Pepija Garzeķe

Labi, patiesībā šogad es šo grāmatu neesmu pārlasījusi. Neesmu, jo nav nekādas vajadzības, es to atceros no galvas, vietām vārds vārdā. Un ko daudzi citi atceras par šo grāmatu? Parasti to, ka galvenā varone ir rudmate. Labākajā gadījumā arī to, ka viņa ir baigā anarhiste. Un neapšaubāmi to, ka grāmata ir domāta bērniem.

Nu tad lūk. Esmu lasījusi to desmit gadu vecumā, kad biju normāls bērns. Varbūt tad esmu gribējusi dzīvot viena pati, ēst konfektes, kad sagribas, un iet gulēt, kad pateikšu sev pati. Godīgi sakot, neatceros ko esmu gribējusi. Bet vajadzētu gribēt tieši to.

Esmu lasījusi to piecpadsmit gadu vecumā, kad bija laiks izpausties caur savu izskatu un piesaistīt uzmanību. Es pilnīgi noteikti esmu gribējusi divas besīgas bizes, lielas kurpes un zeķes dažādās krāsās, tieši tā kā to arī vajadzētu gribēt.

Esmu lasījusi to divdesmit gadu vecumā, kad pilnā sparā apguvu apburšanas mākslu. Es esmu gribējusi būt kāda garīgais līderis, gribēju uzjautrināt, izjokot, apdāvināt, aizstāvēt un, protams: "Es raudu? Ko tu muldi, es vispār nekad neraudu!". To visu vajadzētu darīt sēžot ar kājām uzliktām uz galda kā grāmatas ilustrācijā.

Esmu lasījusi to arī divdesmit piecu gadu vecumā, kad pārstāju pretoties savām dabiskām tieksmēm un sāku rakstīt. Toreiz man arī bija ļoti publisks darbs, kur nemitīgi vajadzēja uzturēt sarunas ar cilvēkiem, tāpēc es vienmēr esmu gribējusi uzturēt savu asprātību un atjautību Pepijas līmenī. Šeit es mazliet pacitēšu:
" - Es noteikti neļaušu bērniem skraidīt pa sava dārza takām. Bērnus es nevaru ciest!
- Pepij, vai tu dzirdi ko šis kungs runā!
- Dzirdu, dzirdu. Viņam ir pilnīga taisnība, pasaulē nav nekā pretīgāka par bērniem.
- Pepij, ko tagad runā tu!
- Jā, jā, pasaulē nav nekā pretīgāka par bērniem. Vislabāk būtu visus bērnus izšaut. Bet tad atkal, no kurienes radīsies šādi te svarīgi kungi? Bet bez viņiem taču nekādi nevar iztikt."

"Zagļi, ielauzdāmies nakts vidū Pepijas mājā:
- Skuķe bez šaubām guļ dziļā miegā. Bet kur varētu būt tas Nilsons, kā tu domā?
- Nilsona kungs, ja drīkstu aizrādīt! Nilsona kungs guļ zaļajā leļļu gultiņā.
- Nilsona kungs ir pērtiķis! Hahaha!
- Un ko domāji tu, kas viņš tāds ir? Varbūt gaļas mašīna?"

"- Vai redzējāt manu tēti te paejam garām?
- Mjā. Kāds tad viņš izskatījās, vai viņam bija zilas acis?
- Jā.
- Galvā melna cepure un kājās melnas kurpes?
- Jā, tieši tā.
- Tādu gan mēs neesam redzējuši. ...Bet pagaidi mazlietiņ! Vai viņam bija pliks pauris?
- Nē, tāda viņam nav.
- Tā viņa laime!
- Vai viņam bija nedabiski lielas ausis, kas nokarājās līdz pleciem?
- Nē! Tu taču neteiksi, ka esi redzējusi ejam garām vīru ar tik lielām ausīm?
- Es nekad neesmu redzējusi vīru, kas iet ar ausīm. Visi tie, kurus es pazīstu, iet ar kājām.
...(seko pilnīgi psihodēlisks stāsts par Šanhajas pilsoni ar lielām ausīm un viņa dēlu Pēteri, kas negribēja ēst bezdelīgas ligzdu, un kas beidzas ar sekojošu frāzi):
- Nē, mēs tavu tēti neesam redzējuši! Neesam visu dienu redzējuši nevienu pašu plikpauri. Bet vakar te pagāja garām veseli septiņpadsmit. Roku rokā."
Starp citu, šāda Pepijas joku dzīšana mani iedzina laulībā.

Un tagad man derētu pārlasīt šo grāmatu pēc pāris gadiem, kad man būs trīsdesmit, jo tieši tur ir rakstīts kā izdzīvot savrupmājā ar bērnu, ar vīru, ar kaķi, ar papagaiļiem un citām ekstrām. Kāds no maniem draugiem, uzzinot, ka esmu iekūlusies laulībā, maternitātē un namīpašniecībā, teica: "Vai tas maz varbūt, ka mūsu Pepija ir apstājusies un apmetusies?" Bet Pepija nekad nekur neskrēja un vienmēr ir bijusi apmetusies - viņai taču bija savrupmāja "Vistas kāja", un mērkaķis, un zirgs... Un šie ir viņas vārdi "Tas ir absolūti labākais, ja mazi bērni dzīvo kārtīgu dzīvi. It īpaši, ja viņi paši šo kārtību ir ieviesuši."

Джоанн Хэррис "Ежевичное вино"

Šoreiz cita, bet tikpat dvēselīga, nosvērta un skaista sieviete ar strādīgām rokām ar īsi grieztiem nagiem, viņas 6-7 gadus veca meita, viņas skaists un dzīvs darbs... Nedaudz burvestības smaržas, nedaudz bērnības atmiņu, nedaudz mazliet nedrošu vīriešu, nedaudz dīvainu sirmgalvju, nedaudz neliešu, nedaudz dumiķu, nedaudz visai cilvēcisku ienaidnieku, nedaudz mīlestības starp dzimumiem, daudz mīlestības pret bērniem un nodarbēm. Tā pati mazā franču pilsēta savas sadzīves dūmakā. Grāmata apburoša, tikai nosaukumu varēja negudrot, bet saukt "Šokolāde-2". Vai arī "Kazeņu vīns", par kuru tur ir runa, un kā šo grāmatu arī īstenībā sauc.

Laimīgu-2008

Romas fragmenti

Es pazinu Romu ilgi pirms redzēju to savām acīm, jo sen jo sen tā ir ne tikai pilsēta, bet daudzu kino un literāro darbu galvenais tēls. Kad zemapziņas krātuve bija pilna ar kadriem, uz Romu bija jābrauc. Tur es kādreiz gulēju pie Palatīna, ēdu saldējumu un kaulējos ar ziedu pārdevēju pie Spāņu trepēm kopā ar princesi Annu „Romas brīvdienās”. Kopā ar viņu un viņas mīļoto es braucu ar motorolleru, ar kuriem Roma vēl šobrīd ir pārpildīta, un dejoju čarlstonu Tibras krastmalā, kur gan dejas vairs nenotiek. Tur es dzēru espresso pie Panteona un iemīlējos garām skrienošā profesionālā zaglī, kopā ar aģenti Lahiri. Tur es kopā ar itāļu diplomāta sievu tikos ar vīra mīļāko kādā kafejnīcā laukumā ar neaizmirstamu nosaukumu Piazza Del Popolo kādā Šeldona grāmatā. Tās pašā sirdī es dzīvoju Juvenāla satīrā, un tā - žilbinoši saulaina, trokšņaina, dzīvības pilna ārpus šaurās tumšās insulas – ir vieta, kur stereotipi par viņu pašu ir patiesība.

Pat sagatavotiem, Romas tveice, saule un gaisa trūkums ceļotājiem uzbrūk vārda tiešajā nozīmē. Pa dienu es neriskēju atstāt viesnīcā platmali un saulesbrilles. Temperatūra septembra beigās dienas vidū bieži pārsniedz +30, un saule zīmējas tīrajās debesīs visu dienas pirmo pusi, kamēr izveidojas gubu mākoņu grēdas, kas vakaros bieži mēdz izvērsties spēcīgos negaisos.

Savukārt mana sievišķīgā puse gatavojās vietējam klimatam ar atbilstošu tērpu iegādes palīdzību: uz Romu taču ir jābrauc kokvilnas svārkos līdz ikra vidum, ar paaugstinātu vidukli un jostu ar sprādzi, vienkāršu baltu krekliņu un obligāti sandalēs, kā Hebperna šajā gandrīz prototipiskajā filmā. Gandrīz tāds pats tērps bija mugurā ļoti jaunai un neparasti skaistai Romas iedzīvotājai, kas vienu vakaru sava jaunizceptā kavaliera pavadījumā gāja vakariņot. Pirmā randiņa atmosfēra – kad viss vēl ir tik atturīgs, tik pieklājīgs un tik aizraujošs, šie savam priekam neticošie skatieni no vienas puses un tādi labvēlīgi-vērtējoši no otrās puses, it kā viņa vēl šaubītos par tā visa lietderību – lika mums kādu brīdi soļot aiz viņiem trīs soļu attālumā un sasmaidīties „vai tu pamanīji, ka viņiem pirmais?” Man bija laiks ievērot, ka meitenei kājās nebija vis sandales, bet laiviņas no kāda viņas tautieša pirmajām dizaina kolekcijām. Protams, neviena ceļotāja nevar desmit stundas no vietas klīst apkārt pilsētai augstpapēžu apavos, bet pastaigāties Dienvideiropas karstajā saulē slēgtos apavos, kokvilnas T-kreklos un šortos? Kas to lai zina, kāpēc vairums Romas apmeklētāju ģērbjas tieši šādi - vai tad karstā dienā savā dzimtajā pilsētā viņi uzvelk botas, kurās kājas nežēlīgi svīst, šortus un T-kreklu, kas padara sievieti vizuāli neatšķirīgu no vīrieša – vai tad viņi tā dara, turklāt, uzskatot, ka šis apģērbs ir ērts un optimāls, lai tajā nostaigātu visu dienu? Pārliecinātākie, ka klasiskais tūrista apģērbs ir labākais, nekad neaizmirsa paņemt līdzi arī milzīgu mugursomu, rokās – karti un kaklā uzkarināt milzīgu fotoaparātu, lai neviens pats suvenīru tirgotājs nepalaiž viņus garām bez piedāvājuma patērēt. Un šādu tirgotāju šeit ir gandrīz tikpat daudz cik tūristu.

Noteikti nevienam neiesaku aizmirst mājās karti. Šī ir pirmā pilsēta, kur es, diplomētais ģeogrāfs, tiešām nevarēju iztikt bez kartes palīdzības. Aizmirstiet pareizo ielu apzīmēšanas stilu! Ja jūs virzāties pa plašu ielu ar intensīvu satiksmi, kuru sauc, piemēram, Via Cavour, bet vienā brīdī no tās atdalās mazāka, pavisam mazītiņa šķība ieliņa, bet maģistrāle turpinās, ir pilnīgi iespējams, ka Cavour aiziet pa mazo un šķībo ceļu, bet maģistrālei no šejienes būs pavisam cits nosaukums. Nekur citur es neesmu redzējusi tik daudz apjukušus tūristus, iegrimušus savās kartēs – neviena iela neved tur, kur ir paredzēts, karte ne vienmēr atbilst realitātei, ielas izbeidzas, pazaudējas, savienojas, šķērso un māna. Pirmajā dienā gatavojieties apmaldīties ar visu karti. Arī turpmāk jums neizdosies nonākt tur, kur plānojāt – ejot uz Kolizeju, jūs nonāksiet Trajāna forumā, apstaigājot to, veikli pazaudēsiet orientierus, kas vēl varētu izvest jūs uz sākuma mērķi, nomaldīsieties starp katoļu baznīcām mazajās Ponte Parione ieliņās, nejauši uzskriesiet Panteonam, pagalam noguruši iznāksiet uz trokšņainās Corso Vittorio Emmanuele un ar tramvaju centīsieties nonākt savā viesnīcā, tālāk no šī topogrāfiskā murga. Apmēram sestajā dienā ielas kļūs paklausīgākas, un lielākā daļa nosaukumu un pieminekļu būs tieši tur, kur jūs viņus gaidījāt ieraudzīt, jūs vairs nejauksiet Nazionale ar Independenza un Barberini ar Battistini, bet pat neceriet atrast veikalus un kafejnīcas, kur nejauši bijāt ieklīduši pirmajā un otrajā dienā – tas jums vairs nekad neizdosies.

Ejot pastaigā ņemiet līdzi tukšu pudeli – Romas ielās ir milzīgs daudzums dzeramā un pat diezgan garšīgā ūdens strūklaku, tāpēc nav vajadzības ūdeni pirkt – ielu kioskos pārdošanā tas nāk mazās pudelītēs, silts un ārkārtīgi dārgs. Tomēr, neņemt līdzi tukšo taru cerībā, ka ik reizes kad gribēsies, padzerties varēs turpat uz ielas, nav īpaši prātīgi pat no veiksmes viedokļa – pēc mums visiem zināma likuma strūklaciņas nekad nav novietotas tajā ielā, pa kuru jūs ejat, bet gan paralēlā, un jūs parasti nogriežaties uz pareizās ielas vairākus kvartālus pēc dzeramā ūdens avota.

Pēc ilgās klejošanas pa pilsētu ap sešiem vakarā mēs apsēdāmies uz Spāņu trepēm ar saldējumu. Seši vakarā ir tieši tas laiks, kad trakā Romas saule jau ir paslēpusies, bet trepes vēl saglabā pa dienu iesūkto siltumu. Saldējums Romā ir tā vērts - par pieciem eiro jūs dabūsiet trīs milzīgas bumbiņas pēc jūsu izvēles. Pat man, ne īpašai saldējuma cienītājai, atradās pareizais pieticīgi skābs savienojums. Kaut gan, atbilstoši katra gaumei, saldējuma vietā var paķert vietējo vīnu pītajā pudelē. Šādām vakariņām piestāv arī itāļu maize ar olīvām un valriekstiem no kraukšķīgas papīra turzas, un žāvētā gaļa, un sapelējis siers un zaļie salāti starp maizes rikām, un dārzeņi no Campo de Fiori tirgus, frivoli piekosti klāt improvizētai maizītei, un olīvas eļļā pa taisno ar rokām no iepakojuma. Viena kafijas tase, un visas bēdas ir prom. Tā rodas šī dienvidu bezrūpīgais miers un dzīvesprieks – šis dzīvesveids, kura galvenās sastāvdaļas ir dzert kafiju, gulēt diendusu, ēst ārā un daudz vērot jūru – nenes neko citu kā filozofisku skatu uz dzīvi un veselīguma sajūtu līdz pat pirkstgaliem.

Ja jums iznāk dzīvot Termini rajonā, tad aiz tīras intereses apmeklējiet „4 Stagione” Via Vicenza un Via Palestro krustojumā stāvošo trattoriju ar vienreizēju saimnieku. Pirmo reizi mēs sājā ēstuvē dzērām mājas vīnu, piekožot sapelējušu sieru, kas šeit tiek servēts ar ruccola zāli, kas, man par prieku, ir vēl smirdīgāka par pašu sieru. Tajā reizē visnotaļ apaļīgs saimnieks, laiski apkalpojot galdiņus, skaļi komentēja kāda vakardienas apmeklētāja, kurš palūdza rēķinu un nez kāpēc nebija apmierināts to nesaņemot piecpadsmit minūšu laikā, uzvedību. „Bet tūlīt, es visu pametīšu un skriešu izrakstīt rēķinu! Ja nevari pagaidīt, pāri ielai ir vēl viens restorāns,” – klāstīja itālis lauzītā angļu valodā. Un tad griezās pie studenta-begpekera, kas jau pusstundu tupēja uz malējā krēsla cerībā sagaidīt savu līdznešanai pasūtīto picu un šajā momentā jau bija zaudējis jebkādu cerību reiz to saņemt: „Kur skriesi? Tūlīt būs gatavs! Saproti, mēs cepam, nevis turam visu gatavu – nav jau Makdonalds.” Citu vakaru, atnesot ēdienkarti, viņš piekodināja „Tikai nepasūtiet pārāk daudz, mēs jau gribam iet gulēt”. Un, lai cik dīvaini tas nebūtu, šāds piegājiens nelikās rupjš, bet visai uzjautrinošs un noteikti jau daudz dabiskāks nekā dārgo restorānu oficiantu uzspīlētā uzmanība un „neuzkrītoši” centieni pārdot klientam visdārgāko ēdienu. Šis biznesa stils, tik atšķirīgs kapitālisma un pārdošanas kulta dienās visā pasaulē, liekas atspridzinošs un nomierinošs: ir patīkami zināt, ka kāds pasaulē dara savu darbu tāpēc, ka tas viņam patīk, tā kā viņam patīk un tik ātri cik viņam patīk – iesaistot to savā ikdienā, nevis pārvēršot savu ikdienu par biznesu. Vieta, kurai sauklis „izpildīsim jebkādu kaprīzi par jūsu naudu” ir antisauklis. Ēdiens, starp citu, šeit arī ir labs - kartupeļu klimpas gnocchi atbaidoši smakojošā kausētajā gorgonzolā ir dievīgi!

Vakarā, izklaides alkstošie džeza mīlētāji garāmejot atklāja krodziņu „New Orleans Cafe” 52. mājā pa Via XX Settembre. Tas gan tiek uzskatīts par amerikāņu krogu, un tādēļ šeit katru dienu uzstājas džeza mūziķi. Vienu dienu šeit, spriežot pēc tā, cik piebāzta bija zāle, pat viesojas lielāka mēroga zvaigznes – īsts svinga bends. Vienīgais, kas mūs stipri samulsināja, bija tas, ka ne mazākā iespēja dejot nebija paredzēta. Svings gan nav tā mūzika, ko klausās sēžot, un apmeklētāji jau sēdus gandrīz vai dejoja pie saviem galdiem, un ko nu saimniekiem, dažus galdiņus atbīdot, bija atbrīvot pāris kvadrātmetrus pie skatuves – viesi to novērtētu un mūziķi noteikti arī. Bet, ja ir nevaldāma vēlme publiski padejot, to var darīt pie ielu muzikantiem, no kuriem daži ir visai labi profesionāļi, tādi kā Roman Barabakh, saksofonists, kas svētdienā spēlēja Villa Borghese parkā. Šī vieta kopumā ir diezgan līdzīga mūsu Mežaparkam – plašas, koptas alejas, zoodārzs, simts atrakcijas un izklaides pieaugušajiem un bērniem, bet, galvenais, tūristu masa aprobežojas ar skatu laukumu, kur viņi fotogrāfē perspektīvā aizejošās Romas ielas un skaisto Piazza del Popolo, parka dziļumā atpūšas vietējās ģimenes. Mūsu basām kājām uz asfalta izpildītais tango izraisīja skaļus aplausus un bravissimo izsaucienus vēl kādu laiku pēc tam, kad bijām atstājuši savu improvizēto deju placi.

Romā būdami, no vienas puses būtu neprātīgi kaut vai ar acs kaktiņu neuzmest skatienu tās galvenajiem apskates objektiem, bet no otrās puses, paši objekti ir grūti saskatāmi burzmā, kur tūristu pūlis plānveidīgi punktu pēc punkta trīs dienu laikā skaļi patērē pilsētu. Starp citu, pirms braukt uz Romu, es saņēmu labu padomu iet uz Vatikānu no rīta. Ap deviņiem rinda ap Vatikāna sienu sniedzās kilometra garumā un, pagalam apjukuši, mēs atmetām Vatikānam ar roku un gājām pa taisno uz Sv. Pētera katedrāli, kur tajā brīdī nebija praktiski neviena. Stundas laikā, kamēr mēs paguvām uzkāpt kupolos, baznīcas laukums jau bija pārplūdināts ar tiem tūristiem, kuri jau bija paspējuši patērēt Vatikāna muzejus un metās virsū katedrālei. Uz minētajiem muzejiem mēs ar daudzreiz mazāku rindu nokļuvām pēcpusdienā, tomēr arī tas nenozīmē, ka sajūtas neatgādināja autobusu rīta stundā. Ļoti gan vizuāli un vēsturiski saturīgu autobusu, tomēr grūti cīnīties ar vēlmi noslēpties muzeja tālākajā stūrī un, tikai pirmskristus laika statujām redzot, ar no noguruma un karstuma kvēlojošām pēdām izkāpt no iešļūcenēm uz aukstā marmora. Dievīgs baudījums, neticiet – pamēģiniet!

Pati Roma nav tur, kur to rāda gids. Roma nav tikai forumi, tā nav tikai Kolizejs, Vatikāna muzeji un Trevi strūklaka. Roma ir tūkstoši mazo ieliņu Ponte Parione rajonā ar apburošām senlietu bodēm un espresso karstajā dienvidu saulē; Roma ir smartu un motorolleru signāli, aizvērtās logu žalūzijas un augšstāvu balkoni, piebāzti ar zaļajiem augiem lielajos puķu podos; Roma ir šaura zaļgani-pelēkā upe ar absolūti tukšu marmora krastmalu, kur tikai vientuļš makšķernieks neatļautā vietā gaida lomu un jaunlaulāto pāris smejas, skaitot skrambas no motorolleriem uz sastrēgumā stāvošo mašīnu spārniem. Roma ir imperatoru gadsimtos, kas likuši vienu akmeni uz otra, un marmora plāksnēs, kur ar romiešu cipariem ir izkalti māju numuri, Roma ir Renesanses apaļie kupoli koši zilajās debesīs un ielas, kas nekad neved taisnā virzienā un kuru tik atpazīstamie nosaukumi, iespējams, nekad nav mainījušies – Via Sistina, Via della Vite, Via delle Botteghe Oscure, Via Portico D’Ottavia, Piazza Sinque Lune, Via Giulia... Romā nav nepieciešamības meklēt vēstures pieminekļus – tie paši mierīgi gaida apmeklētājus savās vietās jau gadu simtiem. Šī ir pilsēta, kur, brienot pa tukšām naksnīgām mazām ieliņām, negaidīti iznāc fantastiski skaistā krustojumā ar figūru rotātām strūklakām katrā no stūriem, un kamēr, apdullis no pēkšņa skaistuma, stāvi un blenz, naktī, nekurienes vidū, pilsētā, kur neredz nevienu pašu zāles stiebriņu, sadzirdi dziedam siseņus.

Анна Бялко "Счастливый слон"

Dinamisks, atpazīstams un nomierinošs stāsts. Atpazīstams, jo kaut vienā rindiņā sevi atpazīs jebkura sieviete jebkurā vecumā. Nomierinošs, jo tas vēsta par pareizo dzīves kārtību, par to, ka jaunībā jūs esat nabagi un daudz strādājat, bet vēlāk baudat sava darba augļus. Par to, ka baudīt ir labāk brieduma gados nevis jaunībā, jo netraucē pārmērīgs ego un mūžigas bažas, bailes un sāpes, kas piepampušo ego pavada. Par to, ka sievietes brieduma gados pie jebkuriem apstākļiem ir skaistākas par jaunām vāverēm, nerunājot jau par citām īpašībām. Par to, ka galvenā vērtība esi Tu pati, nevis tas, kas Tev ir. Par to, ka es ar nepacietību gaidu savus 40, bet šobrīd atrodos posmā, kad ir daudz jāstrādā. Jā, tāpēc es esmu tik neapmierināta. Ļoti eleganti autore pastāsta to, ka veselu dzīvi var nomainīt pret Birkin somu, un tā būs līdzvērtīga apmaiņa. Nekādas pietātes pret dizaineriem un leibliem, nekāda Vogue, nekādu pretenziju. Vienkārši klusa līdzvērtīga apmaiņa, kas var notikt tikai tad, kad tu negribi iebāzt savu Birkin visiem acīs.

Un kārtējo reizi par to, ka sieviete nedrīkst viena atrasties publiskās ēdināšanas vietās. Izrādās, tā tomēr ir mentalitātes vaina, jo ASV pilsone arī to nezināja. Islama valsts Krievija...

Лив Ульман "Изменения"

Silta, jauka, domīga, dabiska sieviete un viņas dzīve. Atkārtoti lasot šo sagribējās uzguglēt viņas meitu Linu Ulmani (Linn Ullmann), izrādījās, ka šī ir rakstniece. Tagad gribas palasīt viņu. Un Bergmaņa memuārus.

Skatīties Bergmani gan vēl nav gribēšana, tā jau tā dzīve šobrīd ir depresīva.

Татьяна Толстая «Изюм»

Пару дней назад мне выпал случай посмотреть передачу Толстой и Смирновой «Школа злословия», и вот что... Слушая рассуждения взрослых и умных людей о жизни и искусстве, иной раз нападаешь на темы, в которых – наконец-то! - разбираешься сама и внезапно понимаешь, что эти взрослые и умные люди не всегда разбираются в том, о чём говорят. И Бог с ним, с тем, что они не подкованы в теме, но уверенность их аргументов, которые на деле существуют в их иллюзиях! Но едкость их критики того, что они на самом деле сочинили сами! Так вот, передача передачей, а в сборнике заметок этом прослеживается то же самое, так что это не случайность. И тот самый взрослый и умный человек, в этом случае Татьяна Толстая, вдруг предстаёт со своей неприятнейшей стороны, и это наполняет душу внезапным осознанием масштаба своих реальных сил (я знаю то, чего не знает Толстая). В общем-то, для взрослеющей молодой женщины, ещё не очень уверенно чувствующей себя в мире, особенно для молодого автора, это даже полезно, но примешивается лёгкое презрение к разглагольствующему напыщенному дураку, который считает себя умнее всех, а на деле выставляет себя на посмешише. А презрение это выливается в такое унизительное злорадство.

Мне вполне симпатичны литературные произведения Толстой – и роман, и рассказы, их язык, их сюжет, их стиль, но этот сборник рассуждений о проявлениях жизни показывает её как личность, не самую приятную к тому же. Хуже того, рассказы Смирновой после этого тоже попали под подозрение. И наверное тот удивительный факт, что женщина не может пойти в ресторан одна, почёрпнутый из откровений Смирновой, тоже не явление общества в целом, а всего лишь личных комплексов – может не всякая женщина не может, а только эта конкретная?

Однако ж, Татьяна Никитична, какую гамму чувств вы во мне всколыхнули!

---

Мнение тех, в чьих глазах Толстая лица не теряла...

Гы... А это чисто из того самого злорадства

Svings

Jau trīs gadus pēc kārtas katru ziemu es mēdzu ieslīgt depresijā. Ap oktobri bezrūpīgajā pēcvasaras noskaņojumā iezagās pirmās nepatikšanas darbā, pacēla galvu bezcerība personīgajā dzīvē un - galvenais - garlaicība, nebeidzama garlaicība, ko mēģināju nosmacēt, strādājot vairāk. Bet arī mana konstanta klātbūtne darbā nepasargāja no problēmām, tieši otrādi, tagad nojaušu, ka veicināja tās. Pelēka ainava aiz loga arī neveicināja garastāvokļa uzlabošanos, reti izgājieni ar draugiem beidzās ar lielu vilšanos – ļoti gribējās iet ārā, redzēt cilvēkus un rādīt sevi, bet ļoti agri noguru no apkārtējā trokšņa, kas lika sarunāties kliedzot, no tabakas dūmiem, kas lika acīm asarot, no kokteiļiem, kas tikai nogurdināja un uzmācīgiem kavalieriem, kas nelikās pat līdzīgi manam sapņu vīrietim. Pēc lielajām Jaungada paģirām, viss, kas dzīvē varēja saiet greizi, šķiet, sagāja greizi. Pēc trīsgadīgā recidīva man paveicās uziet lielisku jautru mūziku, ko klausījos, pat nezinot tās nosaukumu, jo tā viegli aizdzina visus mākoņus no mana horizonta. Reiz dzirdot, ko es klausos, kāds no maniem paziņām jautāja – tu svingu arī dejo? Eiforijas apdullināta, es neapdomīgi pateicu „jā”. Saprotot, ko esmu izdarījusi, nolēmu sekot saviem meliem un iestāties deju klubā, turklāt, ka drauga jautājums mani pārsteidza – tiešām, kāpēc gan es nedejoju svingu? Tas notika novembrī. Tagad miniet trīs reizes, kas notika - uzminēsiet ar pirmo. Praktiski uzreiz es atklāju, ka dzīve sāka strauji un negaidīti uzlaboties – es regulāri gāju ārā, flirtēju ar dažādiem vīriešiem un zīmējos savās skaistākajās kleitās, kuras pirms tam nezināju kur vilkt un - pats galvenais - tas nenotika skaļas mūzikas, cigaretes un alkohola glāzes pavadījumā. Pirmo reizi pēdējo gadu laikā man neradās pēctusiņa pārdozēšanas sajūta. Ap decembra beigām es sapratu, ka ierastās problēmas šogad manā dzīvē neienāca... Toties ienāca svings.


„Swing - tas ir darbības vārds, nevis lietvārds”

Tā teica Ārtijs Šovs, viena no lielākajām svinga zvaigznēm. Svings nav tikai mūzika, tā nav arī tikai deja, tas ir dzīvesveids – apģērba, uzvedības, interjera un citu elementu apvienojums. Tehniski, svinga mūzika ir džeza priecīgā seja, līdzās džeza skumjajai sejai - blūzam. Ja skumjā seja tiek veidota ar jūtīgā dziesmas teksta un dvēseli aizkustinošās balss palīdzību, tad svingā uzsvars tiek likts uz mūzikas – mūzikas, kas neļauj sēdēt uz vietas, bet fiziski piespiež dejot, dejot, dejot, kamēr jākrīt no kājām nost.

Pirmais svinga orķestris (svinga dzimtenē Amerikā tos dēvēja par big band) neoficiāli ir radies 1923. gadā Ņujorkā, bet savu īsto popularitāti šis mūzikas veids guva XX gadsimta 30.-40. gados, kad tas izklaidēja Ameriku Lielās Depresijas un Otrā Pasaules Kara laikā. Šis bija laika periods tieši pēc Pirmā Pasaules kara, kad Amerikas ekonomika sāka virzīties augšup, un katram gribējies svinēt labo dienu pienākšanu. Tieši šis mūžīgās svinēšanas, labā garastāvokļa, labsirdības un līksmības vilnis raksturo svingu vislabāk. Svings bija cerības un jaunības simbols, kas solīja ne tikai jautrību, bet arī sociālo, dzimumu un rasu līdzvērtību.

Ja trīsdesmitajos notika svinga mūzikas popularizācija, tad četrdesmito sākumā, pirmskara laikā, popularizējās un izplatījās tālāk, uz Eiropu, svinga deja, pazīstama arī kā lindy hop. Jauniesauktie pēc kara apmācības devās uz klubiem dejot un meklēt līgavas. Svinga deja sakņojas čarlstonā un ir amerikāņu pāru deju pamats, jo līdz šim šādu tradīciju iezemiešiem nebija. Tieši tas sekmēja dejas popularitāti – iepazīties dejojot kļuva visvieglāk, bet tāpēc bija jāprot dejot.

Tomēr pēc kara svingam bija lemts aiziet. Kara izlaupītā Eiropa nealka izklaides, arī daudzi amerikāņu vīrieši, tai skaitā paši uz fronti brīvprātīgi aizgājuši muzikanti, nebija atgriezušies mājās, līdz ar to deju partneru kļuva mazāk, un arī sievietes labprātāk gribēja klausīties skumjās sentimentālās balādes.


Svinga atdzimšana

Gadsimta beigās svingam bija lemts atdzimt Amerikas pretējā krastā – Kalifornijā - kā protestam pret skarbo dzīves ritmu, sociālo īgnumu un dzimumu atsvešināšanos. Pēkšņi cilvēkiem sāka gribēties atslābināties, aizmirst par darbu, nomainīt biznesa kostīmus, no kuriem patiesībā jau sen gribas tikt vaļā, uz stilīgiem uzvalkiem un košām kleitām un dejot ar partneri, nevis vienam. Turklāt, dejot tā, lai visi skaļi aplaudē un apskauž.

Svinga būtība paredz jautrības daļu jau ģērbjoties. Vīriešu apģērbs ir ļoti vīrišķīgs - strīpainie vilnas kostīmi ar uzvalku līdz celim un ar biksēm, kas ir platākas ap stilbiem (dejošanas ērtībai) un šauras ap potītēm, bikšturi un melnas platmales; savukārt sieviešu – ļoti sievišķīgs - kuplas puķainās lielapdrukas kleitas, ērtas biezpapēžu kurpes, kas neskrāpē parketu, neķeras spraugās un nemežģī potītes, matu cirtas un košas lūpas, kas liek katrai izskatīties pēc pin-up girl. Daži pērk oriģinālās 30.-40. gadu drēbes, daži pērk jaunas, kas izskatās tieši tāpat – šis ir tikai gaumes un finansu jautājums.

Tomēr dejas laikā tas arī būs pārāk neērti, turklāt svings ir deja, kas liek svīst, tāpēc atstājiet uzvalkus muzikantiem un labāk paņemiet līdzi pāris liekus t-kreklus. Svinga ēras kleitas ir kuplas tāpēc, ka visas satriecošās šaurās kleitas der tikai tam, lai tajās stāvētu taisni, bet dejā apģērbam ir jābūt brīvam. Turklāt, tikai kupli svārki nodrošina šo plīvošanu ap gurniem, kas padara deju divtik dzīvu. Tikai nevajag vilkt bikses vietā, kur jādejo! Dejojošā pāra siluetā, kā mēs visi zinām, viens no partneriem ir sieviete. Svārkos. Paliek jocīgi, kad šo vizuālo efektu pārveido par divu stiprā dzimuma pārstāvju visai aizdomīgas cīņas siluetu. Sievietēm derētu parūpēties arī par to, kas ir zem svārkiem. „Deja ir lielisks veids kā pazīmēties ar gaumīgu veļu,” saka svinga dejotāji. Ir jānoņem viss, kas var traumēt dejotājus ātros griezienos - juvelierizstrādājumi, pulksteņi, lielas matu sprādzes, kas var ieķerties partnera kreklā, pat gredzeni (jūsu rokas tiks strauji un spēcīgi saķertas). Arī matus labāk ir savākt, citādi partneris riskē palikt bez acīm. Apavu izvēlē ir divas galējības, kas šeit nederēs - kurpes ar augstiem smailiem papēžiem un tenisa čības ar gumijas zoli. Nepieciešamie un pareizie apavi svingam ir kurpes ar vidēji augstu, vēlams, pabiezu papēdi. Galvenais ir kurpes ar ādas zoli, kas vienlaicīgi gan slīd, gan bremzē jūsu kājas.


Ne tikai vārdi, bet arī darbi

Svings ir pāru deja, tātad pirmais, kas būs nepieciešams - ir partneris. Dejas pamatā ir izstieptās rokas attālums starp partneriem, kas ļauj improvizēt ar kājām, kā arī roku pretspiediens, kas vieno partnerus vienotā uzvilktā mehānismā un absorbē kritienu, griezienu un gāzienu spēku. Sākot savas deju gaitas, es visvairāk gribēju dejot tiešo šo deju, bet tā mani visvairāk arī pārsteidza. Deja acīmredzami nav iestudēts šovs, bet improvizācija. Un, vērojot dejojošu pāri, es nevarēju saprast - fantastika kaut kāda - kā, griežoties tik lielā ātrumā, sieviete var paspēt uztvert, ko no viņas grib partneris? Tomēr, ja vīrietis nepārstāj vadīt, tad sievietei nav problēmu viņam sekot – tāds ir galvenais svinga noslēpums.

Otrs veikls triks ir tāds, ka svingā viens ass pagrieziens vizuāli izskatās kā pieci, un liek skatītājiem spiegt no sajūsmas. Riks Ārčers savā svinga vēsturē atceras: „Koledžā es šausmīgi apskaudu divus puišus, kas deju vakaros demonstrēja strauju zemrokas griezienu, kam sekoja neiedomājama kustība, kur kungs iegriež savu dāmu zem rokas tā, ka pats nonāk tai aizmugurē, veidojot ap dāmu roku gredzenu. Turklāt tas viss notiek, neatlaižot rokas. Patiesībā viņi zināja piecas-sešas figūras. Sākumā stundām ilgi vēroju dejotāju kājas (footwork), domājot, ka viss triks ir tajās. Tagad pieļauju domu, ka viņi paši nezināja kā viņiem tas sanāk. Šis dažas kustības ar rokām (armwork) ir tas, ko pilnīgi pietiek zināt, lai radītu iespaidu, ka esat pieredzējuši svingotāji. Kājas šeit piedalās tikai tāpēc, ka ir brīvas.”


Svingojošā Latvija

Latvijā pagaidām nav nevienas īstas svinga biedrības, toties ir vairākas deju skolas, kurās apmāca dejot dažādas dejas, tajā skaitā svingu. Dažās skolās jums mācīs dejot džaivu, kas ir tehniski sarežģītāks un vizuāli pievilcīgāks svinga angļu paveids. Zem šī nosaukuma svings ietilpst sporta deju programmā, lai cik dīvaini nebūtu – kā latīņu deja. Ir iespējams mācīties to arī atsevišķi. Svinga labākā īpašība atšķirībā no citām pāru dejām ir tā telpiskā un muzikālā pieticība, tāpēc dejot to var jebkurā brīvā placī un pie ļoti dažādas mūzikas, pat pie tādas, kas sākotnēji nebūt nav džezs.

Jaungada nakts svinībās ar aizrautu elpu vēroju svinga paraugdemonstrējumu balles deju kluba „Manieres” pasniedzēju izpildījumā. Pati uz to brīdi biju dejojusi apmēram mēnesi un paguvusi iemācīties vienu griezienu un dažus pamatsoļus. Iedomājieties manu izbrīnu, kad, konferansjē uzaicināts, neprofesionāls kursantu pāris izpildīja gandrīz to pašu. Tagad, vēl pēc dažiem mēnešiem, es ne tikai svingoju tāpat kā viņi, bet pat pasniedzēju līmenis man vairs neliekas nesasniedzams. Vadīšanas principi un daži tehniski paņēmieni, ir tas, ko jums iemācīs skolā. Bet tas, kas piešķirs jūsu dejai izskatu, uz ko atskatās, ir jūsu abu drosme kustēties – griezt, vilkt un mest partneri gaisā. Un, protams, patiesa jautrība!

"Тиха украинская ночь..." В. Драгунский

Наша преподавательница литературы Раиса Ивановна заболела. И вместо нее к нам пришла Елизавета Николаевна. Вообще-то Елизавета Николаевна занимается с нами географией и естествознанием, но сегодня был
исключительный случай, и наш директор упросил ее заменить захворавшую
Раису Ивановну.
Вот Елизавета Николаевна пришла. Мы поздоровались с нею, и она уселась
за учительский столик. Она, значит, уселась, а мы с Мишкой стали
продолжать наше сражение - у нас теперь в моде военно-морская игра. К
самому приходу Елизаветы Николаевны перевес в этом матче определился в мою
пользу: я уже протаранил Мишкиного эсминца и вывел из строя три его
подводные лодки. Теперь мне осталось только разведать, куда задевался его
линкор. Я пошевелил мозгами и уже открыл было рот, чтобы сообщить Мишке
свой ход, но Елизавета Николаевна в это время заглянула в журнал и
произнесла:
- Кораблев!
Мишка тотчас прошептал:
- Прямое попадание!
Я встал.
Елизавета Николаевна сказала:
- Иди к доске!
Мишка снова прошептал:
- Прощай, дорогой товарищ!
И сделал "надгробное" лицо.
А я пошел к доске. Елизавета Николаевна сказала:
- Дениска, стой ровнее! И расскажи-ка мне, что вы сейчас проходите по
литературе.
- Мы "Полтаву" проходим, Елизавета Николаевна, - сказал я.
- Назови автора, - сказала она; видно было, что она тревожится, знаю ли
я.
- Пушкин, Пушкин, - сказал я успокоительно.
- Так, - сказала она, - великий Пушкин, Александр Сергеевич, автор
замечательной поэмы "Полтава". Верно. Ну, скажи-ка, а ты какой-нибудь
отрывок из этой поэмы выучил?
- Конечно, - сказал я,
- Какой же ты выучил? - спросила Елизавета Николаевна.
- "Тиха украинская ночь..."
- Прекрасно, - сказала Елизавета Николаевна и прямо расцвела от
удовольствия. - "Тиха украинская ночь..." - это как раз одно из моих
любимых мест! Читай, Кораблев.
Одно из ее любимых мест! Вот это здорово! Да ведь это и мое любимое
место! Я его, еще когда маленький был, выучил. И с тех пор, когда я читаю
эти стихи, все равно вслух или про себя, мне всякий раз почему-то кажется,
что хотя я сейчас и читаю их, но это кто-то другой читает, не я, а
настоящий-то я стою на теплом, нагретом за день деревянном крылечке, в
одной рубашке и босиком, и почти сплю, и клюю носом, и шатаюсь, но
все-таки вижу всю эту удивительную красоту: и спящий маленький городок с
его серебряными тополями; и вижу белую церковку, как она тоже спит и
плывет на кудрявом облачке передо мною, а наверху звезды, они стрекочут и
насвистывают, как кузнечики; а где-то у моих ног спит и перебирает лапками
во сне толстый, налитой молоком щенок, которого нет в этих стихах. Но я
хочу, чтобы он был, а рядом на крылечке сидит и вздыхает мой дедушка с
легкими волосами, его тоже нет в этих стихах, я его никогда не видел, он
погиб на войне, его нет на свете, но я его так люблю, что у меня теснит
сердце...
- Читай, Денис, что же ты! - повысила голос Елизавета Николаевна.
И я встал поудобней и начал читать. И опять сквозь меня прошли эти
странные чувства. Я старался только, чтобы голос у меня не дрожал.

...Тиха украинская ночь.
Прозрачно небо. Звезды блещут.
Своей дремоты превозмочь
Не хочет воздух. Чуть трепещут
Сребристых тополей листы.
Луна спокойно с высоты
Над Белой церковью сияет...

- Стоп, стоп, довольно! - перебила меня Елизавета Николаевна. - Да,
велик Пушкин, огромен! Ну-ка, Кораблев, теперь скажи-ка мне, что ты понял
из этих стихов?
Эх, зачем она меня перебила! Ведь стихи были еще здесь, во мне, а она
остановила меня на полном ходу. Я еще не опомнился! Поэтому я притворился,
что не понял вопроса, и сказал:
- Что? Кто? Я?
- Да, ты. Ну-ка, что ты понял?
- Все, - сказал я. - Я понял все. Луна. Церковь. Тополя. Все спят.
- Ну... - недовольно протянула Елизавета Николаевна, - это ты немножко
поверхностно понял... Надо глубже понимать. Не маленький. Ведь это
Пушкин...
- А как, - спросил я, - как надо Пушкина понимать? - И я сделал
недотепанное лицо.
- Ну давай по фразам, - с досадой сказала она. - Раз уж ты такой. "Тиха
украинская ночь..." Как ты это понял?
- Я понял, что тихая ночь.
- Нет, - сказала Елизавета Николаевна. - Пойми же ты, что в словах
"Тиха украинская ночь" удивительно тонко подмечено, что Украина находится
в стороне от центра перемещения континентальных масс воздуха. Вот что тебе
нужно понимать и знать, Кораблев! Договорились? Читай дальше!
- "Прозрачно небо", - сказал я, - небо, значит, прозрачное. Ясное.
Прозрачное небо. Так и написано: "Небо прозрачно".
- Эх, Кораблев, Кораблев, - грустно и как-то безнадежно сказала
Елизавета Николаевна. - Ну что ты, как попка, затвердил: "Прозрачно небо,
прозрачно небо". Заладил. А ведь в этих двух словах скрыто огромное
содержание. В этих двух, как бы ничего не значащих словах Пушкин рассказал
нам, что количество выпадающих осадков в этом районе весьма незначительно,
благодаря чему мы и можем наблюдать безоблачное небо. Теперь ты понимаешь,
какова сила пушкинского таланта? Давай дальше.
Но мне уже почему-то не хотелось читать. Как-то все сразу надоело. И
поэтому я наскоро пробормотал:

...Звезды блещут.
Своей дремоты превозмочь
Не хочет воздух...

- А почему? - оживилась Елизавета Николаевна.
- Что почему? - сказал я.
- Почему он не хочет? - повторила она.
- Что не хочет?
- Дремоты превозмочь.
- Кто?
- Воздух.
- Какой?
- Как какой - украинский! Ты ведь сам только сейчас говорил: "Своей
дремоты превозмочь не хочет воздух..." Так почему же он не хочет?
- Не хочет, и все, - сказал я с сердцем. - Просыпаться не хочет! Хочет
дремать, и все дела!
- Ну нет, - рассердилась Елизавета Николаевна и поводила перед моим
носом указательным пальцем из стороны в сторону. Получалось, как будто она
хочет сказать: "Эти номера у вашего воздуха не пройдут". - Ну нет, -
повторила она. - Здесь дело в том, что Пушкин намекает на тот факт, что на
Украине находится небольшой циклонический центр с давлением около семисот
сорока миллиметров. А как известно, воздух в циклоне движется от краев к
середине. И именно это явление и вдохновило поэта на бессмертные строки:
"Чуть трепещут, м-м-м... м-м-м, каких-то тополей листы!" Понял, Кораблев?
Усвоил? Садись!
И я сел. А после урока Мишка вдруг отвернулся от меня, покраснел и
сказал:
- А мое любимое - про сосну: "На севере диком стоит одиноко на голой
вершине сосна..." Знаешь?
- Знаю, конечно, - сказал я. - Как не знать?
Я выдал ему "научное" лицо.
- "На севере диком" - этими словами Лермонтов сообщил нам, что сосна,
как ни крути, а все-таки довольно морозоустойчивое растение. А фраза
"стоит на голой вершине" дополняет, что сосна к тому же обладает
сверхмощным стержневым корнем...
Мишка с испугом глянул на меня. А я на него. А потом мы расхохотались.
И хохотали долго, как безумные. Всю перемену.

Анна Гавальда "Просто вместе"

Šī būs vēl viena grāmata par cilvēkiem, ko es visvairāk mīlu, par cilvēkiem, kas dara tikai to, ko visvairāk mīl. Tikai šoreiz to nevar manīt. Ilgi. Vecenīte, kas, atrauta no mājas, kas ir daļa no viņas pašas, lēnām izgaist pansionātā. Pavārs, kurš neieredz savu tikpat ka diennakts darbu. Vēsturnieks, kas pats nesaprot, kur atrodas. Māksliniece, kura berž tualetes podus un mirst badā. Netīri un neomulīgi mājokļi, iemītnieki, kas ienīst tos un viens otru. Grāmatas sākums ir jāgrauž, jākošļā, tā ir sausa, auksta un neizturami garlaicīga. Mokot to lappusi pēc lappuses tā sāk mazliet atsilt, atmaigt un pat nedaudz ieinteresēt. Pēdējā trešdaļā lasīt jau ir tikpat patīkami, cik gulties uz svaigas veļas pēc smagas darbadienas. Beidzamās nodaļas lasot es ar smaidu glāstīju grāmatu. Un pēdējais teikums ir grāmatas kulminācija – tik uzjautrinošs un draisks un vienlaicīgi tik aizkustinošs, ka es iesāku smieties, bet tomēr nolēmu labāk raudāt. Šī teikuma dēļ es pat pievēru acis uz lēto paņēmienu, ko autorei nez kāpēc labpatikās izmantot – „ak, kā viss pēkšņi nogāja greizi!” mākslīgi izveidoto rūgto momentu pirms vissaldākā nobeiguma.

Tad lūk vēl... Jodi viennozīmīgi ir cilvēks, ko es apbrīnoju, cienu un kuras viedoklis man pat var likt pārskatīt savu viedokli, bet ne šoreiz. Pāris dienas atpakaļ es lasīju viņas domas par kādu pavisam citu darbu un citu negatīvu atsauksmju starpā tur figurēja „Happy end? Un kopš šī laika viņi visi dzīvoja laimīgi? Un tas ir viss? Kā var tik sūdainai grāmatelei vēl pierakstīt tik sūdainas beigas?” Mani tas uzvedināja ne vairāk ne mazāk kā uz domām par kulturāli-starpkontinentālām atšķirībām. Tātad, Štatos „happy end” vairs nav modē? Un ja Jodi tā saka, tad tas tā ir, varat man ticēt. Viņiem droši vien pārāk bieži tādas beigas ir bijušas. Eiropā happy end pēc visām mocībām, asarām un vilšanās, ko mums sagādāja gaumīgs Eiropas kino un gaumīga Eiropas literatūra, no kuras pakārties gribas, totāli rullē. Īpaši, kad šī pārsteiguma bumba ir ieguldīta pašā pēdējā teikumā. (Otrā versija ir tāda, ka Jodi ir laba gaume, un pasaules klasika ir tendēta uz sāpīgām rakstu darba beigām, bet tas būtu pārāk vienkārši.) Tā lūk, Jodi, tagad ir pienākusi mūsu laimīgo beigu un grāmatu, pēc kuru iztukšošanas gribas dzīvot, dejot, mīlēt un dzemdēt, ēra. Paldies Dievam un rakstniekiem, kas ir noguruši filozofēt, par to!

---

Amerikas kārta umniekot, aizverot grāmatu justies sarūgtinātiem un tēlot iedvesmu

Oooooo... domubiedrs! Nu re, man ir pilnīga taisnība!

Этери Чаландзия "Архитектор снов"

Godīgi, žurnāliste Eteri ir daudz veiklāka nekā rakstniece. Dīvaina grāmata – parasti grāmatas, kas nepatīk, ir jāmet pie malas. Šoreiz gribējās to ātrāk izlasīt, ne aiz lielas patikas, bet tāpēc, ka kaut kas nelika mieru. Parasti es arī atgriežos pie tikko izlasītā – citreiz gribas pārlasīt foršākos momentus, citreiz noskaidrot kaut ko, kas nepieleca ar pirmo reizi. Šeit man palika daudz jautājumu, ļoti daudz, bet ne mazākās vēlmes tos noskaidrot.

Varoņi atstāja visai jocīgu iespaidu... Pirmkārt, nepārtraukti ir sajūta, ka autore visu ceļu masturbē uz saviem varoņiem un grib, lai arī citiem gribas darīt tāpat. Bet viņai nav ne 18, lai patiktu agresīva neformāle noskrandušos džinsos, ne 25, lai sajūsminātos par jēli šiku biznesa kuci. Otrkārt, es viņiem neticu - šie tēli it kā daudz ko ir noslēpuši no sava aprakstnieka un tāpēc palikuši tādi plakani un neprecīzi. Visu laiku mani izseko sajūta, ka tie ir rakstīti no kādiem autorei tuviem un simpātiskiem cilvēkiem, bet viņa visai pavirši apjauš, kas notiek viņu galvās. Piemēram, galvenās varones pakāpeniska pāriešana no nepiederošās dzīvo pasaulei, kas it kā ir uzzīmēta mīlas līnijā, drīzāk saprotama loģiski nevis manāma pašas varones pārvērtībās. Kāpēc? Tāpēc, ka varone ir pārāk prototipiska, lai viņā kaut kas acīmredzami izmainītos. Un tās nedaudzās seksa ainas – gan varoņu domās, gan darbos! Tik banālas, tik kautras, kā vārdi, ar ko autore pirmo reizi mēģinātu neķītri uzrunāt savu vīru pēc viņa pieprasījuma.

Bet ja trillera uzdevums ir sabaidīt, tad autorei sākumā tas godam izdevās. Tieši tas man nelika mieru - gribējās ātrāk izlasīt, lai pārliecinātos, ka nav no kā baidīties. Romāna sākums ir diezgan gaumīgi izrotāts ar atbilstošiem gotiskiem elementiem, tāpēc pat paliek gana baisi. Tomēr, elementi ir pārāk stilizēti - Stīvens Kings šādu efektu panāca ar ikdienišķāku priekšmetu palīdzību. Tāpēc līdz beigām apnīk arī tas...

---

kāds no romāna aprakstiem tīklā

Дуня Смирнова "С мороза"

Tik ironiski, ka pilnīgi kritiski stāstiņi par un ap dzīvi mūsdienu Krievijā un Padomijas mantojumā. Sevis vai apkārtnes atpazīšana liek uzsmaidīt, bet autores māksla lietot vārdus – skaļi zviegt. Godīgi sakot, es vairāk zviedzu nekā smaidīju. Tomēr, visi tie seši majonēzes salātu veidi svētkos, santehniķi, kas nepastāv dabā tad kad vajag, un sieviešu žurnāli ar savām rekomendācijam, pat būdami atpazīstami sejā, nav apkārtne kurā es dzīvoju. Un tam ir pavisam neliels sakars ar to, ka es izvēlos apkārtni bez salātiem un rekomendācijām. Mūsu mentalitātē tomēr salātiem un santehniķiem nav tās dvēseles.

Droši vien, no šīs pašas operas ir mans patiess izbrīns par to, ka šī ir jau otra pieaugusī, veiksmīga un psihiski normāla sieviete, kas publiski paziņo, ka cilvēks (vai sieviete?) nevar atļauties iedzert kafiju vienatnē, lai netiktu nepareizi saprasts. Kāpēc nevar? Kas notiek? Vai pareizāks jautājums ir - KUR tas notiek, un varbūt, tieši šis moments ir visu stāstu vienotais koncentrētās jēgas kodols?

Izlasiet, ja domājat, ka starp pēcpadomju Latviju un pēcpadomju Krieviju nav lielas atšķirības.

---

recenzija no kāda, kas ir TUR un varbūt zina kāpēc to kafiju nevar dzert vienatnē...

Джоанн Хэррис "Шоколад"

Man patīk cilvēki, kas profesionāli dara to, kas viņiem patiesi patīk un netērē laiku ar banālu naudas pelnīšanu. Nē, nevis uzsāk ienesīgu biznesu un tad izdomā, ka patīk arī, bet gan dzīvo šajā savā lietā, padarot to gan par iztikas avotu, gan par visas savas dzīves fonu. Lielākoties šie cilvēki ir ārkārtīgi laimīgi, bet es varu saskaitīt uz pirkstiem cik tādus esmu satikusi. Lūk, šī grāmata ir par šādu cilvēku, vai pat vairākiem šādiem cilvēkiem, un katrs var izvēlēties sev mīļāko varoni pēc patikas – tik dažādi ir viņi visi.

Es atceros bezgalīgu siltuma sajūtu, lasot to. Varoņi, notikumi, attiecības – viss ir tik dabisks, simpātisks un īsts. Mana mīļākā aina ir kādas večiņas pēdējā dzimšanas diena, kas tiek svinēta pie galdiem vasaras dārzā, ar daudziem ēdieniem, kurus visus nevar nepagaršot, ar ļoti dažādiem savā starpā viesiem, kas tomēr atrod kopīgus sarunas tematus, ar suņiem un bērniem, kas pinas pa kājām, ar daudz sarkanvīna un dejām. Vislabākais veids kā svinēt kaut ko nebūt vai vispār atpūsties.

Grāmata garšīga nu bez gala, un, starp citu, garšo ne obligāti pēc šokolādes. Nebūt ne.

---

kāda recenzija, tikpat silta cik grāmata

Kāpēc ne uz balli?

Jau 2004. gadā šajā forumā tika publicēts visai trāpīgs raksts par tās dienas bēdīgo situāciju ar ballēm Latvijā. Ir pagājuši trīs gadi, kaut kas ir mainījies, bet piedziedājumā mums ir tik un tā skan kāpēc-jautājumi par kursos iegūto iemaņu pielietojumu. Diemžēl man uz tiem pat ir atbildes. Atbildes, kas nāk no cilvēkiem, kurus deju skolotāji un „vecā gvarde” vēlas redzēt ballēs un kuri nenāk un nenāk – no dejot protošiem kursantiem vecumā no 20 līdz 30.

Tad nu visu pēc kārtas. Kāpēc cilvēki nāk uz deju kursiem? Reti ir sastopama tāda notikumu secība, kad sākumā cilvēks uzzina par ballēm un tad nāk mācīties ar mērķi tās apmeklēt, parasti gan ir otrādi - nākot uz kursiem, viņam nav ne jausmas par tām ballēm. Un nāk viņš pavisam citu iemeslu dēļ. Jūs jautājat, kur tad viņš ir iecerējis dejot? Pavisam godīgi... nekur! Lielākā daļa atnākušo patiesi grib mācīties dejot. Mācīties, nevis dejot. Viņiem patīk mācību process. Arī ejot uz baseinu, viņi neplāno sacensības. Viņi pat neplāno peldēt pēc tam jūrā. Tā vienkārši ir bauda – mācīties dejot.

Esmu uzdevusi savu mīļāko jautājumu – kāpēc? Bez augstākminētajiem iemesliem esmu saņēmusi sekojošās atbildes. Izraušanās no rutīnas, iespēja pabūt kopā ar savu otro pusīti bez darba jautājumiem, bērniem un televizora. Jā, atkal, dzīves vai izklaides partnera meklēšana. Mazkustīgs dzīvesveids un iespēja šādi pavingrot. Dejotprasmes „noderība”, ko es priekš sevis iztulkoju kā nepieciešamību iemācīties gluži vienkārši nebaidīties dejot situācijā, kad tas ir tas, ko no tevis gaida – kādā korporatīvajā ballītē, bijušo klasesbiedru salidojumā vai vienalga kur. Lai dejošana daudzmaz kļūst, ja ne par baudu, tad par ieradumu, nevis kauna kalngalu. Lai nav jāķeras pie alus pudeles un jāuzsāk nopietna saruna ar čomu tikko sāk skanēt mūzika. Tad vēl es pazīstu tos dažus puišus, kas kursos nonāca no savas augstskolas – kāpēc lai neatnāk, ja pasniedzējs aicina un ja varbūt dažreiz var padejot ar kādu simpātisku meitēnu. Šeit vēl būtu jāmin „Manieru” visai sirsnīgā atmosfēra un personiska attieksme pret kursantiem. Tikai tāpēc vieni vada šo forumu, citi raksta rakstus, bet citi atnāk uz kursiem vēl pēc deju ieskaites nokārtošanas augstskolā.

Un tikai retais nāk, apzināti paredzot savā dzīvē regulārās balles, garās kleitas un valšus.

Pastāv ne vienu vien reizi izteikts viedoklis par to, ka vairākumā deju kursu māca dejas to sporta izpausmē, kā arī neinformē kursantus par iespēju apmeklēt Rīgas publiskās balles. Neuzņemos spriest par to, ko māca citos kursos – tur pagaidām neesmu bijusi - un varu tikai zīlēt par to vai tur kursantiem sniedz informāciju par to, kur šīs iemaņas var pielietot. Un, kaut gan kāda pazīstama meitene, kas dejot mācās kādā citā skolā, dzirdot no manis par balli Ģildē, ļoti brīnījās, viens gadījums nav nekāda statistika. Šeit izskanēja viedokļi par to, ka auditorijas paplašināšanas labad par iespēju dejot vajadzētu informēt jauniešus augstskolās. Tiesa, informācija ir laba lieta. Bet, arī būdami informēti, arī būdami apmācīti dejot, pat būdami pietiekami drosmīgi, lai apmeklētu balli vismaz vienreiz, jaunieši... nekad neatgriežas. Tāpat dara arī Manieru kursanti, pat tie, kuri, iespējams, labprāt balles apmeklētu.

Kā fizikā pastāv ideālā gāze un reālā gāze, tāpat dejotāju sabiedrībā klejo mīts par ideālo balli un tās apmeklētājiem, uz kuru fona nedejojošā publika izskatās kulturāli atpalikusi. Kāds personāžs šajā forumā ir pat pacenties izvērtēt tās cēloņus un sekas.

„Lai apmeklētu deju kursus, vajadzīga DROSME;
Lai kursos atrisinātu neskaitāmas problēmas - IZTURĪBA un DROSME;
Vajadzīgi līdzekļi (deju kursi vienmēr ir bijuši dārgi);
Lai aizietu uz balli (pat pēc kursiem)
- DROSMI;
- speciālu svētku apģērbu, apavus - IZMAKSAS;
- ieejas biļetes ballēs – IZMAKSAS
Kad tas viss ir apgūts (tērēta enerģija, laiks, nauda, pārvarētas neskaitāmas grūtības) tikai tad var doties mierīgu prātu uz balli. Tas nozīmē, ka līdz balles apmeklējumam spēj nonākt tikai patiesi maza sabiedrības daļiņa. Laikam tādu var apzīmēt ar vārdu - elitāra. Skan jauki un man pieņemami.”

Tas tik tiešām būtu jauki! Bet ir jau arī reālās balles, pirms nokļūšanas kurās var to visu apgūt, un tad atskart, ka patiesībā tur skan aizvēsturiskā sintiņa „um-pam-pā” pavadībā viduvēji izpildīti šlāgeri, astoņdesmito disenes stila prožektoru gaismā zāles vidū starp dejojošiem pāriem mēdz lēkāt iedzēruši īpatņi džinsos, turklāt pati zāle ir tā pārpildīta, ka tiem, kas ir ieguldījuši minēto izturību un izmaksas, nekāda dejošana īsti vairs nesanāk. Atgriešanās šeit tik tiešām prasa zināmu drosmi. Elitārs ir nu pēdējais, kas nāk prātā.

Paskatieties kā vienmēr atnāk vieni un tie paši cilvēki ...tie, kuru vecums svārstās starp 40 un 70. Un ko par to domā jaunieši kaut vai Manieru forumā? No ļoti godīgas atzīšanās „Pirmo reizi ar vīru aizgājām uz balli Ģildē. Mums abiem 23. Bijām šokēti par to, ka ballē tik daudz veco cilvēku. Izskatījās pēc pensionāru saieta. Jutāmies neomulīgi un aizgājām mājās. Bijām orientējušies uz kaut ko citu.” Līdz ironiskajam ieteikumam, kas lika uzsmaidīt man personīgi, „Gribēju vēl piebilst, ka vēlams rūpīgi apdomāt vēstījuma saturu, t.i., izvairīties no frāzēm a-la "Balle tiem, kas jūtas jauni", balle "Labākie gadi", "Atvasara" u.tml. :))” Un līdz skarbajam, bet patiesajam „Jā, ŠĀDAS balles viņiem šķiet vienkārši garlaicīgas.” Nē, reālajā ballē tas nav viņu „zemais kultūras līmenis” un „bērnišķība”, tas ir pieprasījuma un piedāvājuma konflikts. Gaumes konflikts. Citādi kāpēc gan visādā veidā kulturālie un pieaugušie Manieru kursanti apmeklē Ģildes un VEF balles visai epizodiski, toties uz Melngalvju Namu ierodas visi kā viens?

Šī arī ir vienīgā balle, kas līdz šim brīdim atstāja uz mani elitārā pasākuma, kurā ir vērts ieguldīt visu no drosmes līdz izmaksām, iespaidu – mūzika, zāles noformējums, apmeklētāju izskats. Jā, šeit atnāk arī cilvēki bez minētās izturības un drosmes, toties viņi arī reti aizņem dejojamo laukumu – tur tomēr lielākoties apgrozās dejotpratēji. Jā, ne visi skaisti ģērbušies pilsoņi prot tikpat skaisti uzvesties, bet ģimene vienmēr ir ne bez dīvainīša. Tomēr, tik šikas balles, ar 20-30 latu ieejas maksu nav paredzētas ikmēneša rīkošanai, un iet uz tādu biežāk nekā reizi pusgadā būtu krietni par daudz pat ne izmaksu dēļ, bet tā paša iemesla dēļ kāpēc putukrējuma torti nevar ēst ikdienā un ekspresīvu izteiksmīgu tango nevar dejot desmit reizes pēc kārtas. Tas gan nenozīmē, ka dejot mums arī gribas reizi vai divas gadā, tāpēc atliek vien apmeklēt tos pasākumus, kas ir piedāvājumā un kur sanāk dejot visu, ko protam. ...dažkārt gan lai tas realizētos ir pamatīgi jāpaveicas. Izvēles trūkums, nevis mana gaumes lieta - tas ir mans personīgais iemesls, kāpēc es apmeklēju šīs specifiskās balles.

Pagaidām es vēl runāju tikai par tiem jauniešiem, kas uz ballēm nāk pāros, bet tomēr, dejojot ar savu partneri, var nedaudz abstrahēties no ārējiem traucēkļiem un koncentrēties uz deju. Bet kā ir vieniniekiem? Un, vēl vairāk, vieniniecēm? Jo, ja pat ballēs nav atrodamas jaunkundzes, tad noteikti ir atrodamas kundzes, kas, pēc nostāstiem, bieži vien gan dejo krietni labāk par jaunkundzēm, gan arī viņu izturēšanās mēdz būt patīkamāka. Ar kungiem gan ballēs ir problēma – atskaitot Manieru kursantu gadījuma iznākšanu gaismā, visi balles apmeklējoši brīvi kungi ir zināmi vaigā un bieži arī pēdā. Cik no tiem ir dejot protoši? Trīs? Šis ir galvenais iemesls, kādēļ brīvās Manieru meitenes ikmēneša ballēs nekad nav redzamas. Pat es, lielā ziņkārīgā avantūriste, būdama spiesta nākt viena, ātri vien aiz bezcerības un garlaicības pārstātu tās apmeklēt.

Šo šķelšanos veicina gan mūzika – apšaubāma tiem, kam zem 50... O nē, es nepiedāvāju pasūtīt „Prāta vētru”, tāpēc nevajag piesaukt „grabinātājus”! Es runāju par to, ka balles mūzika ir – viens: klasiskā, ko šajās ballēs nespēlē un, ja spēlētu, tad šis atkal būtu pavisam cita mēroga pasākums, un – divi: šlāgeris, kura fani nav tie divdesmitgadnieki. Un pat iespēja padejot, kas Ģildē vienalga ir apšaubāma, daudziem neatsver to, kas ne īpaši patīk. Pavisam godīgi, es labāk gribētu lai cienījamie muzikanti brīžiem nedziedātu nemaz, nekā dzirdēt Sinatras un Mancini klasiskos hītus izpildījumā, no kā ausis vīst. Gan publika un tās izskats veido vakara vienotu noskaņu. Un no pretējās puses atkal atmosfēra piesaista noteiktu kontingentu - tos, kam šī atmosfēra šķiet jauks vakara ietērps; tos, kas ir antipodi jaunākiem dejotājiem - tiem, ko ir nepieciešams piesaistīt šiem skaistajā zālē un uz nopulētā parketa iznīkt draudošiem pasākumiem vārdā balles.

Šobrīd Rīgā publiskajās ballēs pastāvīgi spēlē divas grupas – spēlē, cik noprotu, tikpat ka par velti... Labi, viena no šīm vietām regulāri uzaicina viesmūziķus – „un tagad spēlē grupa „Eolika”! Pēc tam jūs gaidāt divdesmitgadīgos atpakaļ? Tehniski, jā – ir Latvijā grupas, kas spēlē klausāmu, nē, pat dejojamu mūziku. Ne visas gan spēlē mūziku, pie kādas var dejot visas dejas – un nespēlēs, kamēr šī prasme nebūs plaši pieprasīta! Bet nē, taču lētāk un labāk uzaicināt tās grupas, kuru ziedu laiki ir pagājuši jau divdesmit gadus atpakaļ, un kuru honorāru pilnībā kompensē biļetes par 3 latiem!

Un balles organizētāji netaisās neko mainīt vai papildināt šajā ziņā. Kamdēļ, ja ar esošo piedāvājumu viņu pasākumi ir pārbāzti? Kuru interesē tā kvalitāte, ja kvantitāte birst kabatā? Šodienas apmeklētājiem viss ir pa prātam, ja jau viņi nāk, un šīs balles paliks tieši tādas, kamēr šis apmierinātais kontingents ir pārsvarā.

Ar esošo izklāstu mums ir un būs situācija ar – viens: klubiem, kuros dejot protošie jaunieši arī izklaidēsies un dejos sev patīkamas un, godīgi sakot, bieži kvalitatīvākas mūzikas pavadījumā; divi: klubiem vecāka gadagājuma cilvēkiem, kur viss ir iekārtots atbilstoši viņu gaumei; un – trīs: pāris reizes gadā notiekošām īstajām ballēm. Pirmais un otrais elementi krustosies un vienosies tikai trešajā. Viena puse nepiekāpsies. Otra puse ignorēs.

Lai kaut kas mainītos, organizētājiem vispirms būtu jāatzīst, ka jaunajiem ir nedaudz citāda gaume, pat ja viņu mērķi sakrīt ar vecāko apmeklētāju mērķiem, un ka viņiem ir tiesības uz šo savu gaumi, kas nepadara viņus par nekulturāliem un nepieaugušiem. Otrkārt, ar pašu jauniešu pārstāvjiem būtu jāvienojas, kas varētu piesaistīt viņu auditoriju. Starp citu, salsas popularitāte jauniešu vidū ir izskaidrojama tieši ar to, ka salsas vakaros vienmēr ir daudz jauniešu. Un ja spēlē aicinātās grupas, tad tās ir jauniešu grupas! Varbūt šādā veidā, ar tematisko vakaru palīdzību var sākt popularizēt arī citas sarīkojumu dejas, kaut vai pa vienai. Es neuzstāju, ka ir jāaicina, manuprāt, nepamatoti nopeltais Ašmaņa orķestris, līdz ar ko ieejas biļetes cena paaugstinātos līdz tās pusgadā organizējamās elitārās balles līmenim. Bet varbūt var uzaicināt reiz kādu bendu, kas spēlē lielisku svingu, reiz kādu grupu, kas specializējas autentiskajos latīņu ritmos, citreiz vēl kādu citu... Un jau tad, pēc šī neliela soļa atpakaļ, atplaukušas ar jaunām sejām, balles atkal varētu ielekt savā vietā izklaides industrijā.

Protams, bez brīvprātīgās palīdzības un patiesa entuziasma kaut ko realizēt ir grūti, bet tas nav neiespējams, taču kopš trīs gadus vecā raksta situācija ar pašiem deju kursiem ir uzlabojusies! Tātad, ja vien kādam tas būs vajadzīgs, arī ballēm nebūs kur virzīties, izņemot, ka augšup.

---

No manas puses šī ir absolūta cīņa ar vējdzirnavām, bet jūs varat palasīt vai pat piedalīties diskusijā par šo rakstu.

Publiskās telpas plānošana – no mutes mutē

Visi mēs nenogurstam diskutēt par patērētājainavas rašanos, par dabas un dabiskuma trūkumu mūsu ikdienā un apkārtnē – tā saucamajā publiskajā ārtelpā, kas likumā ”Par Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanu un aizsardzību” (2002) tiek definēta kā „ielas, bulvāri, laukumi, parki, skvēri, krastmalas, kvartālu telpa, pagalmi, kas bez ierobežojumiem pieejami sabiedrībai neatkarīgi no tā, kā īpašumā tie atrodas.” Šoreiz gan gribētos pievērst uzmanību ne tik daudz šim jau banālajam faktam, cik tam, no kurienes šai parādībai bieži vien aug kājas. Ideālā ir paredzēts, ka plānotāji vadītos pēc iedzīvotāju vēlmēm. Dažkārt tas tā arī mēģina notikt. Tomēr, kāpēc, pat ja neņem vērā cilvēka mūžīgo neapmierinātību ar realitāti, patērētājs gala rezultātā nekad nav laimīgs? Liekas, ka plānošanas-īstenošanas ķēdīte veidojas pavisam citādāka, pat ja plānotāji tajā neizpaliek kā posms: patērētāju visai miglaini izteiktas prasības – stereotipiska to uztvere no ierēdņa puses – vēlmju ģeneralizācija slēgtajās biroja telpās – kārtējā nedzīvā dzīvojamā ciemata rašanās. Nianses, kas liek aizdomāties ir pretrunas mūsu pašu izteikumos. Lūk:

„Prātojot par publisko telpu, vispirms iedomājamies ainas no kādām Dienvideiropas pilsētām: cilvēki, kas pastaigājas, sēž uz kāpnītēm vai strūklaku malām, vēro, bērni, kas skraida apkārt, rotaļājās, saulē izlaidušies suņi, baloži, ielas kafejnīcas, ielu tirgotāji.” (A. Zvirgzdiņš) Cik jauki! Bet kad ir bijis tā, ka reālā dzīvē šis Dienvidu pilsētas modelis apmierinātu visus Rietumu pasaules, tai skaitā Latvijas iedzīvotājus? Tikai populārākie no piemēriem: Rīgas ielās kafejnīcas bieži vien tiek nosodītas, jo traucē pārvietoties pa ietvēm un veicina ne tikai telpisko, bet arī skaņas un smaržas piesārņojumu, tādēļ to ierīkošana vienmēr prasa saskaņošanu ar institūcijām. Ielu tirgotāji un muzikanti arī negūst nekādu lielo atbalstu iedzīvotāju vidū, jo iejaucās cilvēku privātajā telpā, daži no tiem pat norāda uz trūcīgo cilvēku klātbūtni pilsētā, tādā veidā netieši atgādinot par mūsu apdraudēto drošību. No suņiem mēs vispār baidāmies. Tādejādi, cilvēki, kas sēž uz šīm minētajām kāpnītēm un arī citās vietās, pieprasa publisko pulcēšanās telpu, tomēr arī tajā vēlas paturēt savas tiesības uz privāto telpu.

Par to pašu savās definīcijās ir runājuši ģeogrāfi un plānotāji kopš sensenajiem laikiem. Plānošanā pastāv LULU (locally-unwanted land uses – vietēji nevēlama zemes lietošana) un NIMBY („not in my back yard” - „ne manā pagalmā”) terminoloģija, kas raksturo privātās telpas izpausmi publiskā telpā. Katrā pilsētā ir nepieciešama atkritumu pārstrādes rūpnīca, bet neviens nevēlas redzēt to savā teritorijā; daži no mums grib dzīvot klusumā un mierā, tādēļ nosodot motociklistus; mēs vēlamies saglabāt plašas skatam atvērtas teritorijas, kas paveras pa mūsu logiem, tādejādi liedzot citiem mājokļu iegādi. Ričarda Seneta (Richard Sennett) definīcijā bezpajumtnieki par mūsdienu publiskajā telpā neiekļaujas, jo viņi aizņem publisko telpu, bet tur nodarbojas ar ikdienas aktivitātēm. Sets Lovs (Seth Low) norāda uz mēģinājumiem kontrolēt publisko telpu, parasti aizsargājot vidusšķiras brīvā laika pavadīšanas ideālus – patērēšanu, kā arī tūristiem domātās telpas. Viņš arī min dažādu sabiedrības grupu - tīņu, ielu tirgotāju, pensionāru - ikdienas darbības, kas piesavinās telpu dažādos veidos.

Mans jautājums šoreiz nav pat tas, kur būtu jāiet tiem, kas patērēšanas interešu grupā neiekļaujas, bet vai pat tiem, kas iekļaujas, ir vajadzīga tieši šāda un tikai šāda telpa. Vai telpas veidotāji to apzinās. Un šobrīd pievērsim acis uz to, kurš galu galā vinnē cīņu par publisko telpu, ja jau sākotnēji mēs paši, patērētāji, fanojam par sociālās telpas dienvidniecisko paraugu, nemaz gan nenojaušot, ka arī dienvidniekiem Marciālam un Senekai krita uz nerviem pilsētas publiskā jezga. Visbeidzot veidojas šis plānošanas un pat mūsu pašu iegribu paradokss – sajūsmas pilnām acīm skatīties austrumu virzienā un slavēt šo sociāli atvērto dzīvesveidu, kas piemīt vietām pa labi un uz leju no Latvijas, ja skatās pasaules kartē, nebaidīšos teikt – sociālās telpas modelis, kas piemīt ekonomiski mazāk organizētām vietām, proti, mazāk attīstītajām valstīm, bet tai pašā laikā būvēt savu dzīvi pēc Rietumu parauga, plānojot telpu sev apkārt, atbalstot organizēto darbu un plānveida atpūtu, kas atkal un atkal balstās patērēšanā nevis radīšanā. Šo ģeogrāfisko sakarību jūs viegli ieraudzīsiet tikai uzmetot acis jūsu pašu ceļojumu bildēm – nu nefotografējam mēs tos Rietumu stila rindu māju ciematus! Nekad arī neesmu dzirdējusi arīdzan „Amerikā visi brauc ar mašīnām pat pēc maizes, bet kājāmgājējam vienmēr pajautās vai tam viss ir labi. tas ir tik jauki! kad jau reiz pie mums tā būs?” līdzīgus izteikumus.

Bet tikko lieta nonāk līdz plānošanai, šī brīvā telpa ne tikai netiek plānota kā iespēja Rīgas iedzīvotājiem veidot to kā tiem patīk – šī iespēja pat netiek ņemta vērā kā iespējamais attīstības variants. Ne pat ņemot vērā vēsturiski veidojušos sabiedrisko dzīvi, kas nenotiek tikai tam speciāli paredzētās vietās. Krīt kārtējie plānošanas postulāti – „spēļu laukumus bērniem”, „fitnesa zāli katram dzīvojamam ciematam”, „izklaides centrus pieaugušajiem”. Kad plānotājiem pajautā – ko tad jūs gribat redzēt izklaides centros? – atbilde ir visai nenoteikta... nnnu, kādu sporta zāli, kafejnīcu, iepirkšanās centru. Uz sekundi, vai tie nebija tie paši cilvēki, kas tikko iebilda pret kārtējā mola celšanu?

Vienā no semināriem tika pacelts jautājums par Krasta ielas veidošanu – esot aizbūvēta, iedzīvotājiem nav pieejas ūdenim, esošiem iepirkšanās centriem nevar tikt klāt bez automašīnas. Kāds gan labums no šīs „pieejamās publiskās telpas” būs tiem iedzīvotājiem, kas šobrīd Krasta ielu neapmeklē, jo viņu rīcībā nav auto? Un kā tad šī „publiskā pieeja pie ūdens” izskatīsies? Kā mežonīga pludmale? Drīzāk jau kā labi organizēta atpūtas zona ar asfalta celiņiem, publiskās ēdināšanās vietām un plašām stāvvietām, kam no visām pusēm lavīsies klāt ekonomiski pievilinātie iepirkšanās centri.

Runājot par Lucavsalu, vieni plānotāji min citu plānotāju vienaldzību vai merkantilās intereses, kas „ļauj sabojāt kārtējo brīvās dabas gabalu augstceltņu labā”, bet pēc brīža, jautāti, kā tad īsti vajadzētu plānot Lucavsalu, no jauno plānotāju mutēm izskan „konstruktīvi” piedāvājumi veidot šeit sporta kompleksu. Lai pilsētas iedzīvotājiem atkal ir pieeja pie ūdens. Kāds no šiem plānotājiem ir vismaz apmeklējis šo ģeogrāfisko objektu? Tāpat vien, lai uz mirklīti pārliecinātos, ka šobrīd pieeja ir, bet līdz ar sporta kompleksa parādīšanos tās gan vairs nebūs. Toties būs runas par kārtējo akvaparku un stāvvietu tur, kur agrāk ziedēja ceriņi. Saprotams, ka par ziedošiem ceriņiem atšķirībā no tā paša akvaparka patērētājs nemaksā, bet kāpēc investora intereses vienmēr stāv augstāk par iedzīvotāja interesēm, ja jau tehniski visi labumi ir paredzēti pēdējam! Un kaut arī plānotāju balsis skan kā to aizstāvju balsis, teiktā saturs ož visai dīvaini.

Šīs pretrunas vienmēr iezīmējas pašu patērētāju sūdzībās – piekļuve pie ūdens nav, bet tur, kur tā ir (publiskās pludmales, ūdens atrakciju parki) – ir pārāk dārgi vai arī telpas ir pārpildītas vai nav tieši tās izklaides, kuras gribas. Kurš organizētās atpūtas pretinieks, ieskaitot pašus plānotājus, atzīsies, ka viņam patīk Dzintari vasarā? Labprāt atzīsies tas, kurš atzīsies arī šopoholismā. No tiem, kas šķietami vai patiesi neizvēlas pavadīt laiku šajā stilā, katrs ar lepnumu pastāstīs par slepeno pludmalīti, kur iedegums labāks un līdzatnestais izkusušais saldējums garšīgāks. Sliktākajā gadījumā pretstatīs Dzintariem Vecāķus. Jau nemaz nerunājot par to, ka neviens, kas labprāt uzturas organizētajās izklaides vietās, neietu peldēties Daugavas upē Rīgas centrā.

Cita plānotāju realitātes izjūtas ilustrācija: piedāvājums „lai novērstu automašīnu stāvlaukumu ierīkošanu pagalmos, nepieciešams veidot nakts stāvlaukumus ielu brauktuvju malās vai arī veidot daudzstāvu autostāvvietas 15-20 (!) min gājiena sasniedzamības zonā no iedzīvotāju dzīvesvietas.” Patiešām, kas ir 15-20 minūšu gājiens, it sevišķi vēlu vakarā vai spēcīga sala laikā! Rodas sajūta, ka tas, kurš to raksta, vai nu nekad nav staigājis kājām, vai pats neseko līdzi savai domai.

Bet es nemaz nevēršos pie patērētājiem, jo šiem tik un tā būs jāizvēlas no esošā piedāvājuma klāsta. Es vēršos pie plānotājiem, pie tiem, kas nosoda to, ko paši izbūvē. Kāpēc? Vai tikai tāpēc, ka iedomātās cilvēku vajadzības tiek standartizētas un pieņemtas kā dotais. Tāpēc, ka plānojot mēs ieraduma pēc atkārtojam vārdus, kas tik ļoti iederas šajā jomā – „sporta un kultūras komplekss”. Organizētā izklaide ir izklaides fast-food, kas der atsevišķos gadījumos, bet labāk nepadarīt to par sava uzturam pamatiem. Rezultātā rodas kas? Vienu un to pašu vārdu karuselis, pilsētas vietu štampēšana pēc esošā parauga un nez no kurienes pieņemtā viedokļa par to, kas iedzīvotājiem ir nepieciešams. Plānotā telpa – atsvešinās, neplānotā – personificējas. Daugavas krasts abpus Vanšu tilta maģistrālei Pārdaugavas pusē. Klīversalas pusē - Saules akmens teritorija - izbūvēts laukumiņš pie ūdens – aha, pieeja pie ūdens! – sakopts un saslaucīts, ar zāles pleķīti, ar soliņiem – nāc, atpūties-negribu... Mūžīgi tukšs. Ķīpsalas pusē – bijusī smilšu atsūknēšanas stacija – piedrāzota rupjo smilšu pludmalīte, vienmēr pilna ar atpūtniekiem.

Piedāvājums šo to neplānot un atstāt kādu dzīvu vietu pilsētā, tiek atmests kā nekonstruktīvs, un tieši iedzīvotāju prasību posms plānošanā izpaliek – vairuma iedzīvotāju intereses tiek stereotipiski pieņemtas un tiek piedāvāts standartizēts produkts. To veicina arī pašu iedzīvotāju neatsaucība aptaujās un prasmes noformulēt savas vēlmes trūkums. Iespējams, lietderīgāk ir veikt nevis iedzīvotāju aptaujas, kas bieži ir ļoti neprecīzas, bet gan iedzīvotāju patstāvīgās darbības novērošanu, jo bieži to izvēle krasi atšķiras no vispārpieņemtiem standartiem un pat no pašu izteiktajām vēlmēm. Nesūtīsim uzreiz pieaugušos uz izklaides centru un bērnus uz rotaļu laukumu, bet pavērosim kaut vai to, kādus šie pieaugušie veido savus pagalmus, pa kurām ielām pastaigājas tie, kam pagalmi nepieder un kādā drazas kaudzē vai bēniņos, ignorējot spēļu laukumu, labprātāk spēlējas viņu bērni. Un dažās pavisam neplānotās vietās rēgotos pilsētas dzīves dabiskā seja. Iespējams, tas zināmā mērā ir līdzeklis kā panākt tuvināšanos publiskās telpas iedomātajām ainām.