es esmu iemācījusies šad un tad aizvērties. Varbūt kādreiz arī ar ēšanu aizies?
Viens pārsteidzošs moments ir tāds, ka ne jau es uzcītīgi līdz šim esmu strādājusi pie sava līdzsvara. Nē, tieši otrādi, es biju paņēmusi vairāku gadu pārtraukumu no pamatizklaidēm. Otrs moments ir tāds, ka tā vispār nekādā gadījumā nav uzcītīga strādāšana. Nav tā, ka jāpaņem sevi aiz ausīm un jāved mājās. Nē, vienkārši gribas pielikt punktu šeit, kur ir labi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru