Atmiņu kolekcija

Pāris dienas atpakaļ man bija atklāsme. Kā jau Le Feu D'Issey adikts pēdējos vismaz 10 gadus es pavadīju Ugunsbumbas un tās analogu meklējumos. Bet jā, tad bija tā atklāsme. Mož pietiek skraidīt pakaļ pagātnes rēgiem? Es tāpat nepirkšu vintāžas paraugus no ebay par 300 eiro, jo smaržas ir smaržas - tās bojājas arī iepakojumā neatvērtas. Tās dažreiz jau no ieliešanas brīža atšķiras no oriģināla vai no 1998. gada oriģināla! Takš pilna pasaule jaunu smaržu un jaunu atmiņu to be. Nē, nu skaidrs - jūtīgs deguns, riebums mēģināt visu mūsdienu pretīgo produkciju un tā, bet tomēr... Jaunā meklējumus es sāku ar lasīšanu. Un lasot atcerējos, ka ne ar vienu Ugunsbumbu cilvēks dzīvo - gadsimta sākumā man bija daudz foršu smaržu, jo Brīvības/Ģertrūdes stūrī bija foršs Kolonnas veikals, kas man bija vienmēr pa ceļam.

- Ar Ugunsbumbu un Gaismasbumbu viss ir skaidrs. "Jums nepatīk neviens aromāts? Es zinu, ko jums vajag". 

Ugunsbumbas centrs vienmēr būs 2001. gads, Oludeniza, Gaismasbumbas - 2002. gads, Londona. 

Tad vēl man bija... 

- Versus Donna (Versace), bet pie tām es atpakaļ vairs neiešu. Smukas smaržas, bet šobrīd tas ir par daudz. 

- Dolce Vita (Dior) - o, šīs es kādu brīdi nēsāju, un viss bija ideāli. Man bija 20, es pēdējo gadu mācījos RLMK, kazino bija jauna treniņskola, un tur bija čalis, ar kuru man radās tāda ķīmija. Šīs smaržas viņam arī patika. Čalis gan ir tāds hipsters, un kaut kā tālāk par smaržu līmeni viņš man krita uz nerviem, bet bija jauki. Man toreiz bija milzīgas platformu kurpes, no kurām es dzērumā nokritu. Un tumšsarkans džemperis, un pelēki zīmuļsvārki ar šķēlumu, un nenormāli lakota soma. Un vispār, viss gāja tikai konkrētā krāsu komplektā - melns/pelēks/tumši sarkans/neonzaļais.

- Python (Trussardi) - tās es nopirku, jo piedāvājumā bija neliels tilpums. Smukas, saldas, balzāmiskas, pūderīgas, bet kazino bija vēl viena meitene, kura tās lietoja, viņai tās piestāvēja daudz daudz daudz labāk. Es esmu tām par asu. 

- Cielo (Byblos) - nejauši nopirktas Ventspilī, arī nelielā tilpumā. Ārkārtīga cukurvate, bet patīkamas. Nu, cukurvate man reāli ir blah.

- UCB Cold - tas gan ir tualetes ūdens, nopirku 1999. gadā United Colors of Benetton/Sisley veikalā Brīvības un Lāčplēša ielas stūrī (vai maz kāds atceras, ka bija tāds veikals?). Smaržu ziņā es redzu, es toreiz vilku visu pēc kārtas. Atceros, ka teicu toreizējam boifrendam, ka man cold piestāv labāk par hot, es tomēr esmu tāda vēsa meitene. Interesanti, jo vismaz toreiz es visu laiku tēloju ugunsgalvu, bet - kā ūdenī skatījos par savu vēsumu. Cold it is.

- Red Samba - no kāda stilīgo drēbju veikala, neatceros vairs, kura. Limpene nu baigā, bet ir tajā kaut kas tāds, vasarīgs un uzrunājošs.

- Envy (Gucci) - man viņas nebija, un nebūs, bet aromāts ir visai zīmīgs savam laikam. Visas smaržas toreiz bija saldas un smagas, bet šīs bija... Eu, kurš pīpēja zāli ēda rukolu? Priekš zāles - nereāli spēcīgas, pilnīgi no kājām nones, bet mute paliek vaļā. Es vēl šobrīd varu restaurēt šo aromātu galvā (vai degunā). Absolūti fantastiks! Bet es tomēr neesmu tā, kam piestāv ļoti garšīgu salātu smarža.

- Feminite du Bois (Shiseido) - kad man pagalam beidzās Ugunsbumba, es sāku meklēt analogus vai ko līdzīgu. Kāda ne pārāk gudra konsultante man iesmērēja šīs - esot līdzīgas. Kurā vietā? Ar to, ka austrumnieciskas? Viņas ir salkani saldas pārsaldas bez jēgas un vēl ar kaut kādu eļļu smaku, un tikt vaļā no viņam nav nekādu izredžu, ne tev, ne citiem. Es pat to nosaukumu redzu tā: "Sievišķība bueeeee".

- Amorito (The Body Shop) - vēl viena pasaka, tā teikt, par lētām naudām, un atkarība uz mūžu no šokolādes nots aromātos. Neskatoties uz to, ka pret pašu šokolādi es esmu visai rezervēta. 

- Flower (Kenzo) - tās 2005. gadā uzdāvināja mammai, bet lietoju es. Neteiktu, ka pilnīgi manas, bet bija ok. Līdz brīdim, kad pudelīte saplīsa vannas istabā. It was the end of all our dreams. 

- Wish (Anna Sui) - 2005., pirkām krusstēvam dāvanu, man iedeva testeri. Smarža tiešām smalka un jauka, bet tas pats, kas ar Envy, tikai dalīts ar 547. Zaļas un patīkamas, priekš fejas. Which is not me.

- In Motion (Hugo Boss) - 2006. gada mana vīra smaržas. Tā jaunieša smaržas, ar ko es precējos. Viņa arī vienīgās smaržas. Joprojām foršas un joprojām ir man mājās (abi).

- Elixir des Merveilles (Hermes) - mans pirmais mēģinājums atrast pavisam jaunu savu aromātu. Šo izvēlējos pēc apraksta, un mamma man viņas uzdāvināja. Smukas! Bet... divi bet. Pirmkārt, tieši tad, kad man viņas uzdāvināja, izrādījās, ka es esmu stāvoklī. Turpmākos divus mēnešus es pavadīju permanentā nelabumā - vajadzēja taču tā sagadīties! Vēlāk nelabums pārgāja, un smaržas es izlietoju, bet tādas īstas mīlestības ar tām man neradās. Varbūt, arī tāpēc, ka nekā salda tur nav. Tas ir otrais 'bet', ko man būtu vajadzējis ņemt to vērā. 

- Privé (Jean-Luc Amsler) - joprojām ar mani. Analogu meklējumu mēģinājums. Lai pastāv plauktiņā.

Un vēl bija kaut kas fantastisks, ko es 1997. gadā nopirku saimniecības preču veikalā par vienu latu. Kaut kas jumtu nonesošs. Pēc pāris nedēļām es saskrējos ar čali, ar kuru mēs viens uz otru metām acis jau pāris gadus, un pavasaris bija arī jumtu nonesošs. Bļin, būtu tās smaržas, nevis kaut kas no saimniecības veikala, arī tagad ņemtu šīs! Pat nosaukums it kā naglai uz galvas. Obvious. 

Un jā, pāris gadus atpakaļ mani ienesa nišas aromātu veikalā Blaumaņa ielā. Tur es pārliecinājos, ka Etro Etra ir Ugunsbumbas līdzinieks. Un vēl es tur uzsmidzināju kaut ko... Saldu un satraucošu. Atmiņas no bērnības vai laimes varbūtību. Toreiz man likās, ka, lai cik patīkams, šis aromāts neesmu es. Bet, varbūt, es pati arī vairs neesmu Ugunsbumba? Diemžēl, neatceros ne vella, ko es tur esmu ostījusi, kā tas saucās un kā izskatās! Bet es atceros, kā smaržo, un man jau ir kandidāti (citi). Virzieni šobrīd ir divi - Cacharel un Thierry Mugler. Varat novēlēt veiksmi.