Cilvēki stāsta, ka strādā pa 9 stundām dienā, skrien pa 100 km, izdzer 5 kafijas dienā un katru dienu nodarbojas ar seksu. Dažreiz pat trīs reizes.

Vai nu man kaut kas nav riktīgi, vai jāsāk arī stāstīt.

Saldējuma lose un īstajā vietā, prasme baudīt iepirkšanos-5378

Šomēnes dabūju:

1. Divas biļetes uz Tallinu, kopā 8 Eur (jābrauc uz sacensībām, bet ar mašīnu negribējās)

2. Krekliņu Hogwartz Alumni, 1.57 Eur. Tajā veikalā viņi tiešām nesaprot, ko dara. Vasarā turpat izrāvu Hogwarts kreklu arī meitai, arī par kaut kādiem 3 Eur.

3. 1995. gada Swatch Irony par 10 Eur. Nu vispār wow, tiešām nav cienītāju bez manis? Jo mētājās turpat Andelē Mandelē. Nu labi, tagad, kad tas pārdots, ir 4 pieteikumi. Un jo priecīgāka mana sirds.

Bet ok, es ne vienmēr esmu tik veiksmīga pirkumos.

Ir tagad šāds saldējums pieejams

Vasarā safanojās gan sīkais, gan es pati. Meitai gan patīk eksperimenti šajā jomā, bet tagad ne par to. Lai gan, manā gadījumā "safanojos" ir vienreiz pagaršoju, un man tas neriebās. Un tad...

1. stāsts

Es pērku minīti, meita pērk saldējumu. Es nosiekalojos, un arī paņemu saldējumu. Kaut kādu tur. Graužu un domāju - kāds draņķis, kāpēc nepieturējos pie pārbaudītām vērtībām un neņēmu polu?

2. stāsts

Izvedu bērnus uz veikalu pēc saldējuma, pati skatījos, skatījos, arī paņēmu. Bet šo nē, jo dārgs, ņemšu prastāku šokolādes saldējumu. Un kapučīno. Graužu un domāju - kāds draņķis, kāpēc neņēmu polu+espresso? Nu, toties ieekonomēju... cik? 13 centus? 

3. stāsts

Meita rimčikā piedāvāja nopirkt divus milzīgos Ekselences konusus, jo ja pērk divus, sanāk lētāk. Par savu naudu. "Mammu, es tev nopirkšu". Es ilgi šaubos, jo man tas gan par saldu, gan par lielu. Tad ievēroju konusu ar Vana Tallinn - o, šis jāņem. Tad saminstinos un nepaņēmu. Meita paņem konusu ar Oreo cepumiem. Pēdējā brīdī nolemju izmaksāt viņai saldējumu, jo Rimi nauda uzkrājusies, tāpat par brīvu sanāk. Nokožu viņas saldējumu, saprotu, ka ellīgi garšīgs. Kā arī to, ka tās Rimi naudas pietiktu arī diviem. Ko es neņēmu to Vana Tallinn?

Es nezinu, kāpēc es tā lošoju tieši saistībā ar saldējumu, bet šodien neļāvu rokai notrīcēt - espresso+pols it is. Tikai izrādījās, ka šokolādes variants ir švakāks, vajadzēja ņemt balto. 

Esmu pārliecināta, ka drīz to pārstās ražot.   

Kenzo

Vakar viens cilvēks atsūtīja man šo ar piezīmi "ieraudzīju šo video un iedomājos par Tevi, kā Tu kādreiz ālējies". Ne tikai ālējos. Ne tikai kādreiz. Es tā darīju 15 gados. Un 25. Un 35. Un vēl joprojām. Tiešā nozīmē. Un pārnestā. Tā ir mana būtība glamūrīgā īsfilmā. Nekas nav mainījies, atskaitot to, ka tagad es zinu, ka neesmu viena. Mūsu ir leģions. Dumpinieces bez iemesla, dumpinieces bez sajēgas.

Nesen sūdzējos par to, ka neviens vairs neatceras mani - kas es esmu, nevi...s ko es daru - pat es pati vairs neatceros? Ikdienā esmu mamma, sieva, redaktors, cilvēks, kas visai pasaulei kaut ko ir parādā, un no kura visi visu prasa. Aiz ikdienas pienākumu, aiz visu labo un slikto notikumu haosa ļoti viegli pazaudēt sevi tā, ka pat tuvākie tevi vairs nevar saskatīt. Nē, tieši otrādi, tuvākie arī nevar. Toties tevi labi redz un atceras tie, kas tevi pazīst, bet nedala ar tevi tavu dzīvi un tavus darbus.

Protams, uz Āfrikas badā cietēju fona tas viss tāds nieks un pirmās pasaules problēmas vien ir, bet saprast pašam sevi un patiesi draudzēties ar pašu sevi ir pirmais solis uz laimi. Un laimīgs cilvēks pasaulei visādi ir noderīgāks, nekā nelaimīgs.

Paldies, Tom, tieši sirdī! 

Tautas rogainings Riekstukalns

Pēc tīri ok mēģinājuma Šlokenbekas rogainingā manam duālam nez kāpēc likās, ka arī Tautas rogainings manā kompānijā ir laba doma. Nu ko, katram kapteinim sava vieta, un es piedāvāju kapteinim Bremze (vīram) īstenot savu ieceri noskriet orientēšanās pusmaratonu, un komanda Kateinis Sajūgs pieteicas 4h. Patiesībā, komandas nosaukumu mainīt nevajadzēja, jo kapteinis esmu es, un bremze arīdzan esmu es. 

Sniegums rogainingā bija vienkārši izcils. Vislabprātāk es apraktu šo rezultātu un nekad neatcerētos notikušo, bet ir iemesli paskatīties faktiem acīs. Lūk, kādu distanci mēs pieveicām. 34 punkti, vēl 2 noņēma par nokavētajām 6 sekundēm.

Lūk ir mūsu plānotais maršruts. Vismaz 62 punkti. Un ieplānots šoreiz viss bija labi, es neko nesajaucu - tas ir tik, cik mēs varam izdarīt šur tur paskrienot un pa mežu mierīgi ejot. 

Kas notika? Ejot caur purvu no 74. uz 83., aizgājām pa nepareizo stigu, un pēc mirkļa izbrīna konstatējām, ka tagad izdevīgāk būs ņemt 44. Un 44. bija priedēs. Starp citu, uzreiz par priežu apvidu - tā ir priežu jaunaudze, 3-5 metrus augstas priedītes, apakšā papardes. Neko neredz pusmetra attālumā, iet arī nevar, var lauzties caur brikšņiem. Viss slapjš, pēc 10 minūtēm bijām jau kā izpeldējušies. 

Labi, patiesībā, priedēs, kā izrādījās, tas punkts nemaz nebija.  Bet mēs piegājām nepareizi, ielīdām priedēs, izbiedējām alni un ilgi maldījāmies pa rogaineru izmītām takām. Starp citu, tieši tās takas mums atņēma laiku. Ja tur nebūtu cilvēku pēdu, es uzreiz saprastu, ka kaut kas nav pareizi, bet tik lielas takas jau nebūs izmītas tur, kur nav punkta, vai ne? Tāpēc tā vietā, lai izietu ārā un padomātu, mēs mīcījāmies pa priedēm, cerot, ka "kaut kur te ir". Neatradām.

Izgājām ārā. Stāvam uz kaut kā, it kā stigas. Jo sarunājām, ka izies sameklēt stigu, un tās izdomāsim. Es personīgi domāju, ka stāvu uz stigas, un no tās orientējos. Bet tā nebija stiga, tā bija tā saucamā meža robeža. Duāls neko neteica. Es noorientējos kā mācēju, ielīdām atpakaļ priedēs. Vēl minūtes padsmit papeldējāmies. Te viens sāka psihot un lūgties, lai mēs ejam prom. Parasti komandā nervozais esmu es, bet neviens neliekas ne zinis par to, ko es čīkstu un pareizi dara. Ja šito darītu vīrs, es viņam pataustītu pieri, vai vesels. Kad šito darīja duāls, es sapratu, ka vai nu mēs ejam vai nu kaprīzā karaliene kādu brīdi būs man līdzi, un tas man nemaz nepatīk. Piekritu iet prom, bet padomāju daudz ko. Darbiņš ar cilvēciņiem, ibio. 

Izgājām beidzot uz stigas, uz kuras uzreiz vajadzēja iziet. Ja es būtu viena, es vēlreiz un kārtīgi notēmētu un atrastu to stulbo 44. punktu. Lūk to iemācās, kad trenējas klasiskajā orientēšanās - jo tur, ja punktu mežā pameti - you go home. Tāpēc I will go fucking hard, un tik ilgi, kamēr atradīšu. Neskaitāmas reizes esmu to darījusi Magnētā un Reljefā, protams, ne bez nelielām histērijām "es viņu neatradīšu, es eju prom". varbūt, tāpēc es nekad negūšu labus panākumus rogainingā. Un vēl tāpēc, ka slikti skrienu. 

Jā, bet tomēr. Dažus punktus mēs vēl atradām samērā viegli, un jau sāka izskatīties pēc rogaininga, kad bija 47. punkts. Mums priekšā soļoja komanda Lido zemu. Vairākas reizes mēs haotiski skrējām, apdzinām viņus, un viņi mūs lēnā solī panāca. Zinot cilvēkus no šīs komandas, šeit varēja iet viņiem pakaļ pa ceļu mierīgi. Jo skaidrs taču - jāiet pa ceļu līdz vietai, kur to šķērso grāvis, un tad iekšā mežā. Un Žoglas vēl mežā nav nogājuši. Un te jāmin tāds moments, ka mans kompass centās atdalīties no pamatnes un aizbēgt, tāpēc es viņu noņēmu no rokas un iestucīju kabatā. Duālam kompasa arī tikpat ka nebija. Big mistake. Fatal. Vārdu sakot, kārtējo reizi apdzinām Žoglas, nonācām līdz tai vietai, kur ceļu šķērso grāvis un gājām mežā. Punkta nav. Toties ir nesaprotamie ceļi un stigas, kuru kartē nav. Nu labi, šajā kartē daudz kā nebija, bet tomēr. Stampājām, stampājām, izlikāmies par idiotiem - viens uzstāja, ka nebija nekāda ceļa, kurš patiesībā bija, otrs uz to apmēram apvainojās kā uz personisku uzbraucienu. Kamēr izgājām uz ceļa, un es tomēr izvilku no kabatas kompasu. Ceļš ir, grāvis to šķērso, bet pēc azimuta nekas nesakrīt. Vārdu sakot, mistērija. Vai ne gluži. Cits grāvis, cita vieta, punktam mēs sen esam paskrējuši garām. Un ko Žoglas? Kāpēc viņi mežā pēc punkta nebija iegājuši? Tāpēc, ka punkts nebija mežā, bet 10 m nost no ceļa pie meža robežas. 

Tālāk mums beidzās laiks. Atlika tikai pa ceļam savākt vienu punktu un nesties uz finišu. Es gan joprojām esmu pārliecināta, ka fana pēc varēja nogriezt līkumu un paņemt arī punktu virsotnē. Tāpat nokavējām 6 sekundes. 

Žoglas, uzzinot mūsu rezultātu, skatījās ar tādu neizpratni, ka gribējās attaisnoties ar to, ka mums lācis mežā uzbruka, tāpēc tik maz.

Kopš šī rogaininga jūtos totāli kā idiote. 

Nesaprotu, kāpēc visi komandas biedri uzvedās kā idioti gan kartogrāfiski, gan sadzīviski.

Nesaprotu, kur varēja nostaigāt 20 km ar tādu rezultātu.

Nesaprotu, kāpēc manam duālam sūdu strūklaka mežā veras vaļā tik intensīvi, jo pēdējo 8 gadu laikā ikdienā es viņu manīju reizes trīs. Nu, varbūt piecas, un viņa bija pietiekami maza, lai viņu neņemtu galvā. 

No otrās puses, es vismaz WRC neesmu bijusi. 

Nesaprotu, kāpēc visi pārējie noskrējuši tik labi! Īpaši visi, ko es pazīstu. Paskatoties uz viņu rezultātiem, sajūtos vēl idiotiskāk. Bet tam varbūt arī ir kāds cits iemesls, ar rogainingu nesaistīts. Kaut kāds pārāk emocionāls rogainings sanācis. 

Nesaprotu, kad palaidīs vaļā. Tad gribas braukt uz Jūrmalas rogainingu, jo patīk. Tad negribas, jo tur viss ir vienkārši (vismaz bija pagājušogad), un būs pilns ar tiem stirnu bukiem, kas prot skriet vai neskriet, un viss. Tad gribas saņemties un braukt uz Kolku, un tur vēlreiz paskatīties, vai es tomēr protu orientēties. Tad gribas aizklapēt to visu ciet un iet ārā un aizmirst. 

Laikam, tas arī būtu labākais risinājums. Reljefiņš līdz oktobra beigām, tad Kolka, tad RR ar ierasto kapteini un jaunu kompasu. 

2. daļa, vienalga vasara būs!

Pirmā vasaras puse bija totāls sūdarallā, bet kad tas ir mazinājis manu apņēmību?

Un tad tomēr jūlijā beigās vasara sāka padoties. Divas meditatīvas dienas starp Ventas diviem krastiem.

Jūnijs žopa

Tas nosaukuma pēdējais vārds ir vārds, ko es jūnijā lietoju visvairāk.

Beidzās nauda, jo bija tehniskā apskate, pirmais bērnudārza mēnesis, divas dzimšanas dienas, peldēšanas sacensības, brauciens uz Tallinu un brauciens uz Kāpu. Mēneša vidū vēl arī visi saslimām, kas finansiālo katastrofu tikai stimulēja. Un, lai nebūtu garlaicīgi, es noslīcināju podā telefonu. 

Bija daudz jāstrādā, jo skat. punktu 1. Bērns slimoja, slikti gulēja un strādāt neļāva. 

Visu mēnesi pie mums dzīvoja vīra vecāku suns. Milzīgs, rijīgs, spalvu metošs, manu vīru ļoti mīlošs un nevietā skaļš.

6. jūnijā bija pēdējā Reljefa kārta. Pirms tās sākuma (visu sezonu cītīgi piedalījos) biju noskaņota cīnīties par 1. vietu (no 3). Pēc diviem punktiem nedaudz apmaldījos zem lietus ļoti zaļajās un ļoti stāvajās Zilokalnu takās. Visu laiku domāju "Kāpa šogad sākusies pāragri". Otrā doma pārsvarā bija "Nahujam ja tut prišol?" (C)Pičugins. Pēc četriem punktiem apmaldījos ar galiem un tikai ar divu satikto jauniešu palīdzību tiku galā. No otrās puses, jaunieši tika galā tikai pateicoties man. Galu galā vazājos ilgāk par stundu un izcīnīju 2. vietu. Bet patika! Toties kamēr es vazājos, visa mana ģimene izmirka viscaur slapja. Sīkais pēc tam slimoja trīs nedēļas, un nācās pat ieviest antibiotiku smago artilēriju. 

9. un 10. jūnijā norisinājās peldēšanas sacensības garajā ūdenī. Nopeldēju sūdīgi (50 brass), lēni (800 b/s), slikti (100 brass) un vēl sliktāk (200 komplekss). Bet vismaz bija interesanti. Medaļas arī ir, tikai lepnuma par tām  nekāda. 

Braucot atpakaļ no sacensībām 9. jūnijā vīrs teica, ka "Eu, pēc nedēļas jābrauc uz Ramštainu". Khm, mosties, mīļais!

11. jūnijā Tallinā uzstājās Rammstein. Joprojām viedokļi dalās, vai brauciens bija veiksmīgs vei nē. Tallinu šoreiz nemaz neredzēju un, neskatoties uz to, ka liku vīram izmest apli gar vecpilsētas sienu, man tāpat nepalika sajūtas, ka biju Tallinā. Pareizi būtu teikt, ka mēs tai piezagāmies vakarā no Kadriorgas puses, kamēr neviens neredz, apēdām pa burgeram, slepeni nopirkām medus kūku, paskatījāmies uz Tillu, pēc pusnakts Statoilā ar skatu uz šoseju iedzērām kafiju ar to pašu kūku un maizītēm un aizbēgām mājās, kamēr Audi nav pārvērties par ķirbi. Atpakaļceļā klausījāmies Mumij Troļļ. Daudz smējos par tekstiem. Ļoti noguru. Bet bija labi.

Par to, kur vasara

Ar ko sāk cilvēks, kas pusotru gadu neko nav rakstījis? Pareizi, ar laikapstākļiem. Jo manā dzīvē īpaši nekas nemainās, mainās tikai laika prognoze.

Tad jā, ir 2. jūnijs, +15, vēss vējš, viss zaļš un saule spīd kā nenormāla. Čupa cilvēku soc. tīklos purpina "kur vasara?" "kāpēc jūnijā auksti?" un liek apsirmojušos mīmus par latviešu vasaru vilnas cepurē un gumijniekos. Mani sen vairs neizbrīna, ka vairums cilvēku skolas laikā par fiziku, ķīmiju un bioloģiju nav dzirdējuši, bet tagad redzu, ka arī ģeogrāfija gājusi secen. Varbūt, kāds ir dzirdējis vārdu salikumu "mērenā josla"? Tad kāpēc mēs gaidām tropu joslai raksturīgo laiku mērenajā joslā? Starp citu, tur, tropu joslā dzīvo jūsu atpalikušā gara brāļi, kam visu laiku liekas, ka saule pārāk spīdīga.

Turklāt, es pat nezinu... Kamēr dažs klapēja ar ausīm, personīgi man vasara iet jau veselu mēnesi. Es uz šo brīdi paspēju:

1. nosauļoties,

2. gandrīz nosvilināt vecāko bērnu (neesmu vainīga),

3. izpeldināt jaunāko bērnu vannā uz sakarsušā dārza bruģa,

4. palēkāt uz batuta,

5. pastaigāt iešļūcenēs,

6. atēsties auksto zupu un saldēto jogurtu,

7. piebremzēt skriešanu un no baseina braukt nežāvētiem matiem, jo karsti,

8. pavisam atiet no ziemas skarbuma un pavasara pelēcības.

Ko darījāt jūs, kas nav apmierināti ar tekošo vasaru, un kur ir jūsu visu suminātais carpe diem? Pasteidzieties, citādi viņa jums nepaspēs sākties.

Come on, summer, we really need to undo this winter!

PS Yes, I'm fucking back.

JOHNLOCK IS GO

Publicēšanas datums ir mainīts. Es neesmu no tiem Šerloka faniem, kas 2017. gada 1. janvārī sēdēja pie teļuka. Vēl 18. gada februārī es nebiju redzējusi 4. sezonu. Arī iepriekšējās es iekavēju. Bet es tik un tā zinu vairāk, nekā daudzi no tiem, kas tur bija. 

Vārdu sakot, gribējām noskatīties Sherlock 04. Tas ievilkās uz 6 stundām. Pēc tam vēl divas dienas reiba galva. Un tagad vēl nav palaidis vaļā. Es neko neteicu, bet man sen gribējās noskatīties arī kaut ko par mīlestību, tādu, lai až saplēš. Asu, raudinošu, netradicionālu un bez jēlībām, tik nezināju, ko. Nu lūk, sanāca apvienot. 

Paši Mofats ar Getisu kaut kur intervijā strikti noraidīja iespēju, ka šie divi kļūs par pāri. Bet viņi noraidīja klasisko pāra versiju. Tas ir, jūs neredzēsiet šos skūpstāmies vai plānojot savas kāzas. Bet viņu attiecību dzimšanu un evolūciju viņi parādīja tā, ka sanāca best love story ever.

Klasiski - momentāna ķīmija starp abiem, bet ierobežojumi no abām pusēm (Sherlock 'Married to my work' Holmes and John 'Not gay' Watson), attiecību nonākšana pata situācijā, un tās risinājums, Šerlokam aizejot bojā. Divi gadi, kuru laikā Džons gandrīz nomira no sērām un knapi savāca savu dzīvi kopā, kad atgriezās priecīgais Šerloks. Atgriezās, lai atklātu, ka viņa vieta ir aizņemta. Šerloka atklāsme par savām jūtām pret Džonu un nespēja tikt ar tām galā, situācijas atrisinājums ar Džona sievas izraidīšanu no spēles laukuma. Džona nespēja tikt galā ar Šerloka un arī paša jūtām. Nu, un gala risinājums. Citāts iz scenārija:

When all else fails, there are two men sitting arguing in a scruffy flat like they’ve always been there, and they always will. THE best and wisest men I have ever known. My Baker Street boys. Johnlock.

Ar kādu nodomu vispār scenāristi (ja kas, es visu laiku runāju nevis par iedomāto personāžu darbībām (nu kamon, viņu vispār nav!), bet par konkrētās filmas visai dzīvu, staigājošo scenāristu darbībām) ir ieguldījuši seriālā daudzus mājienus par to, ka šeit ir vairāk nekā skarbā vīriešu draudzība? Ja tas ir joks, būtu pietiekami vienreiz pajokot, ka kāds šos divus ir noturējis par viendzimuma pāri, nevajag jau gluži katrā sērijā kādam no varoņiem likt to skaļi izteikt (Hadsones k-dze, Irēna Ādlere, Maikrofts, Mērija, Džona draudzenes un vairums epizodisku personāžu ir to teikuši atklātā tekstā)? Šaubu nav, ka Moftiss ir pirmšķirīgi džonlokeri, tāpēc arī ieguldījuši. Un tādā veidā radīja labu filmu visiem - gan tiem, kas šipo konkrētu tandēmu - šie skatītāji ir ieraudzījuši visas nianses un uztvēra visus mājienus - no savas pieredzes zinu; gan tiem, kam šāds aspekts nav pieņemams - šie mājieni tomēr nav tik rupji, lai tos nevarētu mierīgi palaist garām. Un tā pēdējā rindkopa ir visa viņu smalkā darba kalngals - tas, vai Holmss ar Vatsonu no šī brīža ir pāris vai arī viņi paliek draugi/kolēģi/dzīvokļa biedri - ir tikai jūsu galvā. You can take away what you will from here.

Es patiesi ceru, ka nebūs nekādas 5. sezonas, jo stāstam jau ir nobeigums. Pasaka ir galā, rādīt pa TV 'it is what it is' nav gatava pat Geiropa, bet rādīt kaut ko citu ir rādīt nepatiesību. Un nevajag arī neko vairs rādīt, jo privātās dzīves detaļas ir viņu, nevis mūsu darīšana. 

Man vispār ir ļoti nepatīkami, ka gan Džonloka slešeri, gan vispār visi cilvēki mūsdienās visu ārkārtīgi seksualizē. Pat Konandoils īpaši neslēpa to, ka starp šiem diviem personāžiem ir liela pievilkšanās (un arī nogalināja Džona sievu, jo nu viņa bija lieka) un ka galu galā viņi viens otram ir tas cilvēks, kurš no visas pasaules nozīmē visvairāk. Bet tas nenozīmē, ka uzreiz kādam kaut kas kaut kur jābāž! Jā, iedomājieties, cilvēku seksuālā dzīve ir ļoti daudzveidīga - var kādu mīlēt un nemēģināt ar viņu savienoties intīmajās vietās. Nu, tas, ja jūs gribat obligāti analizēt divu cilvēku attiecības, no kuriem viens ir aseksuāls un otrs, kā pieņemts domāt, heteroseksuāls. 

Es gan saprotu, no kurienes tam visam aug kājas. Un autori šoreiz paši ir vainīgi. Pirmkārt, jā, tie nepārtrauktie mājieni (man tiešām nav laika rakstīt palagu, labāk ielikšu link link un link, kur kāds jau ir pacenties, bet kas redzēja seriālu un kam ir acis un ausis, to redzēja un dzirdēja un pat noteikti uzjautrinājās par to). Protams, pēc tā visa daļa fanu jūtas piekrāpta, ka viņiem neiedeva klaju seksu. Turklāt, ka Martins ar Beņu ir tik skaisti un mīlīgi un seksīgi, ka visiem gribas viņus noģērbt un ielikt vienā gultā. Nevienam taču nenāca prātā nolikt kopā Ļivanovu ar Solominu, vai ne? Bet es nejūtos piekrāpta. Man patīk Johnlock literatūrā, aprakstos, bet redzēt Beņu ar Martinu bučojamies es īpaši nealkstu. 

PS Te ir neliels links uz to, ko teica literatūras speciālists, gan senajā gadā un par Ričija Holmsu. Bet Džonloka histērija ap Ričija/Daunija Holmsu, salīdzinot ar Beņu vispār bija puķītes.

If you love me, Watson

Vienā vārdā par tagadni.

Kaut kad kaut kas jāsāk rakstīt.

Ciest nevaru tos neliešus, kas raksta, raksta un tad ņem un vairs neko neraksta. Es zinu.

Laimīgu-2016

Zemāk pāris citāti, kas man pēdējā laikā patika.

Par 2015

Piedošanu, ka nerakstīju.
Gads ir izdevies visai produktīvs, turklāt, tas ietvēra sevī visu, ar ko bija pildīti iepriekšējie gadi - gan smagu darbu, gan panākumus, gan gaidīšanu.

Īsi bildēs.

High

High by Claire Campbell

Līdz manam ideālam šīs bildes vajadzētu tikai izkrāsot.

Halloween againĶekatu.nav

Kā helovīni, tā uzreiz visos pamostas tautiskie tautieši. Šogad divus paaprunāšu. 

'Vai jūs savus bērnus arī Ķekatās laidīsiet?' via twitter

Kāpēc 'mēs'? To jautā tāds visai apbērnojies cilvēks. Viņam gan tas bērns vēl maziņš, tāpēc cilvēks, laikam, nav sapratis, ka viss ir viņa paša rokās. Audzini savu bērnu latviskā garā, izej ar viņu ķekatās no mazotnes, noorganizē viņa draugus šādai tavai sirdij tīkamai tradicionālai izklaidei, modini kaimiņu tautisko garu! Neba gaidi, kad pār Latviju nolaidīsies Ķekatu gars. Kas traucē? Tas pats, kas parasti. Internets. Tādā ziņā, kā vieglāk, nekā to visu darīt, ir nopurkšķēties peļķē 31. oktobrī. Viens teikums, bet kāda rezonance un atbalsts no tiem, kas arī neko nedara Ķekatu labā! Bet vienlaicīgi neatzīst arī citus svētkus.

Es jau stāstīju, es svinu jebko, ko man liek, un svinu no visas sirds. Un arī labprāt un no visas sirds piedalos b/d un skolas pasākumos, rotāju klasi, braucu ekskursijās, gatavojos izklaidēm, izklaidējos pati un izklaidēju citus, pirmkārt jau savus bērnus. Bet es redzu daudzus, kas cenšas pazust tikko beidzas sēdēšana aizgaldā un ēšana, daudzus, kas 'neatzīst svešus svētkus', daudzus, kas vienmēr burkšķ, paši pirkstu pret pirkstu neapsituši. Kā jums liekas, ko es domāju, kad jebkādos svētkos es dzirdu 'man šie svētki nepatīk'? Nokaunos, ka es svinu kaut ko tik nepareizu? Nē, es nodomāju 'Apsveicu, ko. Ты - унылое гавно". 

Otrs cilvēks instagramā ielika ķirbi ar izgrebtiem bītliem. Tas ir forši, un man patīk. Nepatīk tā pliko dibenu piesedzošā aizbildināšanās 'es nevaru ciest visādus helovīnus un valentīnus'. Nu tad negreb neko un ieliec bītlus citā dienā? Bet vēl tam klāt piebilst, ka 'mums pašiem ir daudz skaistu tradīciju' un pielikt tegus #weareallmadhere un #beatlesart ir nu pavisam... kaut kā stulbi. Nu, mums arī ir daudz skaistu mūzikas grupu un literāro darbu.

Vienā teikumā: man nepatīk, kad cilvēks ar savām personīgām izvēlēm cenšas nokaunināt citus. Darīt vajag, nevis pļāpāt.

Rudens nav iemesls skumt

Юрий Коваль.

Осеннее котяро

Падают листья на землю и на кота. А кот караулит, подстерегает и вдруг бросается на падающий лист, прихлопывает его лапой и грозно грызет. Ему кажется, что это такие воробьи разноцветные.

«Глупое осеннее котяро, - думаю я. - Листья с воробьями путает».

А кот заметил, что я про него думаю, и затаился.

Падают листья, заваливают кота.

«Эх, и сам-то я, как опавший листок, - грустит кот. - Печально на душе, тоскливо».

«Какой листок? - думаю я. - Вон какая морда толстая да усатая».

«При чём здесь морда? На душе тяжело. Лежу вот под листьями, грущу».

«Чего ты грустишь-то, котяро осеннее?»

«Жалко как-то… Вот и птички улетают… Вам этого не понять».

До вечера лежал кот в подсолнухах, печалился.

Похолодало. Вскочил кот, выгнул дугою спину, фыркнул и помчался в дом. Сразу полез на печку.

«Хватит мне быть осенним котом, - ворчал он. - Стану теперь зимним».

В эту ночь и выпал первый снег.