(Es zinu, ka atkārtojos. Tas ir, neko neatkārtojos, šis ir iekopēts no draugiem.lv, tiem, kas blogu nelasa).
Kad iesācējs pāriet uz amatiera līmeni? Tad kad sāk skriet pietiekami tālu un ātri?
Kad iesācējs pāriet uz amatiera līmeni? Tad kad sāk skriet pietiekami tālu un ātri?
Nekā nebija - tad kad viņš sāk skriet lēni. Tātad, otrā skriešanas mācību pakāpe ir iemācīties nesteigties.
Es pie tā vispār nebūtu nonākusi tik ātri, ja ne virkne sagadīšanos. Pēc viena 10km garā pārskrējiena neierastos apstākļos man pēkšņi sākās veselības traucējumi, kurus es nebiju gaidījusi. Es jau esmu minējusi, ka izvairos skriet karstumā, bet te man izvēles nebija, un lūk rezultāts. Paaugstināts spiediens, pietūkušas kājas, reiboņi, aizdusa, dūrieni sirds apvidū un tad galu galā pēkšņas stipras sāpes krūšu kreisajā pusē - viss, sports mani ir novedis, es mirstu ar sirdstrieku! Nu, ne gluži. Pēc vairākiem izmeklējumiem ātrās palīdzības uzņemšanas nodaļā, pie flebologa un diviem kardiologiem kļuva skaidrs, ka mani sirdsdarbības traucējumi ir iedomāti, un patiesībā to sauc par veģetatīvo distoniju. Ne gluži slimība, bet stāvoklis, kurā nereti nonāk emocionālas jaunas sievietes pārslodzes rezultātā. Un atšķiribā no radiem, ārsti vienbalsīgi teica, ka pārslodze šeit visdrīzāk nebija no sporta. Tieši otrādi, bez sporta būtu bijis vēl sliktāk.
Bet viss notiek tieši tad, kad tam jānotiek. Visi šie notikumi mani mudināja noskaidrot kaut ko vairāk par saviem fiziskajiem rādītājiem. Piemēram, pulsu. Joka pēc es jau biju mērījusi pulsu pēc skriešanas. 130. Tāpēc biju pārliecināta, ka mans pulss skriešanas laikā ir 130. Un cits draugs-skrējējs arī tā par sevi domāja. Un tad viņš nopirka pulsometru, un tā kā pats pēc tā paša skrējiena karstumā izstājās ar kājas traumu, pie pulsa mērīšanas tiku es. Pārsteigums, pārsteigums!
Sēžu mierigi - pulss 60.
Pieceļos, staigāju - 80-90.
Izeju, sāku iet - 100.
Eju ļoti ātri, iesildīšanās tempā - 120.
Sāku skriet - reāli, desmit soļi, pulss 150.
???
Ko? Nevar būt!
Pāreju uz soli - minūtes laikā 130.
Sāku skriet - 150 un uz augšu.
Pie tempa 6:20min/km (kas bija mans ierasts temps) jau pēc kilometra mans pulss ir 170.
Pēc 10 noskrietiem kilometriem - 188.
...Un es biju domājusi, ka skriešana ir aerobā slodze.
Un te sākās visādi padomi no citiem skrējējiem, klātienē un neklātienē. Secinājums bija tāds: es, kā vairums netrenētu skrējēju, acīmredzami skrienu anaerobajā režīmā. Tas, protams, ir skaisti un apsveicami, un es esmu pietiekami izturīga, ja varu noskriet 10km ar tādu pulsu, bet man vajadzētu iemācīties skriet aerobajā zonā. Sākot ar to, ka iemācītos noskriet 30 minūtes ar pulsu 120 - tas būs atslodzes temps. Un normāls temps būtu pie pulsa 140-150. Es esmu pietiekami spītīga un, protams, sāku ar pilnīgu noliegšanu. Jā, tūlīt! Kā es tā, ņemšu un skriešu lēnāk? Kas es, mīkstā? Man ātrāk vajag, nevis lēnāk! Tik lēnu nemaz nevar paskriet! Kāda jēga no tādas skriešanas! Varbūt man 180 ir aerobā zona. Un vispār, kā mani var saukt par netrenētu! Anamnēzē es esmu peldētāja ar sasniegumiem, es skrienu jau trīs gadus, un katru dienu ātrā gaitā staigāju garus gabalus. Un te es uzzināju tādu lietu, ka skriešanu nevar salīdzināt ne ar vienu citu slodzes veidu - ne ar peldēšanu, ne ar iešanu, ne ar slēpošanu. Skrienot cilvēks regulāri kādu brītiņu atrodas lidojumā, un par to viņš maksā ar paaugstinātu pulsu.
Man vairs nav ko teikt. Atzīsim, es vienmēr (vienmēr!) esmu skrējusi anaerobajā zonā. Es vienkārši neprotu skriet.
Un tomēr, kāpēc man vajadzētu mācīties skriet lēni? Jautājums ir, kāpēc es vispār skrienu.
Un tomēr, kāpēc man vajadzētu mācīties skriet lēni? Jautājums ir, kāpēc es vispār skrienu.
1. Ja veselības pēc, tad veselīgāk būs ātri staigāt ar to pašu pulsu 120. Sirds un asinsvadu sistēmai labums, un kājas nedauzu.
2. Ja es gribu tikt pie lielāka ātruma un labākiem rezultātiem, pie maniem tagadējiem treniņiem tas nenotiks visdrīzāk nekad. Tāpēc ka, lai skrietu ātrāk, arī sirdij ir jāstrādā ātrāk. Bet manai sirdij rezerves nav, es jau tā skrienu tuvu maksimumam.
3. Nu, ja patīk skriet anaerobi, var tā turpināt. Nekas slikts man visdrīzāk nebūs, rēķinoties ar to, ka es ne tikai skrienu, bet nodarbojos arī ar citiem sporta veidiem pie aerobās sirds slodzes. Bet kāpēc gan nepamēģināt iemācīties skriet?
Nu labi... Pamēģinās. Es saliku spārnus un iemācījos skriet ar ātrumu 8min/km. Un kad likās, ka lēnāk vairs nevar, es sāku skriet tempā 9min/km. Ja kas, tas ir lēnāk nekā es staigāju! Bet tas ir iespējams. Un tajā brīdī mans pulss ir zem 140. Pagaidām esmu apstājusies pie vidējā ātruma 7min/km un pulsa 150 rajonā. Tas jau ir aerobi. Un katru reizi es jutu, kāda ir atšķirība starp galīgu iesācēju, kas skrien lēni, un amatieri, kas mācās skriet lēni - tas vairs nav tā, ka es skrienu lēni tāpēc, ka baterija nosēdusies. Ja pirms trijiem gadiem tas bija tā, ka velcies 'nu vēl mazliet, līdz tam kokam, līdz tai mājai, vēl 10 metrus, viss, es vairs nevaru', tad tagad pēc 10km es jūtu potenciālu turpināt, es sevi neesmu izsmēlusi. Un ja neturpinu, tad tāpēc, ka to neplānoju, nevis tāpēc, ka ir iestājies spēku izsīkums, kā tas ir bijis sākumā. Protams, šad un tad es paskrienu kādus 5km arī augstajā pulsā, jo tomēr prieks lidot ir liels.
Kas attiecas uz VĢ, man pietika noskaidrot to, ka pa īstam slima es neesmu, un visus baisos simptomus kā ar roku noņēma. Slimībai, kura patiesībā pat neeksistē, es sevi piekaut neļaušu.
PS Tev būs mīt skriešanu ar iešanu, peldēšanu un stiepšanos un lietot B vitamīnu (tā rezerves es gan biju pārtērējusi)!
