Man šobrīd ir internets, deg gaisma, vienīgais radiators silda istabu (protams, vienu no visām) un pa caurulēm tek ūdens, un tas ir ļoti neslikts rādītājs, jo vismaz pāris stundas tā visa mums nebija. Atšķirībā no lielpilsētas pie mums te viss balstās uz elektrības. Izrādās. Un es biju domājusi, ka pāķi privātmāju rajons - tā ir tāda vieta, kur viss ir autonoms. Kā saka kaimiņš, uzreiz var redzēt, ka mēs no Rīgas. Gāze arī vēl nav klāt, bet nu, tas jau vairs nav tik aktuāli, mēs tagad nemaz nejūtāmies labi pie temperatūras augstākas par 16 grādiem.
Lielpilsētā bija daudz jautrāk, jo elektrība nekur nepaliek, Dievs svētī siltās elektriskās grīdas, toties ziemas laikā man aizsala ūdens caurules. Divas reizes. Kopumā uz pusotru mēnesi, jo, redz, aizsalt ir ļoti vienkārši, bet atsalt ne tik. Pirms lielās Melngalvju Nama balles 2006. gada 14. februārī guru rakstīja forumā, ka šī ir nakts, kad pelnrušķītes pārvēršas par princesēm. Nezinu kā tur citām princesēm, bet es pirms uzvilkt balles kleitu ar vienu roku turēju šķīvi, bet ar otru lēju virsū ūdeni no bunduļa. Tā kā kad nav ūdens, nevar ne tikai nomazgāties vai nomazgāt traukus, bet nevar pat apmeklēt tualeti, ūdeni nācās atnest no citas vietas. Es, vēl neprecēta princese-pelnrušķīte, pirkstos nesu četrus bunduļus pa pieciem litriem un murmināju: "Ничего-ничего, королева. Надо."
Uz to brīdi man jau bija zināma pieredze, jo gadu pirms tam es strādāju aizdomīgā kantorī vēl aizdomīgākā ēkā. Par aizdomīgu administratoru, kas apmaiņā uz sev zināmiem labumiem uztur kārtību starp darbiniekiem un pašā kantorī. Interneta pieslēgums arī bija aizdomīgs - optiskais kabelis jūs to saucat? ar izcili atru augšupielādi, bet mazliet bojāts. Labot to nevarēja, jo aizdomīgi par kabeli neviens nemaksāja. Tāpēc ik pēc pusstundas pazuda internets, un Dievs redz kā man vajadzēja internetu! Nu, nekas, jo kamēr nav interneta, es paspēju sakurināt krāsniņu, lai varētu kaut pakustināt pirkstus, pielikt visai aizdomīgi nostiprinātu aizkaru, kas regulāri krita man uz galvas, un vēlreiz pamazgāt slīpēšanas darbu pēdas no grīdas. Apmēram trīs reizes naktī man nācās atgriezt pie dzīvības drošinātaju, jo nevienu citu cilveku ēkā šajā diennakts stundā tas neinteresēja. Kad drošinātājs neklausīja, es klusiņām ielāvījos aizņemties pagarinātāju no lietuviešu strādniekiem trešajā stāvā, iespraudu uz vietas, aizvilku vadu uz piekto stāvu un bija man atkal elektrība. Pēdējais darbs, ko veicu šim kantorim, bija modema izzagšana no ēkas saimnieka, kura dzīvoklī tas bija pieslēgts, bet kuram mans t.s. priekšnieks pirms izvākšanās neplānoja samaksāt parādu par trīs mēnešiem.
Laikam es tomēr esmu liela avantūriste, jo atceros to visu ne tikai ar patiku, bet ar tādu sāpīgu nostaļģiju. Un man tiešām bija jautri bez elektrības.
Noslēgumā šonakt mīļā Erykah Badu, kas demonstrē ironiskas pelnruķītes dzīvi.
Lielpilsētā bija daudz jautrāk, jo elektrība nekur nepaliek, Dievs svētī siltās elektriskās grīdas, toties ziemas laikā man aizsala ūdens caurules. Divas reizes. Kopumā uz pusotru mēnesi, jo, redz, aizsalt ir ļoti vienkārši, bet atsalt ne tik. Pirms lielās Melngalvju Nama balles 2006. gada 14. februārī guru rakstīja forumā, ka šī ir nakts, kad pelnrušķītes pārvēršas par princesēm. Nezinu kā tur citām princesēm, bet es pirms uzvilkt balles kleitu ar vienu roku turēju šķīvi, bet ar otru lēju virsū ūdeni no bunduļa. Tā kā kad nav ūdens, nevar ne tikai nomazgāties vai nomazgāt traukus, bet nevar pat apmeklēt tualeti, ūdeni nācās atnest no citas vietas. Es, vēl neprecēta princese-pelnrušķīte, pirkstos nesu četrus bunduļus pa pieciem litriem un murmināju: "Ничего-ничего, королева. Надо."
Uz to brīdi man jau bija zināma pieredze, jo gadu pirms tam es strādāju aizdomīgā kantorī vēl aizdomīgākā ēkā. Par aizdomīgu administratoru, kas apmaiņā uz sev zināmiem labumiem uztur kārtību starp darbiniekiem un pašā kantorī. Interneta pieslēgums arī bija aizdomīgs - optiskais kabelis jūs to saucat? ar izcili atru augšupielādi, bet mazliet bojāts. Labot to nevarēja, jo aizdomīgi par kabeli neviens nemaksāja. Tāpēc ik pēc pusstundas pazuda internets, un Dievs redz kā man vajadzēja internetu! Nu, nekas, jo kamēr nav interneta, es paspēju sakurināt krāsniņu, lai varētu kaut pakustināt pirkstus, pielikt visai aizdomīgi nostiprinātu aizkaru, kas regulāri krita man uz galvas, un vēlreiz pamazgāt slīpēšanas darbu pēdas no grīdas. Apmēram trīs reizes naktī man nācās atgriezt pie dzīvības drošinātaju, jo nevienu citu cilveku ēkā šajā diennakts stundā tas neinteresēja. Kad drošinātājs neklausīja, es klusiņām ielāvījos aizņemties pagarinātāju no lietuviešu strādniekiem trešajā stāvā, iespraudu uz vietas, aizvilku vadu uz piekto stāvu un bija man atkal elektrība. Pēdējais darbs, ko veicu šim kantorim, bija modema izzagšana no ēkas saimnieka, kura dzīvoklī tas bija pieslēgts, bet kuram mans t.s. priekšnieks pirms izvākšanās neplānoja samaksāt parādu par trīs mēnešiem.
Laikam es tomēr esmu liela avantūriste, jo atceros to visu ne tikai ar patiku, bet ar tādu sāpīgu nostaļģiju. Un man tiešām bija jautri bez elektrības.
Noslēgumā šonakt mīļā Erykah Badu, kas demonstrē ironiskas pelnruķītes dzīvi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru