Nu, šoreiz mēs galīgi visu sajaucām! Kontrolpunkti bija krustu-šķērsu, karti es zīmēju vispār tupi savienojot secīgus punktus, jo PS dalībniekiem izkarināta tikai viena karte, un mēs tur drūzmējāmies kādi pieci. Un vīrs galīgi nokopēja to no manis, un jau tad burkšķēja, ka kaut kā es stulbi sazīmēju, viņš jau tagad esot saputrojies. Un tad es padomāju, ka vajadzēs piesekot, lai neko nesajaucam, un še tev!
Sākās jau viss ar virvēm un ar to, ka "gan jau nākamreiz Normunds izdomās kaut ko citu". Šoreiz priedē vajadzēja kāpt pa cilpām un pa zariem, un augšā vēl dažus metrus noiet starp divām virvēm (viena kājām, viena rokām) līdz kontrolpunktam. Ļoti bija normāli, kamēr pietika kāju garuma, tikai vienā momentā man palika nedaudz grūti, kad rokas jau paspēja nogurt, bet, lai uzkāptu zarā, vajadzēja kārtīgāk pievilkties. Nu labi, gan jau no apakšas cilvēkiem tas izskatījās sliktāk nekā "nedaudz grūti", kad es tur koku apkampusi ņaudēju, ka nevaru. Un te paldies Normundam par atbalstu. Ja viņš tā vietā, lai stāvētu apakšā un dotu normālus padomus, tur nestāvētu vai stāvētu un kaut ko umniekotu (kā to darīja mans mīļais vīrs man zem kājām, kurš teica, lai es saņemos, bērnus dzemdēt esot grūtak! Te es pat padomāju, ka tā arī vajag, ka uzkāpu viņam uz pirkstiem pirms brīža!), es galīgi kāptu lejā, tam savam vīram uz galvas. Bet tā es tomēr saņēmos un uzkāpu, kur vajag. Vīrs, kurš bērnus nav dzemdējis, gan teica, ka šis esot bijis galīgi viegli. Nu labi... var jau būt. Ar katru reizi tiešām paliek arvien vieglāk. Un par Normunda jautājumu, vai bija grūti, arī paldies, mani līdzjūtība ļoti iedvesmo.
Un tad mēs izgājām mežā un visu sajaucām. Patiesību sakot, mēs nekad nedaram pareizi, jo virzienu mēs nemeklējam abi - katrs pats pa sevi, lai varētu salīdzināt un piekoriģēt (nu, kā es to iedomājos). Man parasti grūti iet distances sākumā, un es ne vienmēr pat tieku līdzi skrienot, tāpēc brīžiem man pat nesanāk paskatīties, ko tur vīrs izdomājis, un es tupi velkos pakaļ. Vēlāk es jau nāku pie spēkiem vai arī nikni lieku pagaidīt, lai es paskatos, kur atrodos. Bet skatos es tik aši un tik bez kompasa (man viņš vispār nepatīk, tas rīks, es uzskatu, ka ar apvidu, sauli un karti pielnīgi pietiek), ka tad jau vairs līdzi netiek vīrs. Vobšem, mūsu orientēšanās stilam vajadzēju kādu sistēmu un vispār nedaudz paiet skolā, bet tam šobrīd diemžēl nesanāk (ierasto divu veidu līdzekļu, zinat?).
Jā, nu tā arī sanāca, ka mēs no 38. aizskrējām nevis uz 40., bet uz 39. un tad - uz 50. Tur, pēc vēl diviem punktiem mēs sapratām, ka skrienam distanci no otra gala. Kļūme mums iezagās tieši tur, kur es biju domājusi pieskatīt, lai neko nesajauc. Bet nu labi, ja jau atbraucām, ko mēs te laiku zaudēsim, skrienam otrādi!
Toties mežs bija ļoti viegli skrienams un ļoti patīkams, un nobeigumā mūs gaidīja pelde pa ezeru ...vai arī es viņu gaidīju. Metri tā 300. Vesti es galīgi negribēju vilkt, īpaši tāpēc, ka čalis pirms mums to nedarīja, bet pirmajos 100 metros es jau gribēju slīcināties, tā kā labi vien, ka uzvilku. Pēc tam es tomēr saņēmos, jo idents tagad galu galā ir man, nav laika slīkt. Un labi, ka man, jo atpeldēju es kādas 10 minūtes ātrāk par vīru. Vismaz kaut ko es protu darīt labi
Un tā mēs laimīgi uzkāpām kokā, visu izskrējām, pārpeldējām, bet rezultāts saucās DQ.
PS Protams, forumā nevarēju atturēties no sarkasma. Par Zigmundu rēcunevaru!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru