9.6.14

Lietus-2

Spēcīgu izbrīnu rada manī cilvēki, kura saka 'gribēju braukt tur un tur, bet sola lietu... tagad nezinu". Kamon. Mēs dzīvojam tādu laikapstākļu zemē, ko tad tagad, ārā neiesi? Savulaik domāju, ka mums vispār ārkārtīgi veicas ar laiciņu, kad dodamies uz dažādām izklaidēm, bet kopš tas viss ir tik intensīvi... nu nezinu, gadās trāpīt zem stihijas.

Impact Fest


Slapjais kaķis


Stipro skrējiens


Cēsu rogainings

Es tā kā drīzāk par pretējo uztrauktos... kad ir par karstu.

5.6.14

Viens no pieciem dzimumiem-438

Es lasu modes un stila jautājumiem veltītas komūnas, to visi zina. Ļoti interesanti tur mēdz būt. 

Piemēram, šodien viena meitene stāsta, ko darīt apaļīgām meitenēm, lai vasaras karstumā starp stilbiem ādu nenoberztu. Vienkārši neitrāli piedāvā risinājumus. Ir šortiņi, ir visādi pūderi-līdzekļi, ir tādas tā kā zeķu maliņas. man tas nav aktuāli, bet es esmu ziņkārīga, degunu iebāžu visur. Turklāt, es labi zinu, kas būs komentāros. Un tur būs miljons komentētāju, kuri teiks: "Un man tas vai tas NEPALĪDZ!!!! man ir tik maiga āda/jums ir tik debīli līdzekļi, ka man nekas-nekas nepalīdz. Ak". Te man ir Dzīvespriecīgā Murmuļa cienīgs piedāvājums - ja tev nu galīgi nekas nepalīdz nenoberzt stilbus, uztaisi sev tādus stilbus, lai viņi neberžas. Nu, apkārtmērā 10 cm mazākus. Bet šo padomu es nemaz negribu izteikt pat pie sevis slepenajā blodziņā, kur nu vēl komentāros, jo, pirmkārt, tas ir rupji un stulbi, otrkārt, uzzināsi vēl miljons iemeslu, kāpēc konkrētā tante nespēj notievēt nekādā gadījumā. 

Bet cik lielam lepnuma iemeslu trūkumam ir jābūt, ka tev būtu jālielās ar to, ka tev kaut kur āda beržas un ka šorti/pūderi tev nelīdz? Tiešām tev nav nekā labāka, ar ko lepoties? Viņas nemeklē risinājumu problēmai, viņas vicina karogu "Man nepalīdz, whatchagonnado!" Ko viņas ar to grib teikt?  Grib, lai visi novērtē, cik ļoti īpašas un maigas fejas viņas ir, ka saskarsme ar rupjo apkārtējo pasauli viņas tā ievaino? Jo nu diez vai to var uzskatīt par konstruktīvu komentāru pie ieraksta, kur vienkārši uzskaita tirgū esošos līdzekļus. 

Un pie timbuktoo - duāls zina - komentāros ganās sieviete-katastrofa. Tur viņa apraksta savu pieredzi pie jebkāda temata. Lūk, daži graudi: neatvērts logs birojā viņai beidzas ar stenokardijas lēkmi, trenažieru zāles apmeklējumi ar spēku izsīkumu un sieviešu lietu pārtrūkšanu, medmāsiņas kļūda - ar komu, krūšturi visi slīd nost, apavi berž un sports pret depresiju nelīdz - tikai smagā gala medicīniskā artilērija. Lūk tā ir īsta feja! 

Atgādina bišku viktoriāņu laika pastāstiņus par to, kā sievietes bija tik trauslas un vārīgas un gāzās ģībonī pie katra sīkuma. 

22.5.14

Nordea Riga 2014

Iepriekšējā dienā jaunie atbalstītāji atstāja zīmīti uz dēļa:



Vīrs skrēja pusmaratonu, bet es desmitnieku un solīju, ka, ja laikapstākļi netraucēs, noskriešu stundā.

Traucēja gan, jo tieši uz 10km skrējienu saule, kas bija visus piemānījusi, izlīda no mākoņiem un sabojāja man visu skrējienu. Pie pirmā pagrieziena, uz Hanzas ielu, kur bija mazliet vairāk par kilometru, es sapratu, ka esmu nosvīdusi, kaut arī vēl iesildījos. Un man svīšana mēdz sākties kilometra pēc 3.-4. Jā. Tālāk arī bija ļoti saulaini, bet tomēr, lūk!


Apakšējais ir vīra rezultāts pusmaratonā. Augšējais, saprotams, manējais. Es solīju - es izdarīju.

Bilžu man nav, jo to, kurš visvairāk dzenās pakaļ bildēm, neviens nefočē. Tā kā paldies bērnam par to, ka nobildēja mani brīdī, kad es nebiju tam morāli gatava. Tagad tā ir mana vienīgā bilde no pasākuma.


Vīrs gaidīja mani ar kameru pie Rātslaukuma, pat atrada ļoti labu vietu, bet neatpazina. Tā kā, labi vien, ka nav bilžu, kurās mani savējie nepazīst! Kur es ar koši sarkanu seju un mēli uz pleca šķībi skrienu pēdējo kilometru un ar roku pieturu numuru uz vēdera, jo tas krīt nost. 

Ko vēl piebilst: 
- ja dzeltenais ģīmis skatās virsū, ņem līdzi to savu ūdeni. Es to izdarīju un biju ļoti apmierināta: dzēru, kad gribējās, nevis pusotru km pēc starta, tad vēl pēc pusotra km un tad divi gari gabali sausajā. Arī apstāties nenācās un aplaistījos no sirds.
- pasākums ļoti skaists un ļoti labi organizēts. Nākamreiz izņemšu to Ramštainu no ausīm, lai vismaz dzirdētu, ko organizatori ir sarūpējuši, vienalga karstumā pat mūzika kaitina.
- ja sanāks skriet desmitnieku vēsumā, varu mēģināt solīt paskriet zem stundas.

Post-Ramm sapnis


20.5.14

Maijs, pavasara telefona foto

Sametīšu visu čupu ar gadījuma bildēm par pavasari.

Veloeko pārņēmuši pilsētu:

Tur augšā ir putns, zinājāt?

Ikdiena: brokastis


Ikdiena: darbs un kaķi

13.5.14

Laime

Ne jau vienmēr laime ir darbā, padomāju es periodos, kad man darbs liekas apnicīga padarīšana, kas novērš uzmanību no interesantākām nodarbēm, bet citi tajā brīdī savā darbā pazūd ar galvu un atklāti ar to lepojas. Jā, man tad uznāk nepilnvērtības lēkme un aizdomas, kas es nemīlu savu darbu un 21. gadsimta pavēles tendence mudina steidzami pamest visu un skriet meklēt sevi. Nē, es nedomāju mainīt darbu, un es to mīlu. Bet es labi atceros, ka visās attiecībās, arī attiecībās ar darbu, ir panīkuma brīži. Un laime šobrīd ir citur. Kur?

- sportā
- mūzikā
- bērnos
- kaķos
- draugos
- laiskās vientulības brīžos kuros man piedien nodarboties ar darbu!)  

Ievērojiet, šeit nav ne šmotku un iepirkšanās, ne dārza un mājas (kaut arī, ir sava laime tīrā istabā ar izmazgātiem logiem), ne darba, ne ēdiena, ne, tur, alkohola, bet ja būtu, arī tas būtu ok. Interesanti, 21. gadsimta tendence 'ātri meklē sevi!' iesaka pamest arī visu pārējo, kas vienā brīdī tevi neaizrauj pilnībā? Piemēram, ja tevi neaizrauj bērnu audzināšana, bet aizrauj iedzeršana? Es nekur neesmu lasījusi skaļos iedvesmas traktātus par to, 'kā es pametu ģimeni, lai atrastu sevi zaļā pūķa kompānijā', neskatoties uz to, ka tas nav visai nepopulārs risinājums. 

Jā, sāku tik iedvesmojoši, bet beidzu ar 'mudīt, tu'? Kā parasti. Duālam varētu patikt.

8.5.14

Nine Inch Nails

1998. gadā The Downward Spiral man bija totāli iekš top5 klausāmākiem albumiem. Arī šobrīd es viņu drošu roku ielikšu iekš top20. Tas nozīmē, ka man patīk nevis atsevišķi gabali no turienes, bet viss albums ka vienums - nekas nav jāizvēlas vai jāpārtin, klausies tikai uz priekšu. Un liels liels sapnis man bija sēžot Pulkvedī pie tukšas letes (kur es biju neatņemama sastāvdaļa tajā 1998. gadā) klausīties The Becoming. Es neatceros, vai tas sapnis bija piepildījies (droši vien bija, jo es toreiz tusējos ar tā kroga dīdžeju).  Bet ja gadījumā nebija, tad noteikti bija aizvakar.

Es pirms koncerta izpētīju setlisti iepriekšējiem koncertiem, ieraudzīju, ka pārsvarā tur ir visādi jauni garadarbi (jauni = sarakstīti pēdējos 15 gados, kuros es NIN neklausījos). 'Vienreiz noklausījos, man ne īpaši patika'. Tā arī aizgāju. 

Bet Reznors bija jaukumiņš, teica, ka sen neesot šo spēlējuši, bet viņam tas esot viens no mīļākajiem gabaliem. Un aiziet, The Becoming. Un pēc brīža Eraser


Es zinu, Reznor, ka tu lasi manu blogu, tā kā vēlreiz milzīgs paldies par šo apsveikumu! Nu, plus lielie hīti, kuri man parasti un vienmēr riebjas (numuri 3,4,5,10,19 un 20), bet koncertos tas ir tik sirsnīgi, kad viss pūlis vienbalsīgi dzied 'you could have it all, my empire of dirt' un 'i wanna fuck you like an animal', ka pat šie man liekas superīgi.

Ar 'iwon'tgiveupitwantsmedeadgoddamnthisnoiseinsidemyhead' un 'smash me erase me' es savā tuvākajā apkārtnē uzstājos solo. Bet publika bija ļoti dzīva, un ja ne tas zilais pirksts, es labprāt ietu mošīt kopā ar džekiem priekšā, jo arī man nepazīstami gabali bija ļoti dzīvi un skaisti. Apbrīnojami, kā cilvēki turpina darīt savu lietu, it kā nekas nebūtu mainījies kopš deviņdesmitajiem un viņi joprojām būtu muzikālās uzmanības centrā. Katru reizi koncertā par to brīnos, par to, ka katra no šīm vecajām grupām tagad strādā un izskatās daudz labāk nekā plaukuma gados, un ļauj man pilnībā izbaudīt to, kas viņiem ir radāms. Tieši tagad. Tieši man. Es nedomāju, ka tālajā 1998. Reznors būtu uz to spējīgs, bet tagad vēl nav par vēlu.

Reznors ir izaudzis. Deviņdesmitajos es pret viņu jutu pilnīgi vai bijību, jo šis ir rets gadījums, kad sākumā dzirdi perfektu mūziku, un tad ieraugi tās autoru. Un tas autors vizuāli ir šis mūzikas iemiesojums - ne pielikt ne atņemt. Reznors izskatījās tieši tā, kā es viņu biju iedomājusies, taisni bail. Man toreiz bija 18. Tagad es koncertā teicu vīram, ka atceros Trentu jaunu un tievu. Bet tagad redzu, ka vīrieši uz 50 tikai sasniedz īstu krāšņumu. Before and after. 



Labi vien, ka man ir slikta redze, un patiesību par to, kā tagad izskatās Reznors, es uzzināju tikai tagad internetos, vismaz koncertā man tas nenovērsa uzmanību. 

Vispār, cilvēkiem ir tomēr ļoti dīvaina izpratne par skaistumu un harmoniju. Šopēns (un arī Vāgners nē, ja kas) lūk, mani neķer. Bet šī te mūzika liekas perfekti harmoniska un skaista. Es tagad nelecos un nezīmējos, tas tiešām tā ir - pilnīga atbrīvotība, prāts pilnīgi izslēdzas un ķermenis kustas pats. Ritms, kurš mani nomierina, enerģija, kuru man vajag atbrīvot, un agresija, kuru man ir vitāli nepieciešams izmest ārā. Es ļoti cienu, kad šīs trīs sastāvdaļas ir virtuozi ievērptas saprotamā dziesmā ar konkrētu struktūru, bet kad tas plūst bez robežām un iespējas uzminēt, kur tā iet, tā ir pilnīga terapija. Sometimes not being in control is the most beautiful thing in the world.

PS Katrs koncerts, īpaši tie, no kuriem es neko daudz negaidu (tagad mēs nerunājam par ramštainu), atgādina man, ka es neesmu visgudrākā pasaulē un ka nevajag spriest par to, ko neesi redzējusi. Nē, iebāž man to sejā. Kad es nodomāju 'ko nu šie man var parādīt', viņi man parāda tā, ka mute paliek vaļā. 



7.5.14

Stipro skrējiens

Stāstu ilustrēšu ar dažādu fotogrāfu bildēm. Ne visās būšu redzama es pati, daudzas tikai ilustrēs aprakstītos šķēršļus. Katrai bildei būs ielikta saite uz oriģinālavotu, un uzskatīsim šo par atsauci. Visiem fotogrāfiem milzīgs paldies par darbu! Bez bildēm visi šie pasākumi būtu uz pusi mazāk jautri. 

Īpaši es kaut kā negatavojos, bet ar maniem 5-6 treniņiem nedēļā 'kaut kā īpaši', laikam, arī nav vajadzības. Godīgi sakot, pieteicos galvenokārt tāpēc, ka peldēšanas sacensības iepriekšējā dienā man izpostīja visu Popes rogainingu. Un, ja jau uz turieni es nebraucu, tad vismaz uz šito braukšu. Gaidīju es to, ko solīja - 9 km garu trasi ar daudziem šķēršļiem, no kuriem, es tā sapratu, tikai Stikla kalns ir patiešām grūts, bet pārējais - tāda vārtīšanās pa dubļiem vien būs. Savādāk kā par Netīro skrējienu es šo pasākumu arī saukusi neesmu.

Līdz mēs paņēmām vīra vecākus un bērnu - lai papriecājas gan par pastaigu Cinevillā, gan par netīrajiem senčiem/bērniem. Par to, ka organizatori iesaka paņemt līdz vismaz vienu atbalstītāju, kas finišā sagaidīs ar segu, es arī pasmīkņāju - protams, katram atbalstītājam ieeja 3 ēriki, ko nu neaicināt. Ar segu! 'Es esmu šokā, redzat, man ir sega!' Bet, kad mēs atbraucām, lija un pūta ziemeļvējš. Pa virsu savam skriešanas tērpam es uzvilku ziemas siltās sportenes, dūnu vesti, pa virsu vējjaku un vēl apdomāju un pieliku lietusmēteli. Īpaši glauni laikapstākļi nebija. Līdz startam sildījāmies krodziņā pie kamīna, dzērām upeņu tēju, tad izgājām, lai noklausītos instruktāžu.

Instruktāža bija vairāk joku dzīšana par meitenēm slapjos kreklos un apspīlētās biksēs. Akdies, kā tie komentāri par biksēm jau godavārds apnika! Nevienā sporta pasākumā es tādu idiotismu nebiju dzirdējusi, bet pie kopējās pasākuma noskaņas es vēl atgriezīšos. Tikko beidzās tā joku dzīšana, es tikai paspēju izlekt laukā no atejas un aizskriet uz startu kā jau dziedāja himnu.

Un starts! 

28.4.14

Biķernieku pusmaratona ātrais piecītis

Ok, pieņemam visi ātri, ka šopavasar es esmu nolēmusi sasniegt dažas personīgās sporta virsotnes (un var gadīties, ka ne par ko citu es nerakstīšu).

27. 04
Biķernieku pusmaratons un citi zvēri


500 m skrējiens bērnam

Vīram pusmaratons kopā ar tempa turētājiem 1:50, un rezultāts 1:49.13

Un man - ātrākais piecītis manā mūžā (līdz šim neizdevās paskriet zem 33-34 minūtēm)

Īpaši patīkami, jāsaka, nebija - silts, saulains laiciņš, viss kā man patīk, bue.
Un trasi es īpaši neizpētīju pirms starta. Tā uzmetu aci, piefiksēju ezeru un saklausījos, ka būs trīs oioioi kādi kalniņi.


Sākumā bija ļoti viegli, labi un patīkami, skrēju palēkdamās, duāls gribēja parādīt, ar kādu ātrumu skrienam, bet es neklausījos (un pareizi darīju, labi, ka nezināju). Kad skrējām gar ezeru pa pirmo krastu, es atcerējos to ezeriņu kartē un padomāju - o, apskriesim apkārt, un turpat jau finišs netālu (nu jā, kas tad var būt tālu, skrienot 5km). Apskrējām ezeru un to mazo burbuli, aiz viņa bija ūdens punkts, kuru es noignorēju (jo atcerējos baumas, ka ūdens punkts būs tuvu pie finiša), tad bija kalniņi (tie jau nu točno ir pie finiša!!!!). Pirmie divi vēl nekas, bet trešais kalniņš ar pagriezienu tiešām mazs nelikās, tur man pat gribējās pāriet uz soli, bet likās aizvainojoši nenoskriet piecīti, turklāt, finišs jau tepat! jau pēdējās 15 minūtes kā tepat... Un te es ieraudzīju mašīnas - o, tas nu noteikti ir finišs un noparkotās dalībnieku mašīnas... Bļin, nē, tās ir mašīnas, kas brauc pa ielu! Te es atmetu cerību ieraudzīt finišu pavisam, un negaidīti viņš bija manā priekšā, kādu 100 metru attālumā, pat soli nepaspēju pielikt. 

Arēna Rīga, es jūs nedzirdu!!!!

Man šķiet, ka tas skūtais džeks, kas brīnās man aizmugurē, ir tas pats, kas bildē ar dzīvniekiem labajā pusē runā pa telefonu, bet varētu būt nostājies man blakus, simetrijai.

29.42. 
Un nav brīnums, ka tiešām rezultāts bija zem pusstundas, jo kad skrienu lēni, es tā nemokos vis - skrienu sev un skrienu, dziesmas dziedādama un pat nedomāju kājām iet, godavārds! Visu pamest gribas tikai tad, kad ļoti jāpiepūlas. Bet atkal, ja grib dabūt kaut ko, kas tev nekad nav bijis, tad būs jādara kaut ko, ko nekad neesi darījis.

Un tā, grupā 37. no 137 un kopvērtējumā 196. no 423.

23.4.14

Peldēšana
novērojumi

Tagad piedaloties īstajās sacensībās (atšķirībā no kopskrējieniem), dažas lietas kļuva daudz redzamākas. Pirms pirmajām sacensībām duāls teica, ko es tur stresojot, tak pirmās sacensības. Nu, peldēšanā tas ir mazliet citādāk nekā, piemēram, skrienot 5 vai 10 km Nordea maratonā vai Nike Riga Run. Tur startē milzīgs pūlis, viņš arī finišē. Uz tevi tur neviens neskatās, neviens nepēta tavu rezultātu un nesalīdzina ar citiem - vai tu atskrēji kā tas, kuram ir 38. dzimšanas gads vai kā tavi vienaudži. Tur vispār neviens nezina, vai tu esi finišējis un neuzzinās, kamēr pats visiem nepastāstīsi.  Bet te - tu startē kopā ar - maksimums - 5 cilvēkiem. Viens no kuriem ir sporta meistars. Jūs visi darīsiet vienu un to pašu, un uz jums skatīsies visi. Skatīsies un domās - ja neproti peldēt, ko atvilkies? Jo te nav labdarības skrējiens, bet oficiālas sacensības - rādi nu, ko māki!

Otrais - šeit ir kaudze lietu, ko var salaist grīstē un tikt diskvalificētam. Grūti paskaidrot, bet lūk te, piemēram, ir par pagriezienu uz muguras. Savās pirmajās sacensībās man nācās peldēt 50m uz muguras (tas ir, ar pagriezienu), un peldēšana uz muguras nav mana stiprākā puse. Būtu mana izvēle, es nekad nepeldētu uz muguras. Tāpēc es arī stresoju.

Tagad es zinu, ko nozīmē sportistu izteiciens 'viņš psiholoģiski nevelk'. Daudzas reizes dzirdēju to no vīra drauga-tenisista un brīnījos - ko nevelk? Sāk raudāt un aizskrien prom, vai? Ne gluži, bet uz to pusi. Pirmkārt, es tik ļoti nejūtos pārliecināta, ka kaut ko nesalažošu pie starta, pagrieziena un finiša, ka sāku piebremzēt, lai varētu pārliecināties par savām darbībām. Vēl aiz psihošanas var neredzēt, kur peldi, ienesties celiņā vai bortā (kā tas ir gadījies Barbaras treneres vīram). Nu, vēl var pazaudēt cepurīti, brilles vai apenes pie starta (arī ir gadījies daudziem). Un otrkārt, es savām acīm esmu lasījusi, ka uz nervozēšanas pamata augšstilbu muskuļi atslābst, un, protams, tas arī ietekmē tavu kustības ātrumu.

Un jā, ja tajos skrējienos man galvenais mērķis ir noskriet un palikt dzīvai, tad šeit es eju uz rezultātu. Jo es sevi nepozicionēju kā profesionālu skrējēju, bet kā peldētāju gan.

Starp citu, pārskatot savus 90.-91. gada diplomus es nobrīnījos par tempu. Toreiz man likās, ka es nemaz tik labi nepeldu. Nu, esmu labākā starp vienaudžiem, bet kas tie vienaudži ir? Mani grupas biedri? Padomāsi, konkurenti. Bet tagad man ir iespēja salīdzināt ar reālu laiku. Piemēram, mans labākais (cik atceros) rezultāts 100m brasā bija 1:28,0. Tagad, aiz tīras intereses, vēl pirms visām sacensībām, es treniņā uzņēmu laiku, lai vismaz zinātu, kā ir. Un es domāju, ka tagad nu gan es peldu ātrāk kā bērnībā - es taču esmu kļuvusi spēcīgāka un lielāka! Nu lūk - 1:51. Minūte piecdesmit viens!!!! Peldēšanā 20 sekundes ir tas pats, kas skriešanā 20 minūtes! Jo lielāks ir mans lepnums, ka jau pēc pāris mēnešiem intensīvu treniņu es varēju nopeldēt ar 1:35, un tas ir jau tikai 7 sekundes līdz pašas rekordam. Un tomēr, vēl ir tās 7 sekundes līdz viņam. Nemaz es tik slikti nepeldēju toreiz, tagad es redzu, ko tas ņem, lai nopeldētu ar tādu laiku.

Jo vairāk, es iedomājos, kādu lepnumu vajadzēja just treneriem, kad viņu audzēkņi uzrādīja šādus rezultātus. Mūsējais treneris it kā neskaitījās no labākajiem, bet rezultāti mums tomēr bija līdzvērtīgi citiem, tipa labāku treneru audzēkņiem.

Vēl tomēr ir interesanti, ka skriešana man kā toreiz bija grūta un lēna, tāda man viņa ir arī tagad. Toties peldēšana nekad nesagādā īpašas pūles (nē, nu labi, kad es peldu sacensībās uz maksimālā, man brīžiem ir sajūta, ka krampī rauj visu ķermeni - pat ne atsevišķas daļas! - un ka es sadalos miljonos gabaliņu, un ka manī beidzas jebkāds spēks. Un jā, pēc tam ir grūti pat izkāpt no ūdens). Es domāju, ka bērnībā nodarbojoties ar noteiktu sporta veidu, tavs ķermenis viņam pielāgojas un attīstās atbilstoši. Attīstās atbilstošas muskuļu grupas un elpošanas tehnika, un tas viss ieguļas tik dabiski, ka panākt to pašu lielākā vecumā ir ļoti grūti, ja ne neiespējams. Tas atkal pie jautājuma, ka vieglāk būvēt no nulles, nekā labot jau esošo.

Tā kā ies papeldēt, Amber Cup nav aiz kalniem.

11.4.14

Second watch

Sapratu tagad duālu. Meklēju pulksteni - nomocījos. Nē, man neder klasiskie sieviešu pulksteņi. Man neder klasiskie vīriešu pulksteņi (atšķirībā no džinsiem). Pirmie principā neder, otrie - visi ir par lielu. Ir beidzot kaut kas, ko es negribu lielu. Nu, vienu-divus no visa apskatītā pieņemt varētu, bet to es nevaru atļauties. Ir trešais variants - bērnu. Vai ne? Galu galā, tieši to par manu jauno pulksteni padomāja vīrs, kurš nekad ne ar auss galu nav dzirdējis par swatch. 

Jo Swatch nav īsti pulkstenis. Tā ir dzīves uztvere, tas ir raksturs. To gan saka itin par visiem aksesuāriem, bet tomēr - kurš izvēlās šādus pulksteņus? (Tie ir daži gabaliņi no visa viņu milzīgā piedāvājuma, sākot ar 1983. gadu - tagad ir iepējams nopirkt visus modeļus, arī senākos - tie daži modeļi, kas mani aizķēra momentā, kurus es nedomājot mestu iepirkumu grozā un ne sekundi nenožēlotu). 

Nu kurš?




Tas, kura daba izpaužas šādi:





Domāju, arī mans vīrs, uzmetot skatu uz visu šo krāsu orģiju, pateiks 'jā, tas ir absolūti par tevi'.

Starp citu, divi mani vienīgie pulksteņi, kurus es atceros (atskaitot tos divus elektroniskos, kas man bija 9-10 gadu vecumā, balto un zilo), ir bijuši svoči. Gaiši zaļais skin un pēc tam Irony izlaiduma - ļoti sievišķīgs un man viņš nepatika, jo nopirku es viņu 'sievietei klājas nēsāt piedienīgu pulksteni' slimības lēkmē. Slimību es saķēru strādājot kazino - tur galu galā klientiem ir pieņemts mētāties ar naudu uz visām pusēm un izrādīt, cik tev ļoti viņu nevajag, nu, un dīleri galu galā arī ar to saslimst (ako es sliktāks? saģērbšos tā, lai visi domā, ka biezais). Jā, bet mana daba tāpat mani ievilka swatch veikalā, un sanāca kompromiss. Un kompromiss jau nekad nevienu neapmierina.

Lūk, tagad mana daba ir izdarījusi to pašu. Mans pirmais ir 1993. gada Cuzco (pēdējais trešajā bildē). Bet tā kā no ieraksta nosaukuma izriet, ka tam nav jābūt vienīgajam (dabiski, kā te var izvēlēties vienu?), tad es pēc tam paturpināšu. Jo, tiešām, kā te var apstāties?


Visu skaistumu var iegādāties te: Swatch and beyond 

PS Vīrs jautāja, ko tad es viņam tādu nedāvināju? Bet mans vīrs ir vienāds ar funkcionalitāti, kas ir pilnīgi pretējā skalas galā no swatch, vai ne? Un es esmu vienāda ar, atvainojiet par klišejām, brīvo garu un ironiju.

PPS Var mēģināt izrunāt šo:
Three switched witches watch three Swatch watch switches. Which switched witch watches which Swatch watch switch?

10.4.14

Tallina
Es atkal peldu!

Sākās viss ar to, ka mans bērns sāka iet peldēšanā. Es, protams, izmantoju laiku, kad viņa peld, un arī peldēju. Kamēr viņas trenere nepajautāja man, vai es kaut kam gatavojos, vai tāpat? Es tāpat. Tad viņa teica, ka nav ko tāpat, vecmeistaros jāpiedalās. Nu, es apmēram to vien gaidīju!

Un tad ieviesa eiro. Laikam, no Džeinas noķēru to jauno zīlēšanas veidu - paskatīties, kuras valsts ēriks tev pirmais iekritis atlikumā un plānot ceļojumu uz turieni. Man iekrita šis:


O, uz Tallinu es arī bez iemesla vienmēr esmu gatava braukt! Un es sāku plānot Tallinn Open Masters sacensību apmeklējumu (manas pirmās peldēšanas sacensības pēdējo 22 (!!!) gadu laikā).

1.4.14

Kaut ko gribas, tā sev

Nezinu, vai tas ir darbs, vai sports, vai tas, ka visa pietiek, vai tas, ka vēlmes šobrīd ir ļoti konkrētas, nevaru noformulēt nekādu 'kaut ko gribas'.

Gribas braukt uz šo pilsētu, kurā, kā es saskaitīju, esmu bijusi 11 reizes.
Un uz šo arī, vienmēr. Rīga, starp citu, tāda tukša te izskatās.

Pārējās vēlmes ir saistītas ar peldēšanas rezultātiem, par to gan plašāk pierakstīšu pēc sacensībām.

Skaistu bilžu nav.

Emm, sēdies, divi.

LinkWithin

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...