Turpinu lasīt un LOLOL. Neaizmirstam akadēmisko valodu!
Neliela ilustrācija, kas varētu raksturot Ķīpsalas noslēgtā sociālā loka veidošanos.
Cilvēkam ir neraksturīgi dzīvot miskastē tad, ja var atļauties dzīvot labāk. Piemēram, dzīvo cilvēks mājā, kur „dzīvojis mans tēvs un tēva tēvs”. Mājā tek jumts, mājā brūk kopā žogs, mājā ir aizsērējušas caurules, mājā ir nelietojama kanalizācijas un apkures sistēma. Un ja pēkšņi šis cilvēkam parādās iespēja to visu pārveidot pēc savas gaumes un vajadzībām, tad tā viņš arī darīs – un caurules nomainīs, un jaunu apkures sistēmu ievilks, un sienas siltinās, un žogu jaunu uzcels. Var jau gadīties, ka visā apkaimē viņš tāds būs vienīgais (kā Vecās Ķīpsalas gadījumā). Kā uz to skatīsies kaimiņi? Ko tie padomās? Sīkā ciemā ja kaimiņš kaimiņam nav brālis, tad kaimiņš kaimiņam ir ienaidnieks. Turklāt, ja cilvēks ir nonācis līdz līmenim, kad var atļauties savu māju pārveidot un uzlabot, tad jau viņš sen kaimiņam sētniekam nav brālis. Cilvēkus, it sevišķi tos, kam dzīvē nav palaimējies, ļoti uztrauc savu līdzcilvēku labklājība.
Un ja iedzīvotājam rodas problēma ar apkārtējo iedzīvotāju uztveri, viņš visdrīzāk pārceļas uz to vietu, kur tas var atļauties dzīvot atbilstoši savam līmenim. Un tieksme pēc komforta vienmēr ir uzvarējusi cīņā ar cieņu pret savu senču vietu. Tik mazā teritorijā cilvēka vēsturei nav nekādas nozīmes, nozīme ir tikai cilvēka ienākumu līmenim. Tādejādi, katrs, kuram ir iespēja emigrēt no rajona ar dzīvošanai nepiemērotām mājām, neatbilstošo sociālo grupu un augsto noziedzības līmeni, to atstāj, bet viņa vietā ienāk kāds vairāk šim sociālajam lokam atbilstošs.
„Ja sāka pelnīt labāk, meklēja dzīvokli ar lielākām ērtībām. Sagāja labklājība grīstē, tas atsaucās arī uz mājokli.” [A.Caune "Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem"]
Ķīpsalas koka arhitektūras aizsargi, glabātāji un restaurētāji, Gaiļu ģimene, tiek minēti ar izteikti negatīvu nokrāsu. Cilvēks, kas uzlabo vides kvalitāti un dzīves līmeni ir ienaidnieks tiem uz, ko šie labumi neattiecas - „jo viņš to neuzlabo man tāpēc, ka es nevaru to atļauties.” Toties šai grupai šķiet labi viņu kaimiņi, draugi un tā paša sociālā slāņa pārstāvji. Kas tad ir Ķīpsalas iedzīvotāji, kas ir iemājojuši šeit no Padomju laika līdz mūsdienu aristokratizācijas sākumam?
„Agrāk Ķīpsala bija jautra sala. (...) Bet tagad visi labie cilvēki ir vai nu aizbraukuši, vai iesēdināti cietumā, vai arī Gailis viņus izlika,” ar to domāts uzņēmējs Māris Gailis.” ["Nabagu Rīgas Atlantīda", Diena]
4 komentāri:
Es speciāli ierakstīšu šajā lodziņā, lai citi zina, ka tā arī var. Man labāk patiktu, ja lasītāji komentētu to, ko es rakstu, šeit, vietā priekš komentāriem, nevis informējot mani personīgi pa telefonu.
Un es jums pateikšu kāpēc. Tāpēc, ka rakstot kaut ko nebūt, cilvēkam ir laiks izvērtēt savu sakāmo un varbūt sajust, ko vajadzētu pateikt citādāk, bet ko pavisam nevajadzētu. Turklāt, var redzēt savu komentāru kontekstā un redzēt arī vai šis komentārs maz atbilst saturam. Vēl arī varēs redzēs autora atbildi un tad novērtēt visu kopā. To sauc par diskusiju.
Turpretīm paņemot klausuli rokā ir daudz vieglāk spert vaļā visu, kas uz sirds, bet, ja autors iebilst, atvienoties. Pēc dažām dienām diskusijas pēdas jau vairs uziet nevarēs nekad. To sauc par bezjēdzīgu laika tērēšanu.
Jā, rakstot jūs man arī nepamodināsiet bērnu. Paldies.
Mhm, zvanīt... Ir vēl viens iemesls nezvanīt - ieekonomējas vesela kaudze naudas, it sevišķi man, jo, kā jau esmu teicis, īso stāstu rakstnieks no manis nekāds, pie tam stāstus es mēdzu stāstīt arī pa telefonu, bet garstāsti, esejas, romāni, eposi, pārdomas par dzīvi etc, kas nodoti verbāli digitālā ceļā, nes labumu tikai telefonsakaru nodrošinošajai kompānijai, pie kam tīri taustāmu labumu, savukārt rakstīto tekstu es (un ne tikai es) varu lasīt un priecāties par savu viedumu vai gluži otrādi - šausmināties par to, kā kaut kas tamlīdzīgs var ienākties prātā un uz papīra/monitora vēl jo vairāk.
P.S. Izlasīju savu teksteli un sapratu, ka manī ir kaut kas no ģermāņu literātiem, pietrūkst tikai darbības vārds beigās.
Rakstīšana ir viennozīmīgi jēdzīgāka par runāšanu. Kā viņš bija - words are meaningless and forġettable.
Citāts par jautrajiem cilvēkiem ir labs :)
Kad bakalaura laikā pētījām Kalngali, es vaicāju cilvēkiem par to, kāda ir attieksme pret tiem, kas 90. gados tur sabūvēja pilis ar šaujamlūkām (senākais apbūves kodols tur ir no 70. gadiem - ne pārāk pretenciozas savrupmājas). Neko ļoti negatīvu nedzirdēju, kaut gan tāds stereotips par zināmām pretrunām man jau bija izveidojies.
Ierakstīt komentāru