Vakar nostaigāju vairāk nekā šodien noskrēju. Un pa ceļam sapratu, ka pie četriem kilometriem mans organisms pierada viegli un ātri, un tagad man pielipa skrējēju slimība, kas līdz šim nav bijusi. Iet (caur parku!) ir tālu un garlaicīgi... varbūt varētu paskriet? Jā, un es neticēju, ka ir cilvēki, kuriem nav grūti noskriet 10 kilometrus, bet noiet divas pieturas gan ir grūti.
Un vispār, tas veselīgais dzīvesveids sāk krist uz nerviem. Sestdien stāvējām ar vīru pie kanāla, dzērām vīnu un pīpējām. Pirmkārt, es esmu ļoti kārtīga pīpētāja - man līdzi bija divas pilnas cigarešu paciņas, bet neviena sērkociņa. Uz taciņas tusējās jaunieši, bet iet pie viņiem un prasīt uguni ir kaut kā bail. Bail, ka var saņemt pretī lekciju "mēs nepīpējam un jums neiesakam". Tipa jā, tādi tie jaunieši ir, un es viņus pilnīgi atbalstu. Pīpēt un skriet kopā kaut kā grūti. Nu ja, kad dabujām uguni, tad radās problēma, kur likt izsmēķi. Agrāk braši ielidināji to kanālā vai krūmos - tagad ne, sirdsapziņa neļaus piesārņot vidi. Un fonā visu laiku klāt ir doma, ka "ūdeni uz iedzeršanu neesmu paņēmusi, ko es tagad darīšu". Nu i nafig tāda tusēšanās, labāk tad pieteikties maratonam un beigt censties ielīst tur, kur tev vairs nav vietas. Bet tā taču bija mana vieta!
Bet nu ja, tā kā ādenē un ar somu īpaši pa parku nepaskraidīsi, es izklaidēju sevi ar to, ka centos saklausīt Maines piecas oktāvas gan salīdzinot ar Frediju, gan salīdzinot ar viņu pašu pirms balss zaudēšanas. Tas beidzās tas ar to, ka es simts reizes on repeat noklausījos Coming Home un Love Drive. Par oktāvām neesmu sapratusi - nav mans lauciņš, un arī "strong German accent" saklausīt man neizdevās. Kad dzied Fredijs, es skaidri redzu priekšā indusu (gan ne gluži dēļ akcenta), un Renāram tā mīkstā staipīgā izruna anglļu mēlē ir skaidri saklausāma. Bet Maine!
Sapratu, ka tā nagu laka, kas man nepatika, nebija tumši sarkanā, bet gan vēsi sarkanā. Nu loģiski! Tumši sarkanā ir šī.
un šūpuļtīkls
un skats no tā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru