Aptauja

Vobšem tā...

Ja mēs neesam pazīstāmi:
1. Man ir gaišas vai tumšas acis? Pietiekami tumšas.
2. Vai es esmu gara auguma? Tieši laikā, 175.
3. Vai es nēsāju gredzenus? Nē.
4. Un garus svārkus? Jā, ļoti.
5. Vai es pīpēju? Jā, ļoti cenšos.
6. Vai skaļi lamājos? Jā, bet es tā nerunāju, es lamājos.
7. Kādā valodā es runāju ikdienā - krievu vai latviešu? Mutiski - krievu, internetā - latviešu, veikalā un ar nepazīstamiem cilvekiem - intuitīvi latviski, ar bērniem un dzīvniekiem - intuitīvi krieviski.

Ja mēs esam pazīstāmi: (te atbildes nav īsti precīzas, vai ne?)
1. Vai jums ir viegli mani uzrunāt?
2. Man ir kāda dīvainība?
3. Varat nosaukt vismaz vienu manu lielo (ar lielo burtu) aizraušanos?
4. Vai es esmu kautrīga? Jā, ļoti. Bet es esmu iemācījusies tēlot, ka neesmu.
5. Vai es smejos par dumjiem jokiem? Jā, ļoti, bet ne par visām tēmām.
6. Vai es jums asociējos ar kaut ko/kādu?
7. Ja mēs nebūtu pazīstami, jūs mani lasītu?

Un visiem:
1. Ja es atrastu krūmos kaķēnu/kucēnu/bēbi, vai es to paņemtu pie sevis? Jā, jo es esmu ļoti iedomīga un domāju, ka, ja ne es, tad neviens.
2. Un miljonu naudas izteiksmē? Nē, jo man liekas, ka no svešas naudas klapatu vairāk nekā no zīdaiņa un noteikti kāds gribēs ar mani par atrasto komunicēt. Un es to nemīlu darīt.
3. Vai es protu svilpot? Nē.
4. Un staigāt augstpapēžu kurpēs? Dejot - jā, staigāt - neatceros un negribu atcerēties.
5. Un uzmest riteni (kā vingrošanā)? Jā.
6. Un dejot bez partnera? Jā, noteikti daudz labāk nekā ar sliktu partneri.
7. Vai es varētu pārpeldēt... teiksim, Mazo Daugaviņu - starp Zaķusalu un Lucavsalu? Viegli turp un atpakaļ.
8. Vai es baidos no zirnekļiem? Nē.
9. Un staigāt vakaros viena? Paniski.
10. Kādos apavos jūs mani iedomājaties? Nu...

Man ļoti patika, jā.

Mamma lapsa

Gribēju bērnam pienu uzsildīt. Ielēju katliņā, aizdedzināju plīti, sāku griezt gurķus. Pēc pāris minūtēm skaļi iesaucos... bērns rēcnevar: "Ko, aizmirsi uzlikt pienu?" Nja, negaidīju, ka par manu cauro galvu jau trīsgadnieks smiesies. Otro reizi par šo pašu starpgadījumu nopriecājos, kad no halles noklausījos bērna sarunu ar tēti virtuvē: "...и тогда мама сказала ЁПТЬТЬ!" ...Labi, ka mamma neteica to pašu, ko pusgadu atpakaļ teica pie stūres, kad apmaldījāmies tumsā.

---

Pusstundu centos pierunāt Barbaru iet ar tēti tīrīt zobus, kamēr bija jau pusvienpadsmit vakarā, un manai pacietībai bija gals klāt. Bērns rotaļājas ar lelli, tētis lasa internetu. "Barbara! Paskaties, ko tavs tētis dara! Ņem jau viņu reiz pie rokas un ved tīrīt zobus! Galīgi neprot uzvesties." Jā, tas nostrādāja arī otro reizi (pirmā bija rotaļlietu veikalā un tēti bija vajadzējis vest no turienes ārā).

Vannasistabā ieteicu tētim ieliet bļodā ūdeni un nomazgāt meitai kājas.

- Kāpēc nevar dušā?- izbrīnījās tētis.

Es paskaidroju (tāpēc ka dušā mēs sēdēsim vēl 40 minūtes!!!)

- Tu galīgi neesi viltīgs.

- Toties tu esi cik viltīga!

- Ojā, pati no sevis sajūsmā.

Ejot ārā es vēl noklausījos Barbaras komentāru: "Nu ja, viņa ir viltīga, bet viņa nav lapsa. Viņa ir tikai mamma."

Sensoriskais

Wow, tā ir cita dzīvošana, kad esi izgulējusies. Izrādās, tad nereibst galva, acis nekrīt ciet un visas malas nesāp. Un domas par jebko darāmo neizraisa nebeidzamu riebumu - ne tulkošana, ne atzīmju likšana, ne zvanīšana, ne iešana uz veikalu... Neko sev! Un nemaz nav jāskrien lasīt atkal kaut kāda figņa filma, viss var pagaidīt.

Pasaule sadalījusies tajos, kuriem žēl, ka vasara beigusies un tajos, kuri par to ir laimīgi. Man ir prieks par siltumu saulītē un par to, ka ādai ir vēsi no vēja, un tā ir sausa, nevis pārklāta ar plānu sāls kārtiņu. Un par segu naktī, un par džinsiem kājās.

Man tomēr būs jāsāk vienreiz klausīt savu organismu. Viņš taču saka - piena produktiem nē. Tad kāpēc siermaize? Tad kāpēc kafija ar pienu? It kā es nezinātu, ka pēc dzeltenā siera, sviesta, piena un tamlīdzīga es palieku smaga un trula. Kafijai bez piena ir pilnīgi ārstniecisks efekts, bet piens tik vien līdz, ka atsit tās stiprumu. Ūdeni? Sulu? Vīnu!!! Tagad vēl atlicis ieklausīties, vai ar smirdīgiem sieriem man ir tāpat kā ar parastiem. Varbūt es tikai garšas dēļ esmu gatava pieciest to pašu smaguma un truluma efektu?

Bērns šodien priecīgi gāja uz dārziņu, kamēr ieraudzīja audzinātāju. Tad viņa apstājās un teica, ka vairs negribot uz dārziņu. Nē, audzinātāja ir ļoti laba, tikai viņa samīļo bērnus. Un Barbara jau tagad izrāda nogurumu no pastiprinātas fiziskas emociju izrādīšanas. Un no pārāk daudz jautājumiem arī.  

Neērti džinsi - sabojāta diena. Aktuāli pat intuītam.

Drāma

Barbara grib spēlēties ar septiņgadīgu Žasmīnu. Žasmīna grib spēlēties ar jebko, vēlams, vecāku par viņu, nevis ar trīsgadnieci. Bezrūpīgie divgadnieki skraida riņķī savā nodabā. Barbara skumst pēc Žasmīnas. Žasmīna skumst pēc kompānijas. Viņa vairs nedraudzējas ar savu nešķiramo draudzeni-vienaudzi Albīnu. "Viņa vienmēr grib, lai viss ir pa viņējam. Un vienmēr uz visu atbild "nu un?" Lai ko es stāstītu, vienmēr - nu un?" Ar astoņgadīgo Samantu arī ne, nezinu kāpēc. Ar Samantu draudzējas Albīna, bet tālu ne tik aizrautīgi un patiesi kā viņām bija ar Žasmīnu.

Stefanu un Maiju no tālākās mājas es vairs gandrīz nekad neredzu, pie viņiem visa kompānija vairs neiet, un viņi ne pie viena nenāk, pat pie mūsu kaimiņu Stefana un Riharda (9 un 7). Šie divi toties pavisam no ķēdes norāvušies, nēsājas ārā līdz pusnaktij, pie viņiem dārzā pāris reižu redzēta arī visuresošā Žasmīna. Brāļi Dadzīši vairs nenāk uz Madlienas ielu - Rinalds ir jau liels, trīspadsmit gadi jums nav joki, Anvaram viņa astoņos ir savas darīšanas un savi draugi, bet vienpadsmitgadīgais vienmēr kaujinieciski noskaņotais Ļovka draudzējas ar kaut kādiem kreisajiem bērniem, kas skaļi par viņu ņirgājas un trenkā. Vienpadsmitgadīgais huligāns Veročka vispār vairs nedraudzējas ne ar vienu, pat palīdz mammai staidzināt divgadīgo brālīti. Nu, varbūt tikai ar gudro lēnīgo Daņiku, ar kuru nelabprāt draudzējas pārējie.

Šodien gan visi satikās rotaļu laukumā un pat pa mazliet sarunājās bet kaut kā nepārliecinoši. Man tā bērnu vasara šogad izskatās dramatiska. Kad jau beidzot viņi visi atkal ies skolā, citādi man arī ir skumji, es šūpojos uz šūpolēm, neļaujot izklaidēties tīņiem, bet austiņās skan "Estranged".

Domubiedri

Par lupatām N. Laurel raksta, tas labi. Peggotty raksta par viktoriāņiem, Maldini - par seriāliem, bet mani ne viens ne otrs neķer. Es sen jau meklēju kādu meiteni, kas tikpat iemīlēti un kaislīgi rakstītu par tiem, kas man patīk. Nu nevaru es tikai rakstīt, es arī lasīt gribu un teikt "jā, jā, vēl, vēl un +10000000000!" Un tā, lai nav kaut kādi klipi no youtube sabāzti un, tur, intervijas un kritiķu raksti no interneta. Kaut kādas personiskas atsauksmes gribas. Ilgi meklēju, pat mugura sāka sāpēt un smadzenes kūpēt.

Atradu. Puika. 20 gadi. Katrā ziņā, runājam mēs vienā valodā: "Обожаю этих ребят, играющих приблюзованный "южный" рок в духе Skynyrd. Впрочем, ещё больше они мне напоминают размноженного до пяти штук Иззи Стрэдлина."

"Вчера я уверовал в Бога. Потому что W. Axl Rose не может быть ни кем иным, нежели его земным воплощением!"

Записки влюбленного меломана, pēc tega Ганзы

Pātraukums 746

You Are Geekiest in Love

Geekiness in Love: Highest Music Geekiness: Highest Academic Geekiness: High Movie Geekiness: High Fashion Geekiness: Low Internet Geekiness: Low SciFi Geekiness: Low Gamer Geekiness: None Nerdy Geekiness: None

How Geeky Are You?

Blogthings: A Fine Line Between Insight and Stupidity

Izmēra nozīme

Kaut kad te lasīju vienu meiteni, kas, citēju: "Staigāja pa veikaliem, neko nenopirka, toties skatlogos ievērtēja, cik resna palikusi". Pēc tam viņa, citēju "nopirka džinsus, sesto izmēru. Sesto, nevis astoto vai desmito, kā viņu centās pārliecināt vietējie uz aziātiem orientētie Monreāles zīmoli." Sestais izmērs. Resna. Es tikko uz savām biksēm redzēju ciparu 10. Es tajās izskatos ļoti slaida. Uz kleitas bija cipars 12. Desmit. Divpadsmit. Sestais izmērs. Resna. Bļin.

Es tik tālu zaudēju prātu, ka sāku skatīties slavenību izmērus, lai novērtētu katastrofas mērogus. Tiešām, 6. izmērs tagad skaitās resna? Belucci - 8. Liv Tyler - 8. Berrymore, ibio, - 10. Ir daži divpadsmitnieki, bet viņas izskatījās nu ļoti apaļas. Nu tiešām ļoti. Varbūt, no manis jau cilvēki uz ielām bīstās, bet es vēl joprojām domāju, ka man viss ir ok? Veselais saprāts prasīja reality check vai vismaz izmēru tabulu. Ziniet, izrādās, ka amerikāņu 6. izmērs kā reiz atbilst 10. angļu izmēram, kas norādīts uz manām biksēm. 38. eiropiešu, ja kādu interesē. Man pat 40. patīk labāk, bet ne tur tā lieta. Nafig, pasakiet, tiem dīvainajiem ražotājiem katrā valstī ir cits izmērs? Lai jau tā ar saviem apjomiem nomocītās sievietes mocītos vēl vairāk? 

PS Es neesmu apsēsta, es vēl neesmu īsti pieradusi, ka savos piecus gadus vecajos džinsos vairs staigāt nevaru.

Ģēnijs

Emm... es jau kādreiz teicu, ka Nataša Laurel ir ģeniāla stiliste. Nē? Pateikšu. Tas, kas man liek ar spiegšanu sajūsmināties par viņu, ir viņas bagāža. Stilists bez bagāžas klientam, ziniet, iesaka iekāpt futlārī. Cilvēks bez bagāžas filozofē uz tukšas vietas un izdara skaistus lielus, vispārīgus secinājumus no sērijas "zeme ir apaļa". Cilvēkam bez bagāžas visu laiku ir jāizgudro ritenis. Cilvēks ar bagāžu riteni neizgudro, viņš ar to brauc, var arī jums iemācīt. Pārējā laikā viņš rakņājas pa savu bagāžu vai papildina to (tas jau gan kā kuram patīk), bet es esmu liela svešas bagāžas pētīšanas cienītāja. Jā, tā starpība starp cilvēku ar bagāžu un bez, ir tik skaisti redzama bijušajā Rukšānes Sestdienas slejā. Kad Rukšāne beidzot ir izrakstījusies tik tālu, ka viņas sleju tagad raksta visi pēc kārtas, tajā skaitā Naumanis, kura bagāžu es ar lielu interesi apskatīju. Reta veiksme. Vēl retāka veiksme, kad lasot par vienu lietu, kuru mīli, no kāda cilvēka, kas patīk, ieraugi atsauci uz citu ne mazāk mīļu un vērtīgu lietu. That's probably the nerdgasm as it is. (c)paola_maldini   

Bet tomēr par Natašu.

Vasara

Ir dažas labas lietas vasarā (dažas, tādas kā rotavīruss, ir sliktas, jā).

Bijām te uz upes, un no četrām laivām vīrs izvēlējās īsto. Nezinu, vai ar nolūku, vai tā atkal ir likteņzīme. Nosaukums. Yep.

Un šis ir pierādījums, ka izvēle BIJA.

Vēl ir varavīksne dārzā, vīnogas, kas beidzot ir uzaugušās uz sienas un jau skatās manā guļamistabas logā, vasaras pamatēdiens, "kā var strādāt tādos apstākļos" un vēl tanlines, slapjie mati un lakats. 

 

Un noslēgumā par laika ziņām. Es teiktu urā!, ja vien tas nebūtu gļuks.

Ārpustirgus sievišķība

Rakstīju es kaut kad par savu personības dubultošanos. Bet pēdējā laikā man nāca atklāsme, kas man ir ar tiem svārkiem. Ir tas, ka "svārki ir smuki, tu esi smuka un meitene svārkos - tas ir smuki". Man ir laba stāja, nav problēmas, kur likt rokas un kājas, tāpēc svārkos un kleitās es izskatos adekvāti, cilvēkus nebiedēju un pat nejūtos neērti. Bet lieta tāda, ka labi kleitā izskatās mani dabas dotumi, bet visa mana harizma tajās pazūd. Pareizi, nafig harizma, ja pupus un kājas var apskatīt.  Bet kur tā izceļas visspožāk, tas ir šādā prikidā:

Un abas šīs pozas ir man dabiskas un piemērotas. Ne tikai tāpēc, ka ērtas. Tam, lai meitene skaisti izskatās tādā pozā, viņai ir jābūt pietiekami gara auguma, ar taisnu muguru un iedzimtu laisku nevižību. Būtu labi, ja viņai ir skaisti sievišķīgs augums un pareizi sejas vaibsti, jo tad nerodas aizdomas, ka ar tādu attieksmi un apģērbu viņa cenšas kaut ko kompensēt vai nomaskēt. Nē, tā ir apmierinātība ar savu izskatu augstākajā pakāpē. Man tāda, starp citu, īpaši asi uznāk, kad jūtos sievišķīgi piepildīta. Tikko kaut kas trūkst, prasās pēc papēžiem un kleitas. Jā, ar pareizajiem dotajiem sanāk kā reiz tāds elegants huligānisms.

    Ja man vajadzētu iet uz biroju katru dienu, es galu galā nonāktu pie krekliem, vestēm un vaļīgām biksēm. Un rokas visu laiku turētu kabatās. Nedasistās odrijas un modes ikonu vergi uzreiz piesauktu viņu.

Bet tas ir pārāk pielaizīti, pārāk uzkrītoši, pārāk "sekss un smokings". Man nav vajadzības pasvītrot seksu ar smokingu un skatienu, pasvītrot un izaicināt vispār nav manā dabā. Es esmu partneris, nevis izaicinājums. Bet tomēr, plikais "zeņķis" arī nav gluži tas, ko es gribu teikt ar savu izskatu. Jo es jums te neesmu nekāds zeņķis, bet padzīvojusi sieviete ar vezumu atbildības uz pleciem. Un apģērbam nekādā gadījumā nav jānorāda uz to, ka es slēpjos no dzīves reālijām tēlojot bērnu (nav būtiski, kura dzimuma bērnu). Jo es neslēpjos.

Šāds apģērbs ir līdzeklis, ar kuru es gribu parādīt, kā trīsdesmitgadīga sieviete ar lielu atbildību nes to savu atbildību un visu savu dzīvi - viņa to dara kā puika. Jo to var darīt kā dāma. Kā maza meitene. Kā īsts vīrs. Kā zirgs. Kā gribi. Es to daru kā puika.

Tagad jautājums. Uz ballēm man tomēr ir jāiet. Ko man ģērbt mugurā? Uzreiz atkrīt visi phoney aksesuāri tipa cepures, smokingi un bikšturi. Bikses gan arī. Jo es tur eju nevis pie letes skaisti pīpēt ar iemuti, bet dejot. To darīt ar iemuti, bikšturiem un cilindru ir afigenna neērti. Bet man ir doma, ka šis man varētu būt zināmā mērā glābiņš.

Jūlijs

Vasaras kvintesence. Es stāvu mitrā vannasistabā (jo apkure ir atslēgta, tāpēc te ir permanents mitrums), ar rokām atspiedusies pret vannas malu, gaidu, kad bļodā ar drēbēm satecēs ūdens, lai var izskalot (daudzām vasaras drēbem patīk mazgāšana ar rokām, pārējās dažādu iemeslu dēļ prasa Vanish), pagriežu galvu, lai aizgaiņātu odu (komentāri lieki) no sava kailā nosauļotā (komentāri lieki) pleca. Kājas ir šausmīgi netīras (Džerijs Grieķijas mājā aiz sevis atstāja rozā pēdas, bet mūsu platuma grādos pēdas ir melnas), toties nagi lakoti.

Starp citu, nagi lakoti ir daudzām, bet labs pedikīrs neglītas pēdas neglābj. Es, kā zemākās pakāpes pēdu fetišists, iebilstu pret šādu paviršu attieksmi. Neviena sevi cienoša sieviete, apzinoties, ka viņai ir nepievilcīgas kājas vai krūtis, nemēģinās tās uzkrītoši izlikt publiskai apskatei, vai ne? Tad kāpēc, ja kādai ir gari, šķībi, neveikli kāju pirksti, kas katrs skatās uz savu pusi, viņa uzskata, ka ir normāli nolakot nagus sarkanus un visiem šo te lepni rādīt? "Nu tās taču ir tikai pēdas, visiem ir tādas!" Tas ir tikpat skaisti un seksīgi, cik pirsings plikā vēderā ar trīs riepām. Un reiz jau sāciet ievērot, ka visiem nav tādas pēdas, tās ir tikpat atšķirīgas kā sejas. Ir pēdas skaistas un ir tādas, kurām nevajadzētu pievērt visu klātesošo uzmanību. Jo visu jūsu neglītumu ievēro krietni vairāk cilvēku, nekā jūs iedomājaties.

Vēl biju pie upes, ievērtēju tanlines. Dzirdēju visādus stāstus par nūdistu pludmalēm un par "dabisko iedegumu bez strīpām". Manuprāt, iedegumā "bez strīpām" ir kaut kas pretdabisks. Tomēr, ir 21. gadsimts nevis laimīgie kailo cilvēku laiki. Mēs neejam iepirkties, pastaigāties, strādāt, whatever kaili. Nu neejam. Tad jau "traktorista iedegums" ir dabiskāks. Un ir kaut kas nebeidzami seksīgs tajā baltajā laukumā - ja jūs tiekat to redzēt, tad vai nu jums rāda kaut ko intīmu un citiem neparedzētu, vai nu jums paveicās laimīgi noķert momentu to ieraudzīt. Iedeguma līnijas ir individuālas, bet vienmērīgs brūnums, kur acij nav aiz kā aizķerties - ir tāds "ok, whatever, what else you've got".

PS Bet vispār jūlijs padevies godam, až jumtu rauj nost no karstuma, kafijas, darba apjomiem, smiltīm, ūdens un kopējiem panākumiem. Tagad man ir nepieciešams viena komentāra pie Maldini tiešvārdu pārfrazējums: "tu esi palikusi ļoti burvīga ar visu enerģētisko bumbu, tanlines un sarkano laku, bet jumts cilvēkam jūlijā nav vajadzīgs".

I write like a butthead

I write like
Stephen King

I Write Like by Mémoires, Mac journal software. Analyze your writing!

Vobšem, es viņam piestādīju 5 gadus vecu e-vēstuli uz štatiem. Tagad vēl fanoju par savu toreizējo angleni, kas bija tikpat dīvaina, cik tagad ir mana latviešu valoda. Anglene tagad man vairs nav, runāt un rakstīt es tajā neprotu, tikai lasīt fakin viasatu.

"Feels like a party here: nice virtual company, brightly lightened room, still few things to do and comforting feeling of being busy and of that I haven't been lazy today. Wait! Sunday's been VERY productive.

1. Finished the statement for some application which always makes me sick. Is that because I am feeling like selling myself (my brain in this case), proving that I am worth someone's attention... The thing I hate the most, LOL. I am soooo arrogant to always think I am too good for everyone (except you which I am equally good for). But I have it finished and

2. Even found a guy who luckily is an editor and he even checked the entire thing to fix my weird syntax. He just said I am not totally hopeless, just partially hopeless. And I suspect he didn't mean syntax.

3. Made zact amount of money to finally get these cool glasses, so there is a hope for me to see the world in its real colors and not to look like a teacher. Yay!

4. Cooked mushrooms yesterday and of course, left them in the oven for too long until the stink and smoke filled all of my house. Mushrooms were totally wonderful, almost swallowed my tongue. But the oven really needed some cleaning. Well, I cleaned it today and guess what???? This oven is not black as I thought, it was light grey! What things one can find out when creeping into the oven (how ambivalent)... Yeah, and I looked like a chimneysweep right after. Rather sexy.

5. Answered a thousand of freaky mails from perverts, friends, tutors and just the guys. Rather annoying.

Now about things I haven't done today.

1. I haven't brushed. I can't. No, don't make me do this.

2. Couldn't hold off watching two episodes of Sex and the City again. Watching??? Re-watching?? Re-re-re-re-watching? I have seen them for, like, 7 times each. I prolly need some medicine. Or a shag. Or shopping.

3. Haven't said to myself "No, you are not going to write him anything. He hasn't been online." Ok, what I have said to myself in your defence was: "It's a night there where he is, you butthead! He can't be sleeping and chasing you at the same time". I have split personality."

Trendi

Ir trīs lietas, kuras man šogad šaumīgi gribējās un man ļoti piestāvētu un vispār. Bet tā nebūs, jo tie ir trendi, Trendi un TRENDI. Jā, tas tagad ir katrai otrajai un visos veikalos.

Meet number one.

No freepeople. Es martā pat gribēju pasūtīt, bet aprīlī iegāju kādā Rīgas veikalā, un jūnijā galīgi sapratu, ka nekā nebūs.

Number two.

No Ielu modes. Tā kā bilde ir tur, gaidiet Rīgā uz krūtīm uzvilktu harēmbikšu pieplūdumu, tas ir neizbēgami.
Bet kas par ideju. Un kas par izpildījumu.

Number three

Šausmīgi žēl. Man tik labi izskatītos īsās zilās linu bikses, šāds krekliņš, izlaisti izbalējuši mati un basas kājas. Eh.
Pārsitīšos tagad ar vienkārši baltu un zilu, bez pretenciozām strīpām.

Guns Box

Vo. Kā es agrāk nezināju.

Jūtos kā iegājusi krogā un tur satikusi visus savus bijušos un esošos, kas tieši mani gaida, lai apsveiktu dzimšanas dienā. Ir vēl filma "Attitude For Destruction", no kuras visi šie labumi nāk, bet to es tiešām nepavilkšu. Es, protams, esmu kā bērns smilškastē ar šo visu, bet tam visam ir arī robežas.

Personiskais

Laikmetā, kad cilvēka personības izpausme rullē pār pasauli, kādu saukāt par centrētu uz sevi tāpēc, ka viņš raksta blogu ne par svešzemēm, bet par savu sadzīvi... ir apmēram atpalicība un reāliju nepārzināšana. Vai arī bailes no sevis paša un no tā izrietošā tieksme kritizēt tos, kas nebaidās.
Un izteikties šādi par kādu, kas lasa 100 cilvēkus, bet raksta 8 reizes mēnesī, vispār prasās pēc cenzūras.

Kas vēl. Ja tev tik ļoti patīk ekstraverti, viegli uz pacelšanos, komunikabli, blondi un smaidīgi cilvēki, ir jācenšas ieviest tādus savā draugu lokā un baudīt viņu sabiedrību. Nevis mēģināt uzspiest saviem tuvākajiem, kam šīs īpašības nepiemīt, ka tādiem ir jābūt visiem, un citādam būt - ir slikti. Cilvēki vislābākie ir tādi, kādi viņi ir. Un vislabākās attiecības tev ir ar tiem, kurus tu pieņem tādus, kādi viņi ir, neatkarīgi no taviem ideāliem.