Es pazinu Romu ilgi pirms redzēju to savām acīm, jo sen jo sen tā ir ne tikai pilsēta, bet daudzu kino un literāro darbu galvenais tēls. Kad zemapziņas krātuve bija pilna ar kadriem, uz Romu bija jābrauc. Tur es kādreiz gulēju pie Palatīna, ēdu saldējumu un kaulējos ar ziedu pārdevēju pie Spāņu trepēm kopā ar princesi Annu „Romas brīvdienās”. Kopā ar viņu un viņas mīļoto es braucu ar motorolleru, ar kuriem Roma vēl šobrīd ir pārpildīta, un dejoju čarlstonu Tibras krastmalā, kur gan dejas vairs nenotiek. Tur es dzēru espresso pie Panteona un iemīlējos garām skrienošā profesionālā zaglī, kopā ar aģenti Lahiri. Tur es kopā ar itāļu diplomāta sievu tikos ar vīra mīļāko kādā kafejnīcā laukumā ar neaizmirstamu nosaukumu Piazza Del Popolo kādā Šeldona grāmatā. Tās pašā sirdī es dzīvoju Juvenāla satīrā, un tā - žilbinoši saulaina, trokšņaina, dzīvības pilna ārpus šaurās tumšās insulas – ir vieta, kur stereotipi par viņu pašu ir patiesība.
Pat sagatavotiem, Romas tveice, saule un gaisa trūkums ceļotājiem uzbrūk vārda tiešajā nozīmē. Pa dienu es neriskēju atstāt viesnīcā platmali un saulesbrilles. Temperatūra septembra beigās dienas vidū bieži pārsniedz +30, un saule zīmējas tīrajās debesīs visu dienas pirmo pusi, kamēr izveidojas gubu mākoņu grēdas, kas vakaros bieži mēdz izvērsties spēcīgos negaisos.
Savukārt mana sievišķīgā puse gatavojās vietējam klimatam ar atbilstošu tērpu iegādes palīdzību: uz Romu taču ir jābrauc kokvilnas svārkos līdz ikra vidum, ar paaugstinātu vidukli un jostu ar sprādzi, vienkāršu baltu krekliņu un obligāti sandalēs, kā Hebperna šajā gandrīz prototipiskajā filmā. Gandrīz tāds pats tērps bija mugurā ļoti jaunai un neparasti skaistai Romas iedzīvotājai, kas vienu vakaru sava jaunizceptā kavaliera pavadījumā gāja vakariņot. Pirmā randiņa atmosfēra – kad viss vēl ir tik atturīgs, tik pieklājīgs un tik aizraujošs, šie savam priekam neticošie skatieni no vienas puses un tādi labvēlīgi-vērtējoši no otrās puses, it kā viņa vēl šaubītos par tā visa lietderību – lika mums kādu brīdi soļot aiz viņiem trīs soļu attālumā un sasmaidīties „vai tu pamanīji, ka viņiem pirmais?” Man bija laiks ievērot, ka meitenei kājās nebija vis sandales, bet laiviņas no kāda viņas tautieša pirmajām dizaina kolekcijām. Protams, neviena ceļotāja nevar desmit stundas no vietas klīst apkārt pilsētai augstpapēžu apavos, bet pastaigāties Dienvideiropas karstajā saulē slēgtos apavos, kokvilnas T-kreklos un šortos? Kas to lai zina, kāpēc vairums Romas apmeklētāju ģērbjas tieši šādi - vai tad karstā dienā savā dzimtajā pilsētā viņi uzvelk botas, kurās kājas nežēlīgi svīst, šortus un T-kreklu, kas padara sievieti vizuāli neatšķirīgu no vīrieša – vai tad viņi tā dara, turklāt, uzskatot, ka šis apģērbs ir ērts un optimāls, lai tajā nostaigātu visu dienu? Pārliecinātākie, ka klasiskais tūrista apģērbs ir labākais, nekad neaizmirsa paņemt līdzi arī milzīgu mugursomu, rokās – karti un kaklā uzkarināt milzīgu fotoaparātu, lai neviens pats suvenīru tirgotājs nepalaiž viņus garām bez piedāvājuma patērēt. Un šādu tirgotāju šeit ir gandrīz tikpat daudz cik tūristu.
Noteikti nevienam neiesaku aizmirst mājās karti. Šī ir pirmā pilsēta, kur es, diplomētais ģeogrāfs, tiešām nevarēju iztikt bez kartes palīdzības. Aizmirstiet pareizo ielu apzīmēšanas stilu! Ja jūs virzāties pa plašu ielu ar intensīvu satiksmi, kuru sauc, piemēram, Via Cavour, bet vienā brīdī no tās atdalās mazāka, pavisam mazītiņa šķība ieliņa, bet maģistrāle turpinās, ir pilnīgi iespējams, ka Cavour aiziet pa mazo un šķībo ceļu, bet maģistrālei no šejienes būs pavisam cits nosaukums. Nekur citur es neesmu redzējusi tik daudz apjukušus tūristus, iegrimušus savās kartēs – neviena iela neved tur, kur ir paredzēts, karte ne vienmēr atbilst realitātei, ielas izbeidzas, pazaudējas, savienojas, šķērso un māna. Pirmajā dienā gatavojieties apmaldīties ar visu karti. Arī turpmāk jums neizdosies nonākt tur, kur plānojāt – ejot uz Kolizeju, jūs nonāksiet Trajāna forumā, apstaigājot to, veikli pazaudēsiet orientierus, kas vēl varētu izvest jūs uz sākuma mērķi, nomaldīsieties starp katoļu baznīcām mazajās Ponte Parione ieliņās, nejauši uzskriesiet Panteonam, pagalam noguruši iznāksiet uz trokšņainās Corso Vittorio Emmanuele un ar tramvaju centīsieties nonākt savā viesnīcā, tālāk no šī topogrāfiskā murga. Apmēram sestajā dienā ielas kļūs paklausīgākas, un lielākā daļa nosaukumu un pieminekļu būs tieši tur, kur jūs viņus gaidījāt ieraudzīt, jūs vairs nejauksiet Nazionale ar Independenza un Barberini ar Battistini, bet pat neceriet atrast veikalus un kafejnīcas, kur nejauši bijāt ieklīduši pirmajā un otrajā dienā – tas jums vairs nekad neizdosies.
Ejot pastaigā ņemiet līdzi tukšu pudeli – Romas ielās ir milzīgs daudzums dzeramā un pat diezgan garšīgā ūdens strūklaku, tāpēc nav vajadzības ūdeni pirkt – ielu kioskos pārdošanā tas nāk mazās pudelītēs, silts un ārkārtīgi dārgs. Tomēr, neņemt līdzi tukšo taru cerībā, ka ik reizes kad gribēsies, padzerties varēs turpat uz ielas, nav īpaši prātīgi pat no veiksmes viedokļa – pēc mums visiem zināma likuma strūklaciņas nekad nav novietotas tajā ielā, pa kuru jūs ejat, bet gan paralēlā, un jūs parasti nogriežaties uz pareizās ielas vairākus kvartālus pēc dzeramā ūdens avota.
Pēc ilgās klejošanas pa pilsētu ap sešiem vakarā mēs apsēdāmies uz Spāņu trepēm ar saldējumu. Seši vakarā ir tieši tas laiks, kad trakā Romas saule jau ir paslēpusies, bet trepes vēl saglabā pa dienu iesūkto siltumu. Saldējums Romā ir tā vērts - par pieciem eiro jūs dabūsiet trīs milzīgas bumbiņas pēc jūsu izvēles. Pat man, ne īpašai saldējuma cienītājai, atradās pareizais pieticīgi skābs savienojums. Kaut gan, atbilstoši katra gaumei, saldējuma vietā var paķert vietējo vīnu pītajā pudelē. Šādām vakariņām piestāv arī itāļu maize ar olīvām un valriekstiem no kraukšķīgas papīra turzas, un žāvētā gaļa, un sapelējis siers un zaļie salāti starp maizes rikām, un dārzeņi no Campo de Fiori tirgus, frivoli piekosti klāt improvizētai maizītei, un olīvas eļļā pa taisno ar rokām no iepakojuma. Viena kafijas tase, un visas bēdas ir prom. Tā rodas šī dienvidu bezrūpīgais miers un dzīvesprieks – šis dzīvesveids, kura galvenās sastāvdaļas ir dzert kafiju, gulēt diendusu, ēst ārā un daudz vērot jūru – nenes neko citu kā filozofisku skatu uz dzīvi un veselīguma sajūtu līdz pat pirkstgaliem.
Ja jums iznāk dzīvot Termini rajonā, tad aiz tīras intereses apmeklējiet „4 Stagione” Via Vicenza un Via Palestro krustojumā stāvošo trattoriju ar vienreizēju saimnieku. Pirmo reizi mēs sājā ēstuvē dzērām mājas vīnu, piekožot sapelējušu sieru, kas šeit tiek servēts ar ruccola zāli, kas, man par prieku, ir vēl smirdīgāka par pašu sieru. Tajā reizē visnotaļ apaļīgs saimnieks, laiski apkalpojot galdiņus, skaļi komentēja kāda vakardienas apmeklētāja, kurš palūdza rēķinu un nez kāpēc nebija apmierināts to nesaņemot piecpadsmit minūšu laikā, uzvedību. „Bet tūlīt, es visu pametīšu un skriešu izrakstīt rēķinu! Ja nevari pagaidīt, pāri ielai ir vēl viens restorāns,” – klāstīja itālis lauzītā angļu valodā. Un tad griezās pie studenta-begpekera, kas jau pusstundu tupēja uz malējā krēsla cerībā sagaidīt savu līdznešanai pasūtīto picu un šajā momentā jau bija zaudējis jebkādu cerību reiz to saņemt: „Kur skriesi? Tūlīt būs gatavs! Saproti, mēs cepam, nevis turam visu gatavu – nav jau Makdonalds.” Citu vakaru, atnesot ēdienkarti, viņš piekodināja „Tikai nepasūtiet pārāk daudz, mēs jau gribam iet gulēt”. Un, lai cik dīvaini tas nebūtu, šāds piegājiens nelikās rupjš, bet visai uzjautrinošs un noteikti jau daudz dabiskāks nekā dārgo restorānu oficiantu uzspīlētā uzmanība un „neuzkrītoši” centieni pārdot klientam visdārgāko ēdienu. Šis biznesa stils, tik atšķirīgs kapitālisma un pārdošanas kulta dienās visā pasaulē, liekas atspridzinošs un nomierinošs: ir patīkami zināt, ka kāds pasaulē dara savu darbu tāpēc, ka tas viņam patīk, tā kā viņam patīk un tik ātri cik viņam patīk – iesaistot to savā ikdienā, nevis pārvēršot savu ikdienu par biznesu. Vieta, kurai sauklis „izpildīsim jebkādu kaprīzi par jūsu naudu” ir antisauklis. Ēdiens, starp citu, šeit arī ir labs - kartupeļu klimpas gnocchi atbaidoši smakojošā kausētajā gorgonzolā ir dievīgi!
Vakarā, izklaides alkstošie džeza mīlētāji garāmejot atklāja krodziņu „New Orleans Cafe” 52. mājā pa Via XX Settembre. Tas gan tiek uzskatīts par amerikāņu krogu, un tādēļ šeit katru dienu uzstājas džeza mūziķi. Vienu dienu šeit, spriežot pēc tā, cik piebāzta bija zāle, pat viesojas lielāka mēroga zvaigznes – īsts svinga bends. Vienīgais, kas mūs stipri samulsināja, bija tas, ka ne mazākā iespēja dejot nebija paredzēta. Svings gan nav tā mūzika, ko klausās sēžot, un apmeklētāji jau sēdus gandrīz vai dejoja pie saviem galdiem, un ko nu saimniekiem, dažus galdiņus atbīdot, bija atbrīvot pāris kvadrātmetrus pie skatuves – viesi to novērtētu un mūziķi noteikti arī. Bet, ja ir nevaldāma vēlme publiski padejot, to var darīt pie ielu muzikantiem, no kuriem daži ir visai labi profesionāļi, tādi kā Roman Barabakh, saksofonists, kas svētdienā spēlēja Villa Borghese parkā. Šī vieta kopumā ir diezgan līdzīga mūsu Mežaparkam – plašas, koptas alejas, zoodārzs, simts atrakcijas un izklaides pieaugušajiem un bērniem, bet, galvenais, tūristu masa aprobežojas ar skatu laukumu, kur viņi fotogrāfē perspektīvā aizejošās Romas ielas un skaisto Piazza del Popolo, parka dziļumā atpūšas vietējās ģimenes. Mūsu basām kājām uz asfalta izpildītais tango izraisīja skaļus aplausus un bravissimo izsaucienus vēl kādu laiku pēc tam, kad bijām atstājuši savu improvizēto deju placi.
Romā būdami, no vienas puses būtu neprātīgi kaut vai ar acs kaktiņu neuzmest skatienu tās galvenajiem apskates objektiem, bet no otrās puses, paši objekti ir grūti saskatāmi burzmā, kur tūristu pūlis plānveidīgi punktu pēc punkta trīs dienu laikā skaļi patērē pilsētu. Starp citu, pirms braukt uz Romu, es saņēmu labu padomu iet uz Vatikānu no rīta. Ap deviņiem rinda ap Vatikāna sienu sniedzās kilometra garumā un, pagalam apjukuši, mēs atmetām Vatikānam ar roku un gājām pa taisno uz Sv. Pētera katedrāli, kur tajā brīdī nebija praktiski neviena. Stundas laikā, kamēr mēs paguvām uzkāpt kupolos, baznīcas laukums jau bija pārplūdināts ar tiem tūristiem, kuri jau bija paspējuši patērēt Vatikāna muzejus un metās virsū katedrālei. Uz minētajiem muzejiem mēs ar daudzreiz mazāku rindu nokļuvām pēcpusdienā, tomēr arī tas nenozīmē, ka sajūtas neatgādināja autobusu rīta stundā. Ļoti gan vizuāli un vēsturiski saturīgu autobusu, tomēr grūti cīnīties ar vēlmi noslēpties muzeja tālākajā stūrī un, tikai pirmskristus laika statujām redzot, ar no noguruma un karstuma kvēlojošām pēdām izkāpt no iešļūcenēm uz aukstā marmora. Dievīgs baudījums, neticiet – pamēģiniet!
Pati Roma nav tur, kur to rāda gids. Roma nav tikai forumi, tā nav tikai Kolizejs, Vatikāna muzeji un Trevi strūklaka. Roma ir tūkstoši mazo ieliņu Ponte Parione rajonā ar apburošām senlietu bodēm un espresso karstajā dienvidu saulē; Roma ir smartu un motorolleru signāli, aizvērtās logu žalūzijas un augšstāvu balkoni, piebāzti ar zaļajiem augiem lielajos puķu podos; Roma ir šaura zaļgani-pelēkā upe ar absolūti tukšu marmora krastmalu, kur tikai vientuļš makšķernieks neatļautā vietā gaida lomu un jaunlaulāto pāris smejas, skaitot skrambas no motorolleriem uz sastrēgumā stāvošo mašīnu spārniem. Roma ir imperatoru gadsimtos, kas likuši vienu akmeni uz otra, un marmora plāksnēs, kur ar romiešu cipariem ir izkalti māju numuri, Roma ir Renesanses apaļie kupoli koši zilajās debesīs un ielas, kas nekad neved taisnā virzienā un kuru tik atpazīstamie nosaukumi, iespējams, nekad nav mainījušies – Via Sistina, Via della Vite, Via delle Botteghe Oscure, Via Portico D’Ottavia, Piazza Sinque Lune, Via Giulia... Romā nav nepieciešamības meklēt vēstures pieminekļus – tie paši mierīgi gaida apmeklētājus savās vietās jau gadu simtiem. Šī ir pilsēta, kur, brienot pa tukšām naksnīgām mazām ieliņām, negaidīti iznāc fantastiski skaistā krustojumā ar figūru rotātām strūklakām katrā no stūriem, un kamēr, apdullis no pēkšņa skaistuma, stāvi un blenz, naktī, nekurienes vidū, pilsētā, kur neredz nevienu pašu zāles stiebriņu, sadzirdi dziedam siseņus.
