Un labākais rogainings šogad!Kaļķupes rogaininga treniņš

Pirms brīža, apdomājot visādus rudens/ziemas prikidus, ļoti paredzami saglabāju sev tādu bildi (paredzami, no Timberlendu reklāmas):

Un tad mēs devāmies uz atbilstošo apvidu. Nu, un Kaļķupes rogainga treniņā atzīmēšanās bija netradicionāla: jānobildējas pie objekta noteiktā rakursā. Vēl nezinot noteikumus un ieraugot paraugbildi mājaslapā, es teicu: 'Es arī gribu tādu bildi!' Nu, tas arī bija mūsu pirmais KP (gravas A augšmala, uz lūzušās egles).

Tā tikai izskatās, ka tur ir pāris metri līdz zemei. Kad aizej līdz egles galam, tur ir visi pieci, jo apakšā ir staujš kritums. Tas vispār bija tāds gravu rogainings. Kā endomondo aprēķināja, kopsummā apmēram puskilometra kāpums un puskilometra kritums.

Meklējot otro KP, iznācām pie miglainā nosarmojušā klajuma. Miglas Purvāji kaut kādi, noteica vīrs. Pienācām tuvāk, un es sapratu, ka tie nav Purvāji, nē, tas ir Senmežs, pie Klūdziņas:

Un otrais KP (upes krasts, nogāzies dubultkoks):

Trešais būtu, laikam, grūti sasniedzams, ja mēs nāktu no otrās puses, bet no tās pļavas, pāri kurai mēs skrējām, tas bija viens no vieglākajiem KP (akmens, pie iebrukušajiem Svētmeitu kambariem):

Un paši kambari:

Ceļā uz nākamo punktu mēs ieturējām diskusiju par to, kāpēc es lamājos pie katra koka, aiz kura aizķeros, par to, kāpēc viņi darbā lamājās, par mežonīgo āpsi, kurš būtu varējis izskriet no meža un ieķerties man dibenā un tad mana lamāšanās būtu attaisnota (bet pieredze rādīja, ka šajā gadījumā es teiktu aiaiai vai drīzāk aaaaaaaaaaa!!!) un par to, kāpēc sabiedrībā dāmu priekšā nelamājas. Nu lūk, mans pēdējais arguments bija tāds, ka es dāmu priekšā arī nelamājos. Šeit vīram paslīdēja kāja, un nekā viņš neteica aiaiai, bet drīzāk zināms, ko. Ceturtais KP (būdiņa):

Piektajā nomāzējām kādus 30 metrus, kas uzreiz parādīja, kāda atšķirība starp mums un pieredzējušajiem. Būtu mēs iznākuši tieši pareizajā vietā gravas malā, būtu uzreiz ieraudzījuši šo koku, bet tā nācās vēl vazāties pa gravas dibenu, aplūkojot katru koku, vai nav īstais (grava, V-veida koks). 

Šo atradām viegli (mednieku masts, augšā):

Ceļš līdz nākamajam bija pa taciņu gar gravu un tad pa ceļu, to varētu paveikt zibenīgi, bet mēs nolēmām ieturēt maltīti nākamā mastā augšā. Vispār, mednieku mastu te bija vairāk nekā dzīvnieku. Ceļa līkums, norāde. 

Izcirtumi mani vedina uz domu, ka tādā rogainingā arī pavisam var palikt. Lien tu pāri izcitumam, bet tur apakšā pusmetru lieli mieti no zemes lūr, izbijuši tādu tievu kociņu stumbri. Paklupsti un uzgulies tādam, un nekāds helikopters neatlidos. Nokaltis koka stumbenis-ūpis izcirtumā:

Šo gan sanāca pameklēt. Objekts bija tik neizteksmīgs, ka jau sākām domāt, ka grava nav īstā. Vienīgais, kas mūs glāba bija tas, ka citu gravu tur nebija. Norāde bija 'nogāzes augšpuse, īve'. Bet tā nebija īsti nogāzes augšpuse, un arī tās īves nebija tik biezas un izteiksmīgas kā bildē (vispār, nezinu, vai tiešām tās bija īves), bet diezan plānas un pazaudējās uz kopējā fona. Ka šī ir īstā vieta, apmērām nācās izsecināt dedukcijas ceļā:

Grāvju sazarojums, uz kritušā koka:

Un, kā plānots, pēdējais KP (Upsīšu dižakmens, augšā), pirms kura sanāca mazliet pamaldīties.

Joga.

Pēc laika gan izskatījās, ka varēsim paņemt vēl vienu un aizrikšojām pa noaugušu taciņu līdz grāvim līdz gravja malai, akmenim:

Un atpakaļceļā tās timberlendu bildes saulrietā.

Ozoli rullē apvidū:

Kopvērtējumā 18. no 25 un ārkārtīgi apmierināti.

Un vēl daudz visādu bezdievīgi skaistu bilžu no Kaļķupes ielejas šeit un šeit.

Aizliedziet viņiem!

Nosaukuma autortiesības totāli pieder timbuktoo.

Gribu minēt dažas lietas, ko nesaprotu, n e s a p r o t u, NESAPROTU!

Drīkst atbildēt man kā es mīlu atbildēt, t.i., 'Tu vienkārši esi stulba'. Tikai ar pamatojumu (kuru visdrīzāk es arī gan nesapratīšu).

- Kāpēc, kad cilvēki iestarpina kaut kādus nebūt angļu izteicienus latviešu tekstā, viņi cenšas pieturēties pie pareizrakstības, nevis mauj kā dzird. Tas ir, raksti tu "Fuck you", tu nerakstīsi "Fak yu", jo visi takš uzreiz sapratīs, ka tu esi analfabēts. Tad kāpēc iestarpinot krievu teicienus var tos interpretēt kā pagadās, pat nemēģinot noskaidrot, kā tur pareizi?! Nu, tā kā rakstīt 'razvod, deti papalam'  vai 'ņipoņil jumora'. Tas nav pareizi. Tas ir tas pats, kas rakstīt fak yu.

- Kāpēc cilvēki izliek sevi par muļķiem, tēlojot to, kas viņi nav? Nu, runā tu ar cilvēku par sportu... Nē, savādāk. Piemēram, es jums te, blodziņā, sāku umniekot, ka mūsdienu māksla ir pilnīgs idiotisms un nekas jēdzīgs netiek taisīts. Kāds pamatoti pajautā: meitēn, cik daudz tu zini par mūsdienu mākslu - tu tak ej tikai uz mežu skriet un uz koncertiem kratīties. Un te es debīlajā koķetērijā atbildu: "Es varbūt katru dienu uz izstādēm eju, tikai nerakstu par to blogā". Nu, cerībā, ka piekāvu oponentu ar fantastisku argumentu, kurš 1. neļauj apspriest tālāk manas zināšanas dotajā jomā, jo tās ir aiz atslēgas 2. izliek oponentu par duraku un mani par gudro. Bet nu tā, ja kas, visiem tik un tā skaidrs, ka uz izstādēm es neeju un man tupi nav vairs ko teikt. Kāpēc šie cilvēki domā, ka to neviens nesaprot??? Aizliedziet viņiem!

- Kāpēc Šerloks 2. sezonas 1. sērijā, cenšoties atkost Irēnas seifa kodu, saka viņai: 'Visu cieņu, bet jūs esat dzimusi 80-jos...'. Es šito nevaru uzstiept uz galvas jau cik sen. Ja darbība norisinās 2011., tad lielākais, kas 80-jos dzimušajiem sanāk, ir 31. Kur loģika? Sanāk, viņš grib teikt ko? 'Atvainojiet, ka saku jums šo, bet es redzu, ka jums ir knapi 30'? Tipa, 'jūs esat gudra, bet es redzu, ka jūs neesat tik pieaugusi kā gribat izrādīt'? Un otrkārt, šī Irēna neizskatās jaunāka par 30, nekādā gadījumā. Šeit vajadzētu būt '...jūs esat dzimusi 70-jos'. Un tad viss būtu savās vietās.

Domāju, ka turpinājums sekos. Tagad vienkārši nevaru atcerēties, kas vēl mani uztrauc.

Ideālas brīvdienas - sestdiena Scorpions

Un tad bija otrā diena, kuras pirmo pusi mēs izgulējāmies, tad darījām visādas glupības (tipa braucām uz K-Rautu, labojām gāzesvada sienu Mārtiņa ielā un aizmirsām drēbes mājās), bet vakarā gājām uz koncertu, kurš gan tagad, gan nekad. 

Es tur padomāju, ka koncerts arī zināmā mērā ir sports. Jo tas jau tikai man liekas, ka savādāk koncertus neviens neskatās, tikai kā es. Ņus... Patiesībā tas, ko es pati koncertā neredzu, ir lūk šāds cilvēku pūlis:

Un priekšā - tur, kur uguntiņas spīd - stāv kādi 100 cilvēki no visiem tūkstošiem. Un arī es.

Jā, jā, es esmu dzirdējusi argumentus 'Visu ļoti labi varēja redzēt un dzirdēt, stāvot aizmugurē'. Bet kā lai pastāsta cilvēkam, kurš nav bijis pirmajā rindā, ka tā nav tā pati dzirdēšana un redzēšana. Tiešām nav. Ejiet uz koncertiem pirmajā rindā, ļoti ļoti iesaku.  

Parasti mēs ar šito bildēšanu končos nenodarbojamies. Vairāk - mani izbrīna cilvēki, kuri to dara. Bet ar skorpioniem šī ir mūsu trešā reize. Un divās pirmajās bungu vālīte un mediatori ir jau iegūti. Drīkst jau tomēr kādu suvenīru bildes/video veidā?

This is real!

Ideālas brīvdienas - sestdiena Cēsu rogainings

Atdzīvojos beidzot. Nesaprotu, kā 6 stundas skraidīt pa mežu, tā es pēc tam jūtos atpūtusies, nu kājas mazliet sāp, bet tas jau nav nekas. Toties kā pastrādāju 4 dienas un paguļu pa 6 stundām, tā man viss sāp tā, ka pēc tam izguļos un jūtos kā pēc katastrofas izglābusies. Un neba es vagonus izkrāmēju, nē, pie kompja godīgi sēdēju.

Un par tām ideālajām brīvdienām atkal vīrs teica - sports, sekss un rokenrols. Nu, lai būtu. Kā pa manam, tā visas brīvdienas ir ideālas. Bet sestdien mums bija Cēsu rogainings, kas nāca ar atklājumiem. Mēs plānojām, bildē var redzēt:

Tagad gan visi lauri tiks vīram, kaut arī tā nav patiesība - plānotājs lielākoties esmu es, bet atkal - lai tiek, šoreiz nav ar ko lepoties. Es visu ieplānoju atbilstoši mūsu ierastajam tempam, bet... Mēs skrējām. Es gan reizes 20 pa 6 stundām pateicu vīram 'Ātri skrien', bet vienalga. Pēc 4h mēs bijām pie tās atzīmes, kur man plānošana beidzās. Nācās ātri saplūkt visu, kas bija pa ceļam, apskatot Cēsu drupas, un ieņemt ļoti pieklājīgu vietu pašā vidū - 54. no 105 komandām un 25. no 50 XO grupā. Ko dara neliela paskriešanās!

Man aptrūkās šņores, tā kā iešu piesiet gabaliņu klāt. Nu, un tas ir viss šoreiz.

Pirmais punkts - nesanāk atzīmēties. Es dziļā neizpratnē.

Nokāpšana no otrā punkta, novērtējiet Gaujas ielejas reljefu (un izklaides uz kokiem):

Arī reljefs, skats no apakšas (novērtējiet bilžu kvalitāti no Nokia Lumia un aizvēsturiskā saliekamā Samsunga):

Saimnieki, kam nācās iet garām. Labi, ka es no govīm nebaidos:

Pie reizes apskatīsim pilsētu:

Salijām gan uz distances beigām, bet, atceroties to, kas ārā sākās pēc mūsu finiša, un kā klājās tiem, kas aizgāja uz 12h, kauns savu nelielo salīšanu vispār minēt. Tā ir tikai fakta konstatācija, traucēt tas netraucēja ne sekundi:

Skriešana - no iesācēja uz amatieri

(Es zinu, ka atkārtojos. Tas ir, neko neatkārtojos, šis ir iekopēts no draugiem.lv, tiem, kas blogu nelasa).

Kad iesācējs pāriet uz amatiera līmeni? Tad kad sāk skriet pietiekami tālu un ātri? 

Nekā nebija - tad kad viņš sāk skriet lēni. Tātad, otrā skriešanas mācību pakāpe ir iemācīties nesteigties. 

Es pie tā vispār nebūtu nonākusi tik ātri, ja ne virkne sagadīšanos. Pēc viena 10km garā pārskrējiena neierastos apstākļos man pēkšņi sākās veselības traucējumi, kurus es nebiju gaidījusi. Es jau esmu minējusi, ka izvairos skriet karstumā, bet te man izvēles nebija, un lūk rezultāts. Paaugstināts spiediens, pietūkušas kājas, reiboņi, aizdusa, dūrieni sirds apvidū un tad galu galā pēkšņas stipras sāpes krūšu kreisajā pusē - viss, sports mani ir novedis, es mirstu ar sirdstrieku! Nu, ne gluži. Pēc vairākiem izmeklējumiem ātrās palīdzības uzņemšanas nodaļā, pie flebologa un diviem kardiologiem kļuva skaidrs, ka mani sirdsdarbības traucējumi ir iedomāti, un patiesībā to sauc par veģetatīvo distoniju. Ne gluži slimība, bet stāvoklis, kurā nereti nonāk emocionālas jaunas sievietes pārslodzes rezultātā. Un atšķiribā no radiem, ārsti vienbalsīgi teica, ka pārslodze šeit visdrīzāk nebija no sporta. Tieši otrādi, bez sporta būtu bijis vēl sliktāk. 

Bet viss notiek tieši tad, kad tam jānotiek. Visi šie notikumi mani mudināja noskaidrot kaut ko vairāk par saviem fiziskajiem rādītājiem. Piemēram, pulsu. Joka pēc es jau biju mērījusi pulsu pēc skriešanas. 130. Tāpēc biju pārliecināta, ka mans pulss skriešanas laikā ir 130. Un cits draugs-skrējējs arī tā par sevi domāja. Un tad viņš nopirka pulsometru, un tā kā pats pēc tā paša skrējiena karstumā izstājās ar kājas traumu, pie pulsa mērīšanas tiku es. Pārsteigums, pārsteigums!

Sēžu mierigi - pulss 60.

Pieceļos, staigāju - 80-90.

Izeju, sāku iet - 100.

Eju ļoti ātri, iesildīšanās tempā - 120. 

Sāku skriet - reāli, desmit soļi, pulss 150. 

???

Ko? Nevar būt!

Pāreju uz soli - minūtes laikā 130.

Sāku skriet - 150 un uz augšu. 

Pie tempa 6:20min/km (kas bija mans ierasts temps) jau pēc kilometra mans pulss ir 170.

Pēc 10 noskrietiem kilometriem - 188.

...Un es biju domājusi, ka skriešana ir aerobā slodze. 

Un te sākās visādi padomi no citiem skrējējiem, klātienē un neklātienē. Secinājums bija tāds: es, kā vairums netrenētu skrējēju, acīmredzami skrienu anaerobajā režīmā. Tas, protams, ir skaisti un apsveicami, un es esmu pietiekami izturīga, ja varu noskriet 10km ar tādu pulsu, bet man vajadzētu iemācīties skriet aerobajā zonā. Sākot ar to, ka iemācītos noskriet 30 minūtes ar pulsu 120 - tas būs atslodzes temps. Un normāls temps būtu pie pulsa 140-150. Es esmu pietiekami spītīga un, protams, sāku ar pilnīgu noliegšanu. Jā, tūlīt! Kā es tā, ņemšu un skriešu lēnāk? Kas es, mīkstā? Man ātrāk vajag, nevis lēnāk! Tik lēnu nemaz nevar paskriet! Kāda jēga no tādas skriešanas! Varbūt man 180 ir aerobā zona. Un vispār, kā mani var saukt par netrenētu! Anamnēzē es esmu peldētāja ar sasniegumiem, es skrienu jau trīs gadus, un katru dienu ātrā gaitā staigāju garus gabalus. Un te es uzzināju tādu lietu, ka skriešanu nevar salīdzināt ne ar vienu citu slodzes veidu - ne ar peldēšanu, ne ar iešanu, ne ar slēpošanu. Skrienot cilvēks regulāri kādu brītiņu atrodas lidojumā, un par to viņš maksā ar paaugstinātu pulsu.

Man vairs nav ko teikt. Atzīsim, es vienmēr (vienmēr!) esmu skrējusi anaerobajā zonā. Es vienkārši neprotu skriet.
Un tomēr, kāpēc man vajadzētu mācīties skriet lēni? Jautājums ir, kāpēc es vispār skrienu. 

1. Ja veselības pēc, tad veselīgāk būs ātri staigāt ar to pašu pulsu 120. Sirds un asinsvadu sistēmai labums, un kājas nedauzu.

2. Ja es gribu tikt pie lielāka ātruma un labākiem rezultātiem, pie maniem tagadējiem treniņiem tas nenotiks visdrīzāk nekad. Tāpēc ka, lai skrietu ātrāk, arī sirdij ir jāstrādā ātrāk. Bet manai sirdij rezerves nav, es jau tā skrienu tuvu maksimumam. 

3. Nu, ja patīk skriet anaerobi, var tā turpināt. Nekas slikts man visdrīzāk nebūs, rēķinoties ar to, ka es ne tikai skrienu, bet nodarbojos arī ar citiem sporta veidiem pie aerobās sirds slodzes. Bet kāpēc gan nepamēģināt iemācīties skriet?

Nu labi... Pamēģinās. Es saliku spārnus un iemācījos skriet ar ātrumu 8min/km. Un kad likās, ka lēnāk vairs nevar, es sāku skriet tempā 9min/km. Ja kas, tas ir lēnāk nekā es staigāju! Bet tas ir iespējams. Un tajā brīdī mans pulss ir zem 140. Pagaidām esmu apstājusies pie vidējā ātruma 7min/km un pulsa 150 rajonā. Tas jau ir aerobi. Un katru reizi es jutu, kāda ir atšķirība starp galīgu iesācēju, kas skrien lēni, un  amatieri, kas mācās skriet lēni - tas vairs nav tā, ka es skrienu lēni tāpēc, ka baterija nosēdusies. Ja pirms trijiem gadiem tas bija tā, ka velcies 'nu vēl mazliet, līdz tam kokam, līdz tai mājai, vēl 10 metrus, viss, es vairs nevaru', tad tagad pēc 10km es jūtu potenciālu turpināt, es sevi neesmu izsmēlusi. Un ja neturpinu, tad tāpēc, ka to neplānoju, nevis tāpēc, ka ir iestājies spēku izsīkums, kā tas ir bijis sākumā. Protams, šad un tad es paskrienu kādus 5km arī augstajā pulsā, jo tomēr prieks lidot ir liels. 

Kas attiecas uz VĢ, man pietika noskaidrot to, ka pa īstam slima es neesmu, un visus baisos simptomus kā ar roku noņēma. Slimībai, kura patiesībā pat neeksistē, es sevi piekaut neļaušu. 

PS Tev būs mīt skriešanu ar iešanu, peldēšanu un stiepšanos un lietot B vitamīnu (tā rezerves es gan biju pārtērējusi)!

Du bist was du isst

Mana mīļākā ēdienreize ir brokastis (ja nu vēl kāds nav lietas kursā). Tik ļoti, ka kad tās ir apēstas, es ar nepacietību sāku gaidīt nākamo rītu. Un ļoti nožēloju, ka nevar atkārtot. Pusdienas un pārējās ēdienreizes brokastīm nelīdzinās it nemaz. Un nosacījumi labām brokastīm ir sekojoši: mājās, ar kafiju, kurai klāt ir piens, un ar internetu. Citādi, arī nav tas. Un attiecībā uz ēdienu, lūk, TOP5:

Avokado, tuncis, biezpiens, tomāti un kāda graudu/sēklu supermaize (absolūts uzvarētājs):

Biezpiens ar jūras kāpostiem, zaļumi/darzeņi opcionāli (šodien bija):

Karstmaizītes ar tomātiem un puraviem (te gan bez puraviem un siera, bet man patīk, kad viss kopā salikts uz maizes un tad cepeškrāsnī):

Auzu pārslas, aplietas ar verdošu ūdeni un linsēklu eļļu:

Omlete ar ceptiem tomātiem, piedevas opcionālas, bilžu nav. Bet galvenais jau cepti tomāti, nevis bildes, vai ne?

FP november

Un, lūk, vilcieniņā pie iepriekšējā.

Free People novembra katalogs. Cenas neadekvāti kož (104 lati par 60% akrila jaciņu, kamon), toties bildes acis ļoti priecē.

Novembrī nemainīgi mori noskaņojums, bez šaubām. Tāpēc nedēļas nogalē es vilkšu sestdien silto LaFumu, un svētdien - ādas bikses un krekliņu Do It Like a Dude.

Mori Girl 1995

Vakar uzzināju jaunu stila vārdu - Mori Girls. Sākumā skatīties visas bildes bija vienkārši burvīgi. Pēc tam mani pamazām sāka pārņemt sajūta, ka mani apzaga. Kā jau parasti, kad citi sāk izmantot to, kas man patīk, vai kas esmu es. Vai biju.

1995. gada janvārī mani uzaicināja pie Franču liceja direktores uz pārrunām par tēmu, kāpēc es uz skolu eju traģiski saplēstos džinsos. Nuako, hipoju. Nācās uzģērbt mammas rūtainos vilnas svārkus gandrīz līdz zemei un siltu džemperi. Tajā dienā es nolēmu, ka negribu mācīties iestādē, kur visiem ir vienalga, kas es esmu. Ļoti pareizs lēmums 15 gados, es nenožēloju. Pēc tam es uzmetu kapuci un kājām aizgāju 5km pie čaļa, kas man patika, un visu vakaru iznesu viņam smadzenes. Vispasaules neizpratne, skumjas un dusmas mani tā piesita, ka es vienā sekundē pārvērtos par mori girl.

'Mori' means forest in Japanese, and mori girls look like fairytale forest wanderers in their loose dresses, vintage prints and quaint accessories. Mori girls choose to live their lives on their own terms, stopping to appreciate the little things that others overlook amidst the hustle and bustle of daily life. The childlike nature of mori girls sets them apart from the more aggressive and carnivorous women in the city. They shun stiletto heels for flat shoes and prefer to keep their fingernails short and skin fair. Mori girls are also drawn to animal, candy, checked, floral, vintage or polka-dotted prints.

Tuvākajā gada laikā es vairs ne reizi neuzvilku džinsus. Es viņus vispār izmetu. Mana ikdiena tagad sastāvēja no:

- garajiem svārkiem

- šņorzābakiem

- ar dziļo jēgu pildītām rotām

- garām pastaigām vienatnē un lasīšanas

- mūzikas un sapņošanas

- pārdomām, skumjām un apzinātas vientulības

- dienasgrāmatas

- es gan toreiz neaizrāvos ar kakao dzeršanu (neienāca prātā), toties pīpēju. Deviņdesmitie, you know...

- Bjorkas. Bjorka, manuprāt, bija pirmā mori ever. Un bez viņas toreiz viss būtu bijis citadāk.

Varat iedomāties - es nomainīju skolu, un tātad, visu kompāniju. Turklāt, līdz šim es mācījos krieviski, bet tagad latviski (čau, Biruta Viksna, kura man toreiz teica - var jau mainīt skolu, Rīgā ir daudz krievvalodīgo iestāžu). Turklāt, man tajā valodā ne tikai jāmācās, bet arī ikdienā jārunā. Un es tāpat neesmu īpaši komunikabla. Vārdu sakot, es nolēmu, ka tagad vietā būs paklusēt, bet komunicēt var arī ar mīmikas palīdzību. Tā es arī darīju. Toreiz es gan šo - neteikšu stilu - uzvedības modeli saucu par 'mežoni'. Wild child. Sinisters var apliecināt, viņš ir redzams ar mani kopā iekš strūklakas. Un es tāda pilsētā biju vienīgā. Nu, vēl viena kaut kas uz to pusi bija iepriekšējā meitene, ko tas pats Sinisters mēģināja koļīt. Pakaļdarinātājas nepieminēsim. Un tagad, lūk - mori girls.

Par laimi, mori iekš manis ir izaugusi un tagad ir totāli military - stingrs režīms, ātri lēmumi, divrindu pogu žaketes, arvien jauni uzdevumi un atbildība. Bet protams, arī šobrīd, mori girl ir tas, pēc kā es visu laiku ilgojos, to es teicu arī iepriekšējā ierakstā par tēmu. Un es pat zinu, kāpēc. Kad es reāli sagurstu no režīma, ātruma un kontroles, manā dzīvē ienāk garo svārku motīvs, un tas tā notiek regulāri. Ne jau svārkos ir lieta, es vienkārši brīžiem negribu lemt un darīt, un, laikam, tad to nemaz arī nevajag.

No otrās puses, 1995., pēc pusgadu ilgās morīšanās, es ar lielāko prieku iemetos kopdzīvē ar boifrendu un sadzīves sīkumos. Tik ļoti, ka vēl pēc pusgada uzvilku viņa bikses, jo ļoti pēc tām prasījās. Un viņas derēja kā uzlietas. 'Bākas sargs bija atgriezies'.

Saldējums

Kam mums jūsu Itālija. Rudens man patīk vairāk nekā vasara, īpaši pēc vasaras.

Un vēl Ogrē ir Druvas saldējuma kiosks, laikam, populārākā vieta pilsētā. Tur jauc kaut kādu psihodēlisko saldējumu, apmēram, uz vietas. Pagajušovasar es visu laiku pirku olu liķiera saldējumu, bet šogad nebija vajadzības, jo bija:
- piparmētru
- smiltērkšķu-apelsīnu (skābs un rullīgs)
- kivi-apelsīnu (bišku par saldu)
- rupjmaizes (kuru nu vairs ar to izbrīnīsi)
- magoņu (!!!)
un šodien vispār žoklis atkārās:
- ko? kolas? iedodiet divus
un visas vasaras topa:
- sarkano vīnogu.
Nu, un ja galīgi besis, tad vienmēr var ņemt ar šokolādes gabaliņiem.

Atgadināšu, es esmu pēdējais cilvēks, kuru var nosaukt par saldējuma fanu. Jā. Laik. Iesaku.

29.09.2013 Tautas rogainings, Jaunciems

Nu ko, normāli es visu saplānoju!

Atbraucām mēs kā parasti, starā. Šogad nolēmām distancē ņemt nevis enerģijas batoniņus, bet augļus proporcionālā daudzumā - kaste plus spainis.

Nu labi, labi, vienkārši trīs ražīgas ābeles nav nekāds joks. Noskaņojums bija kā reiz laikā. Urā! Beidzot es satiku fotogrāfu seja pret seju un ceru, ka būs arī kāda bilde ar mani. Jā, es esmu ļoti iedomīga. Varbūt tikai pašironija to atsver.

Coca cola wonderbra

Sieva, nu! Nekādas nopietnības!

Karti paņem!!!

Tad mēs skaisti gājām pēc ļoti pat labi saplānota maršruta, apsteidzot paredzēto laiku un savācot vēl liekus 4 KP ar kopvērtību 22. Mazliet grūtības sagādāja aerofotokartes, kur vienā vietā nevarējām sazīmēt pareizās pļaviņas, un grāvji, kuri visu laiku gadījās baigi nevietā un nācās meklēt veidus tos šķērsot. Vienā smirdīgajā pārpurvotajā es arī ieslīku līdz jostai. Un normāli, duāl! 

Laiks 7:43, 29 km, neviena soļa skrienot, 94 punkti, rezultāts -108. vieta no 125. Es teiktu, viss kā plānots. Ideāli. Saspraudes un šņore rullē.

Pēc tam parotaļājos, mēģinot sameklēt kādu komandu, kurai būtu apmēram līdzīgs punktu skaits, bet labāks rezultāt, jo, varbūt, varēja saplānot vēl labāk! Tas ir, es uz šņores atzīmēju punktu, kur mēs nonācām finišā (tātad, attālums, ko veicām 8 stundās), un vilku to pa kādas komandas maršrutu un tad paskatījos, cik punktu vērtība sanāk līdz tai vietai, kur ir šņores atzīme. (Labāko komandu rezultātus tā vilkt vispār nav jēgas, jo viņi jau paņem praktiski visus punktus, te ir vienkārši jākustas ātrāk, un tas ir pavisam cits jautājums). Nu lūk, vairāk savākt nevarēja. Pārliecinājos, ka pārējos gadījumos mēs pie tā paša punktu skaita paliktu pretējā kartes malā ar mazāku punktu skaitu (pirmie divi) vai paspētu, bet savāktu tik un tā mazāk (trešais, 87). Tā kā, te vairāk strādā ātro kāju faktors. Bet pēdējais ir derīgs - tur sanāktu 116 punkti, tikai gāzi vajadzētu pielikt un ne minūte rezervē nepaliktu (tas maršruts pieder divām dāmām vecumā, tāpēc es to arī mēģināju, ka mani pārsteidza viņu rezultāts - nevar tak būt, ka viņas baigi tur skrēja! Un tiešām, vienīgais, kas uz mani atstāja iespaidu). 

Visādi, pasākums bija ļoti priecīgs. Žēl, ka beidzies un vasara ar viņu kopā.

Bildes no Gunas Bērziņas.