Guns N'Roses in Tallinn

Jautāsiet, kā man patika GN'R koncerts Tallinā? Pajautājiet, man ir ko teikt. Oriģinālsastāva koncerts man patika mazāk, nekā Aksela grupas koncerts Polijā 2012. gadā. Yep, sorry not sorry. Pat pastāstīšu, kāpēc.

Vienīgais labums - mēs sākām laicīgi!

It's So Easy 
Mr. Brownstone 

Chinese Democracy 

Es pēc tam lasīju skatītāju pretenzijas. Viena no tām bija sliktā skaņas kvalitāte - man ir grūti teikt, jo visas šīs dziesmas spēlē manā galvā, es zinu katru noti, kā tai ir jāskan. Turklāt, man 90-jos ir nācies tās klausīties uz visai apšaubāmas kvalitātes kasetēm un maģiem, tāpēc tā nav problēma. No otrās puses, ja es nedzirdētu to visu ar prātu, bet ar ausīm, man, laikam, arī ne visai patiktu. 

Welcome to the Jungle 

Double Talkin' Jive 

Man pašai ir visai dīvainas pretenzijas pie rokkoncerta, es zinu... Slash pārāk daudz spēlēja ģitāru.
Jā, ja kādam liekās, ka koncerts (kā pieņemts, 3h garumā) bija par garu, tad tas ir dēļ tā, ka jūsu favorīts ar cilindru galvā visu laiku spaidīja ģitāru. Daudziem bija par garu, bet, izskatās, neviens nesaprata, ka vainīgs pie tā nebija Aksels. Jā, Slash sabojāja man Double Talkin' Jive - vienu no maniem mīļākajiem GN'R gabaliem, kuru redzēt setlistē es biju ļoti priecīga. Bet... Slešs mocīja un mocīja to giču, un sen vairs nevarēja saprast, ko īsti viņš spēlē. Jā, var izpausties šajā mākslā arī citādāk, bet viņš dara tā. Labi, veros ciet, visi sen ir sapratuši, kurā pusē šajā karā es esmu un vienmēr esmu bijusi.

Better 

Estranged 

Līdz Estranged arī Aksels bija saulenēs, un klātesamības sajūtas nebija nemaz. Un te viņš tās noņēma, un palika pavisam cita lieta. Aksels ir īsts. Viņam ir dzīvas cilvēcīgas acis un izteiksmīga seja, to varēja redzēt pat televizorā pie skatuves. Grūti pastāstīt, kā tas ir, bet viņš noņem saulenes - un tu viņu atpazīsti. Kā tuvu draugu. Ieraugi acis, atpazīsti skatienu, atpazīsti smaidu - tas ir viņš, kādu es viņu atceros jau no saviem 13 gadiem. Ļoti patīkama sajūta. Kopš šī brīža viss bija ideāli.

Live and Let Die (Wings cover)
Slither (Velvet Revolver cover)
Rocket Queen
Shadow of Your Love
You Could Be Mine 

Attitude (Misfits cover) 

(You Can't Put Your Arms… Around a Memory intro)

Dafa pokerfeiss. Daf, es tevi mīlu, bet lūk šo sauc "ģīmis prasās pēc ķieģeļa". One smile would have been nice.

This I Love
Civil War
Yesterdays 

Coma 

Ap šo brīdi daļa publikas bija pametusi koncertu, un daļa aizmigusi uz saviem plediem pakalniņā. Jā, ok, dažu dziesmu izvēle bija dīvaina. Bet, atkal, šis nebija show by request. Turklāt, es redzēju videomateriālu par viņu pirmo koncertu pamatsastāvā šajā gadsimtā Lasvegasā, un zem tā bija vismaz divi komentāri par to, ka "They played Coma!!! I would go the the show just to hear that!" Lūk, šī nav grupas problēma, ka jūs neesat klausījušies Velvet Revolver, nezināt albumu The Spaghetti Incident? un grupas pamatavotus Hollywood Rose ar dziesmu Shadow of Your Love. Tā nav grupas problēma, ka daudzi apmeklētāji zina divas dziesmas - November Rain un Sweet Child O' Mine. Tā ir megazvaigžņu problēma per se, un vadīties no tās, sastādot dziesmu sarakstu, būtu jau nu pavisam muļķīgi. Bet Polijas koncerta setliste bija labāk sabalansēta. Un neviens ģitāru nespēlēja tik ilgi, kā...

Slash Guitar Solo 

Speak Softly Love (Love Theme From The Godfather Nino Rota cover) 

Man gan personīgi likās, ka skaņa bija ne visai koncerta pirmajā daļā, bet jo tumšāks palika, jo labāka palika skaņa, vai, drīzāk, noskaņa. Uz beigām ideāli bija viss pat tiem, kuri nolamāja koncertu sākumā, bet kuriem pietika prāta neiet prom. Varbūt, ne velti Aksels, kad varēja, centās nesākt koncertus līdz saulrietam (es taču teicu!!!)

Sweet Child O' Mine
Wichita Lineman (Jimmy Webb cover)
Don't Cry
Used to Love Her
Wish You Were Here (Pink Floyd cover) 

Slash and Richard Fortus guitar duet

No @gunsnroses

November Rain

(Layla instrumental intro… more with Axl on grand piano)
Black Hole Sun (Soundgarden cover)
Knockin' on Heaven's Door (Bob Dylan cover)
Nightrain 

Ok, šī bilde pat nav no šī koncerta, bet ļoti patīk.

I am 56? Kiss my ass.

No @gunsnroses

Encore:

Patience
Madagascar
The Seeker (The Who cover)
Paradise City  

PS Kronis pasākumam bija... Ievads ir tāds. Latvijā ir tikai viens cilvēks, kura viedoklim par GN'R es uzticos. Mēs vienā laikā mācījāmies RFL, un viņš bija tikpat liels un pamanāms fans, kā es. Kam tad vēl es varētu uzticēties, ja ne tam, kurš līdz sīkumam pazina viņus jau 94. gadā? Viņa viedoklis par koncertu man reāli ir nozīmīgs. Dažas dienas pēc konča es atcerējos par Ansi, un gāju Feisītī meklēt, vai šis nav ko ierakstījis. Nu, ka Slash par daudz giču spēlēja vai ka Wichita Lineman bija interesanta izvēle, kas sasaucas ar... Jā, ok. Tur es izlasīju lūk šo. Yep, vienu no lielākajiem GN'R faniem Baltijā izmeta no fanu zonas... par fanošanu!!! Ālējas te, dzied, traucē godīgiem pilsoņiem filmēt uz telefona. Man gan ir sajūta, ka arī es tur uzvedos nepiedienīgi dažu acīs. 

PPS Bet cilvēki... ir cilvēki. Izskan viedoklis "Nevienam nepatīk spēlēt ar Akseli, tāpēc nav atmosfēras" (jo par atmosfēru ir atbildīgs tikai viņš, vai ne, Sleša uzdevums ir cepuri nēsāt). Ja Slešs personīgi saka, ka pagaidām viss ir forši un patīk, tad izskan viedoklis "ko tik cilvēki nedara dēļ naudas". Jā, to saka tie paši indivīdi, kas visu koncertu nodarbojas ar filmēšanu vai tupi stāv un garlaikojas (samaksājuši100 eiro). Jūs paši arī dēļ naudas neesat spējīgi pat izbaudīt nopirkto! Forši ir, kad konci apmeklē 60 000 cilvēku, bet labāk lielākā daļa būtu palikusi mājās. Jūs esat idioti.

No @gunsnroses

PPPS Man tomēr patīk tas, ka GN'R vienmēr ir bijusi grupa, kas cilvēkos izraisa agresiju. Redzat, strādā! Kā aizeju uz GN'R konci, tā cilvēkus ienīstu, ka nu tikai! Pēc tega visu manu naidu pret stulbumu un mīlestību pret manu soulmate var atrast. 

Mūsu Prāgas realitāte un daži medicīniskā rakstura padomi

Un tad, galu galā, kas sanāca no maniem lielajiem plāniem Prāgā? Tas, kas sanāk, kad... jā. 

Es jums teikšu, Rīgas lidostā iekāpšanas zonā ir vienkārši ideāls bērnu laukumiņš! Mums pat nebija tik daudz laika, lai pilnībā par to izpriecātos. Mīksts, drošs visiem vecumiem, daudz ko darīt, ar skatu uz lidmašīnām un tieši blakus Narvesens. Viss, ko var vēlēties. Mūsu iekāpšana arī bija tieši blakus. Ņa!

Uz Prāgu lido mazie jaunie Bombardīri. Ļoti glītas lidmašīnas, un ērtas arī. 

Līdz Prāgai 2,5 stundas lidojuma. 

Meita ik pēc soļa videoblogo par savu ierašanos, un jaunietis pēta čehu visai anatomiski detalizētu mākslu.

Un ko mēs darījām tālāk, 30% no iecerētā.

Kāpa-2018

Un īsumā bildēs. Šis ir mūsu virtuves dēlis, kur brīžiem ir prāta vētra par to, kas mums priekšā. Kāpas bukletam katru gadu ir noteikta bilde ar apvidu, ieturēta vienā stila, te es centos uzminēt, kāda būs šogad. Jūru zīmēja jaunietis.

Bet es neuzminēju. 

Un šogad mēs trīsdienas nolēmām uztaisīt par četrdienām un braukt nevis pirmā starta dienā, piektdien, bet jau ceturtdien. Ar pieturu Kuldīgā.

Tad tu uz to Kuldīgu nevari sataisīties 25 gadus, un tad sāc braukāt katru gadu. Pat ne gluži tīšām. Šogad Kāpa bija Pāvilostā, un braucienu būtu loģiski sadalīt divās daļās, ar vienu pieturu pa vidu. Kas bija svētīgi, neskatoties uz dusmām un bļāvieniem pie upes un ņemšanos pa veikalu, un to, ka mašīna salūza, kad mēs vēl neizbraucām no Rīgas.

Jā, tur tikai tā var pārvietoties, un tikai ar čībām kājās.

Nopeldoties Ventas rumbā, gandrīz vai tvaikus nolaidu pa ausīm, un ceļš līdz Pāvilostai bija lielisks. Droši vien tādēļ, ka jaunietis gulēja, bet es aizmugurē sēdēju nevis pa vidu diviem bērniem, bet lepni malējā sēdeklī.

Vienu brīdi - jā, tad kad mašīna salūza vēl Rīgā, un tad arī pamodās jaunākais bērns, kuram bija paredzēts gulēt līdz Kuldīgai - viss izskatījās samērā bezcerīgi. Kur mēs, kur Pāvilosta, un kā vispār būt. Bet pagāja nieka 5-6 stundas, un lūk, kempings Sīļi (now Hortus), kurā no 2013. nekas daudz nav mainījies. Niknā zaļā jūra šogad ir rāma un jauka, saulriets ir jumtu nonesošs, un vakars liekas visas tās dižās noņemšanās ar braukšanu vērts.

Vakars vēl ar vājajiem dzērieniem.

Un nākamajā dienā, protams, Cirpstene. 

Sarežģīti bija nenormāli pat ar visu to, ka liktenis nosprieda man skriet visas trīs dienas DIR3 (atklātā grupā, garā distance ar atvieglotu navigāciju). Uz mikroreljefa, ziniet, navigāciju atvieglot nevar! Vienu punktu meklēju 20 minūtes, vēl vienu - 11.  2. un 3. dienās arī atradās pāris punkti pa 20-25 minūtēm. 

Brīžiem bija tieši (identiski!!!) šādi. Lai gan, prieks redzēt, ka ne tikai es esmu tāda idiote, bet arī tie, kas reāli sauc sevi par orientieristiem, nav neko labāki. 

Bet es tik un tā ar visu tiku galā (visas trīs dienas), un pat neizmantoju visu atvēlēto kontrollaiku pa maksimumu (pietuvojos 3. dienā ar 1:39).

Un braucot atpakaļ no Pāvilostas. Sūtu caurejas starus visiem gudriniekiem, kas uzskata, ka ceļa remonta luksofori uz viņiem neattiecas, un kad visi jefiņi stāv rindā, viņiem jābrauc tiem garām un jātraucē pretīmbraucējiem (kuriem gan deg zaļais!). Es ceru, viņi apzinās, ka rindas pie luksoforiem veido viņi paši, nevis luksofori? Diez vai.

Un vakarā, tradicionāli...

Šogad vakara tusiņi totāli izdevušies. Nu, cik tusēšanās var izdoties ar divgadnieku pa rokai. Un ar duālu ar Martell rokā. Un ar Barbaras komentāriem. Bet tas jau pieder pie lietas. No otrās puses, ja no rīta atkal starti, tad paldies vien tam divgadniekam, ka 12 visi jau bija gultā.

Otrajā dienā jūra bija atkal manāmi nikna. Vispār, jūra man ļoti patīk, bet te... Es atcerējos visu, ko teicu 2013. gadā.  Trauksmaina, depresīva šalkoņa, dusmīgi viļņi un saulriets jūrā. Ok, pēdējais ir labi. Bet mēs tik un tā gājām peldēties (mazgāties) - ar spiegšanu un reālām bailēm, ka viļņi ievilks jūrā. Ūdens arī diennakts laikā bija palicis neciešami auksts. Vējš ne tikai rāva matus nost no galvas, bet otrajā vakarā es pārliku mašīnu stāvvietā, kas ir tālāk no meža, jo priedes šūpojās tā, ka es reāli sāku uztraukties, ka uzkritīs pa nakti uz galvas.

Vilnīši izskatās maziņi? Tas no 25 metru augstuma.

Jaunietis četras dienas kauca un ņaudēja, ka grib mājās, bet pēdējās dienas apbalvošanā teica, ka mējās "Ņi naaadaaaa!!!" Mēs gan viņu neklausījām un aizbraucām. Un negaidīti labi tikām līdz mājām, lai gan es nedaudz raustījos, kā mēs atkal pievarēsim šo gaisa gabalu.

Bilžu autori ir jauktā secībā es, duāls un, laikam, divām - Ojārs Millers.

Kāpas trīsdienas

Kāpa ir tāds supersportisks pasākums. Sportiskāks par peldēšanas sacensībām. Jo, pirmkārt, peldēt es protu labi (lai gan līdz ar to es varu novērtēt citu peldētāju ielikto atdevi) un otrkārt, uz peldēšanas sacensībām cilvēki pārsvarā atnāk vieni paši, ar komandas biedriem. 

Bet Kāpa ir festivāls. Tur es katru reizi satieku tos monstrus, kas pa mežu skrien ātrāk nekā es pa asfaltu varu paskriet uz autobusu. Un tad viņš finišē pie saucieniem "Tēti! Tēti!" Un tālāk iet - vienā rokā ūdens glāze un orientēšanās pribambasi, uz otrās sēž viens bērns, otrs iet blakus, trešais jau uzrāpies uz pleciem. Noteikti vecākais no tiem ir paņēmis augstu vietu M vai W8 grupā, un pārējie divi jau no ratu vecuma skrien marķēto 8 grupu ar vecākiem. Visi šie bērni tikko ir nokāpuši no mātes, kura tūlīt arī startēs mežā, un skrien tikai nedaudz lēnāk par vīru. Turklāt, viņa personīgi ir laidusi pasaulē visus šos topošos čempionus. 

Šogad distancē palīdzēju tikai diviem no tiem topošajiem čempioniem, bet parasti ir vairāk. Tas atgadās katru gadu - dziļie džungļi, un kāds bērns jautā, kur viņš atrodas. Vēl izglābu večuku, kur pamanījās izmaldīties no savas kartes ārā un sūdzējās, ka galīgi tajā neko neredz, tik švaka viņam redze. Lūk, Elizabete, cilvēki mežā orientējas pēc taustes!

Tad viņi vāra makaronus uz pārnēsājamās plītiņas, iet peldēties ledainā jūrā, nenogurdināmie bērni un jaunieši spēlē bumbu un skraida (vēl!), otrajā dienā piedalās stafetē un visādi citādi izraisa manī dziļu apbrīnu un tādu nedaudz laimes sajūtu, jo man ļoti patīk redzēt bērnus un jauniešus, kas aug sportā. Kam tas viss ir normāli - kustēties, apspriest rezultātus tikai orientieristiem saprotamā valodā, acu priekšā redzēt gan eliti, gan vecmeistarus, kuriem dzīve sportā nav beigusies arī pēc 70 un pēc 80. 

Vakarā daļa sportistu iziet uz karaoke dziedāšanu pirmajā dienā un uz koncertu otrajā. Šeit es vienmēr priecājos par to, ka - labi, liela daļa ir nūģi, kas ārpus skriešanas prot tikai sēdēt pie savas telts - bet vienmēr ir daļa, kura nāk dejot. Sievietes gados vienas pašas ar smaidu uz lūpām, veselas ģimenes ar maziem un lieliem bērniem, jaunu skuķu grupiņas un pat daži čaļi, kas vēl nav sasnieguši 'dejot nav kruta' vecumu. 

Kāpa ir ne tikai sporta festivāls. Kāpēc man, neskatoties uz to, ka es tur katru dienu pārgurstu skrienot mežā, pat nenāk prātā atstāt bērnus mājās? Kāpēc man viņiem jāliek gulēt teltī un mašīnā un salt četras dienas no vietas? Tāpēc, ka festivāls. Tāpēc, ka orientieristu bērni izaug Kāpas trīsdienās. Daži no dalībniekiem Kāpā noteikti bija jau 32. reizi. Un viņiem ir 32 gadi. Tāpēc, ka tas ir dzīvesveids - atbraukt pašam un atvest visu ģimeni. Tāpēc, ka es gribu būt daļa no tā visa, es gribu izrādīties, ka man arī ir ģimene, kurā visi startē visas trīs dienas. Un tāpēc, ka es gribu, lai ģimenes jaunākā daļa saprot, ka lūk šis dzīvesveids ir pareizā izvēle, pat ja uz brīdi viņiem tas orientieris noteikti zudīs. Tāpēc, ka mans aicinājums ir intensīvi izklaidēt visus, kas trāpījušies man pa rokai. Pat ja viens trīs dienas kauca par katru sīkumu un prasījās mājās, otrā katru nakti pārsala teltī un visu komentēja, trešais klusu cieta, ceturtais ievēlās atpakaļ alkoholiķos, bet pati es atbraucu mājās pilnīgi izsitusies no spēkiem. Pēc brīža nogurums pazūd, bet atmiņas un piederības sajūtu man neviens vairs neatņems.  

Prāga 3. diena

1. Un tā, trešajā dienā ar visām panckām ar metro dodamies līdz pieturai Jiřího z Poděbrad, kur (ar sarkano aplīti atzīmētie) blakus atrodas vismaz divi bērnu laukumi. Plāns ir atstāt vīru ar jaunieti tur, un ar Barbaru aiziet līdz second-hand veikalam Fifty-Fifty, kuru internetā visi slavēja (bet man galīgi nepatika!!!)

Vinohrady (no tripadvisor)

2. Tad caur Vinohrady rajonu (ļoti smuku, starp citu) līdz IF Cafe iestiprināties ar kafiju un ātrajiem ogļhidrātiem (labi, ka netikām, atsauksmes iekš FB neuzrunā nemaz).

3. Tad caur Namesti Miru aiziet līdz Vaclavakam (viņš arī Wenceslas Square), kur pablandīties, paskatīties uz mājām un uz veikaliem, apēst pusdienas - varianti:
- Jizera (tradicionālais čehu)
- Da Tarquinio (picērija)
- Vytopna (pabs ar vilcieniņu piegādi)

4. Un tur arī sagaidīt momentu līdz Airport Express atiešanai no Hlavni Nadraži (Centrālstacija).

Nu ko, teikšu kā ir - gandrīz nekas neizdevās. Nakamajā postā es uzrakstīšu, ko mums izdevās apskatīt tā vietā.

Prāga, 2. diena

Prāga, 1. diena

Decembra braucienā uz Tallinu man viss bija izplānots līdz detaļām (un tik un tā gandrīz nokavējām autobusu uz Rīgu). Ejot pa Vecpilsētu, jautāju meitai, vai viņai tā patīk, kad viss pēc plāna. Jo tomēr, kur tas ceļojuma spontānums palika? Un tad pati sapratu, ka man reti kad patīk tie spontānie pasākumi. Parasti tas izvēršas bezjēdzīgā skraidīšanā apkārt, cenšoties - noparkot mašīnu - atrast, kur paēst - iegādāties transporta biļetes - un tamlīdzīga sadzīves draza, kuras man tepat ir vairāk, nekā gribētos. Protams, ja brauc tikai pāris pieaugušie, īpaši, ja tie nav ierobežoti līdzekļos, tad var arī eksperimentēt. Bet kad tev ir, piemēram, divas dienas, 50 eiro un divi bērni, tad gan der izdomāt visu iepriekš. Lai gan, divu bērnu apstāklis parasti nozīmē to, ka pieturēties pie plāna sanāk uz apmēram 20 procentiem.

Vispār, ir trīs pilsētas (neskaitot Rīgu), kur es visu laiku atgriežos - Tallina (esmu bijusi neskaitāmas reizes), Prāga (5 reizes) un Londona (2 reizes, baisi sen, bet Londona vienmēr ir man kabatā). Un lūk, pagājušogad mums instagramā acīs iekrita Prāga.

vetrana - tik izcilas bildes, ka ja pēc to redzēšanas jums negribas braukt uz Prāgu, tad pārbaudiet pulsu, mož, jūs neesat dzīvs?

vovanovaque - Prāgas lifestyle blogeris un neparasto maršrutu gids

praguetoday - arī daudz noderīgā

Tik ļoti iekrita, ka es jau vasarā zināju, ka izvēles nav - nāksies saņemties uz aizbraukt. Nē, nu trīs gadus jau nav būts! Doma bija braukt trijatā ar vīru un lielo bērnu. Bet, tā sagadījās, ka vīramāte (mana galvenā auklīte) tajos pašos datumos tika uzaicināta uz kāzām. Arī b/d auklītei sīci nesanāca piespēlēt, tā nu sanāca, ka jābrauc vien visiem.

Un tā, papildus plānošana. Vīrs jau procesā sāka satraukties, ko es tur tādās detaļās zīmēju un vai es pēc tam skandalēšu, ja viss neies pēc izstrādātā plāna. Nope. Plānošana ir nepieciešama, lai tajā momentā, kad divgadniekam ir laiks ēst vai gulēt, mēs nesākam tikai meklēt, kur to izdarīt. Tā, lai maršruts neietver tikai nebeidzamu staigāšanu, jo vienā brīdī divgadnieks gribēs lekt ārā no ratiem un skraidīt, bet mēs gribēsim tajā brīdī sēdēt un atpūsties. Un tā, lai tas viss iet caur apskates vērtiem objektiem un nesanāk, ka visu laiku esam pavadījuši tikai rotaļu laukumos. Lai visas maršruta daļas ir savstarpēji maināmas un, ja viss neiet, kā paredzēts, tik un tā mēs dabūtu kaut ko redzēt. Tā arī bija. No visa ieplānotā mēs izpildījām mazāk kā pusi, bet man noteikti nepalika sajūta, ka neesam bijuši Prāgā. Un pavisam jau noteikti jebkurš brauciens ir šo te laimīgo acu vērts.

Zemāk var apskatīt visu smalko ceļvedi pa Prāgu ar bērniem, ko esmu izstrādājusi. 

Brokastis-2

Bija taču laiki, kad es sev skaisti servēju brokastis un pat bildēju tās kā tavs Instagrama blogers. Jo, cik zinu, visvairāk cilvēkus interesē tava vēderprese un tavs šķīvis.

Un tik viegli atpazīt, kur uz šķivja ir vasara un kur ziema!

Tagad es brokastis noēdu, stāvot virtuvē uz vienas kājas un vēl brīnos, ka nav nekāda fana. Bet, laikam, būs atkal jāķeras klāt servēšanai. Un bildēšanai.