Modes blogeri-3 Tomboy

Citējot glam_fille, šis ir modes blogs, kas patīk pat man. Nu labi, ne tas, ka man patiktu viss, bet pa ceļam mums noteikti ir.

A tomboy is not just about style—tomboys are measured in equal parts wardrobe and spirit.

Etc.

from Tomboy style

Partay Part 3 Tarja

17. un 18. janvāris izsitās no ierastās dzīves ar trijām izdrukām: divas koncerta biļetes no bilietai.lt, divas autobusa biļetes no Lux Express un viena viesnīcas rezervēšanas apstiprinājuma izdruka. Lux Express rullē - 2 lati, 4 stundas, un mēs esam Viļņā - parasti man līdz Līvāniem aizbraukt ir gan ilgāk, gan dārgāk!

Viiiiļņaaaa?- teica vīlies vīrs par galamērķi. Viņam skolas ekskursijas iespaidā Viļņa likās kaut kāda šausmīgi rūpnieciska, nesmuka pilsēta. Un es pat zinu, kāpēc. Tāpēc, ka viņi droši vien darīja to pašu, ko mēs šoreiz. Un šoreiz mēs izkāpām autoostā un (karti nafig nevienam nevajag svešā vietā) moži aiztipinājām lejā pa kalnu. Tur tā pilsēta bija nu ļoti rūpnieciska. Nu, tipa, kā jūs no Rīgas autoostas aizietu izmest riņķitī pa Maskačku Centrālirgus rajonā. Fui, kāda nesmuka pilsēta, ne? Āpmēram stundu mēs bezjēgā novazājāmies ap autoostu, un tad vīrs mani piespieda nopirkt karti. 

Pica lietuviešu gaumē uz kartupeļu pamatnes aiz Austras vārtiem, karte izklāta uz galda, un jau daudzmaz skaidrs, kur jāiet. Vēl pariņķojām viesnīcas kvartālā (nu, patīk cilvēkiem sarežģīt sev dzīvi, un tā vietā, lai ietu taisni, griezties pagalmos), pusstunda gulšņāšanas un dodamies uz veikalu pēc visa nepieciešamā. Man gan bija doma, ka, ja mēs atbrauksim 12, bet koncerts ir 19, tad pa dienu mēs apskatīsim pilsētu. Rezultātā mēs apskatījām autoostas rajonu, picēriju, viesnīcas kvartālu un Rimi. Tā plānošana un vajadzību kārtošana ir tādas mocības! Pa ceļam uz veikalu mūs atkal uzrunāja Viļņas romantiski-rūpnieciskā puse. Nuako, nav?

(tālāk vēl sekos bildes no telefona, ojā)

Rimi mēs iepirkām to pašu ūdeni, ko pērkam mājās un divreiz nocenoto litrīgo pudeli sarkanvīna, un tad jau sākās atpūta manā gaumē - sarkanvīns kafijas krūzē un cigarete nosalušajos pirkstos. Un staigāšana. Kalni, daudz kalnu. Sniegs, daudz sniega. Tukšums, daudz tukšuma. Mēs uzkāpām plašā tukšā sniegotā kalnā, un no tā pēkšņi industrijas vietā acu priekšā pavērās manhetena.

Nākamajā dienā arī bija daudz kalnu un daudz sniega, tikai jau pilsētas vecajā daļā. Bet es tomēr atbraucu ne gluži pārliecināties, ka citas Eiropas vecpilsētas arī ir klātas ar bruģi, kura malās arī tup smukas mājiņas un galvu reibinošas baznīcas un vidū arī ir dažādu izmēru upes. To es tāpat zinu.

Iemesls, kāpēc mēs vispār atbraucām, ir tā somu jaunkundze, par kuru bērns jautāja - kas tā ir par tanti? Un es teicu - tā ir parasta tante... bet dzied kā pasakā, vai ne?

Jūs nepazīstat Tarju? Tad jums ir asi nepieciešams noklausīties šo un šo.

Ziniet, dažas primadonnas ir dabiskas, vienkāršas un jautras. Viņas nenes sevi lēnu un ar cieņu, kā dārgu vāzi, bet lēkā uz 12 centimetrīgiem papēžiem, krata galvu kuplajā kleitā līdz zemei un tajā pašā laikā izskatās ļoti iederīgi un pareizi. Smaida savu nopietno dziesmu tekstu vidū un visādi izrāda savu patieso patiku pret notiekošo. Ļoti kautrīgi pasakās klātesošajiem par atbalstu. Glīta, sirsnīga un ļoti pieticīga - tāds man palika iespaids. Burvīga, vienkārši burvīga. Tikpat kautrīga un burvīga viņa izskatījās uzstājoties ar Skorpioniem kaut kādā vācu šovā. Cik viņa bija pārsteigta par viņai pasniegto pušķi un cik pieticīgi izrādījās, ka viņa runā arī vāciski. Tas uz visu pārējo nopelnu fona. Un vēl viņa prot glīti un dabiski atvērt muti, ņemot tās augstās notis. Tā vispār ir reta dotība.

Pirms koncerta man par viņu bija visai kopējs iespaids, jo kārtīgi noklausīties es nevīžoju, un neko daudz no šova arī negaidīju - tā, smuka melnmataina meitene ar labu balsi. Kāju izlocīšana un dvēseles atpūta, kamēr nav nekā labāka. Tā kā šis žanrs man ir principā svešs, man pat bija mazliet bail viņā ieklausīties. Nav manas tēmas, nav mans noformējums. Un labi vien, jo klātienē ļoti iegrieza, bet toties varēja mierīgi klausīties viņu, nevajadzēja dziedāt bļaut pašai.

Phantom of the Opera es iepriekšējā setlistē neredzēju un arī dzīvajā negaidīju. Viņa to arī tālu ne visur izpilda, tikai tur, kur atrodas kāds vietējs talants, ko paaicināt uz duetu. Un te viņa atveda Jeronimas Milius un... Zāle tā jau bija priecīga, bet ar šo viņa vispār visus saplēsa. Tur, klipā, kur viņa dzied šo gabalu vēl ar Nightwish, dažas meitenes zālē raud. Jā, tieši tik daudz tas aizķer. Un šī ir tā īstā vieta, kur pilnā balsī bļaut SING, MY ANGEL OF MUSIC!!!! Darīt to gribas katru reizi, bet nekad un nekur tas neskanēs tik dabiski un tik iederīgi. 'This was awesome,'- teica pārsteigtā Tarja publikai. And it was.

P.S. Patiesībā man vispār ir grūti runāt par koncertu apmeklējumiem, tas ir pārāk personiski. Bet visi jautā - nu, kā bija. Un no manas neskaidras murmināšanas saprot, ka nu bija... kaut kā. Nē, tieši otrādi! Tikai tas ir pārāk svarīgi, lai es par to runātu mutiski.

Partay Part 2, Janvāris

32. dzimšanas dienā man uzdāvināja sniegu ziemā.
...un tad es atcerējos kaķus...  Aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa!

Caur sniega vētru 14. janvārī mēs ar duālu un divām mazajām vīna pudelītēm bridām caur Mežaparku. Un tad trīs stundas sēdējām kebabā un sildījām rokas (nostājies taču kājās!!!)

Bet 15. janvārī ar vīru mēs izdomājām aiziet uz kino. Nu, mums tas gadās reizi divos gados, bet Holmss ir pelnījis mūsu ierašanos. Ričijs, protams, ir uzņēmis to, ko bērnībā piefantazējis klāt Holmsa piedzīvojumiem, bet nav tā, ka man viņa fantāzijas nepatīk. Kādu brīdi domāju, kādu vel citu aktieri Daunijs juniors man atgādina? Kur es šo skatienu tik tikko esmu redzējusi? Tad es atcerējos, tas nebija aktieris. Tas bija mans gripas sapņu rēgs un džentelmens, kas visādi manī izraisa to, ko runetā sauc par mimimi.

   

Un dinamikā vispār...

Tomēr, ar visu burvību un smalkajām atsaucēm uz Konandoilu, iespiestām pa vidu lielgabalu un mazāku šaujāmieroču haosā, no tā hiperaktīvā Holmsa man noreiba paģirainā galva. Un tā arī palika neskaidrs, kāpēc ļaunuma ģēnija prioritāte ir tupa komercija. Varbūt gan, es vienkārši nepanācu. Visādi citādi, izklaide bija ideāla. Pēc tam... Pēc tam es nesapratu. Doma bija tāda, kamēr bērns leļļu teātrī, tikmēr mēs uz kino, tad kafiju, bulciņu, veikalā ieiesim... Tajā veikalā visa laime arī beidzās. Kā var pēc kino un pusstundas lielveikalā nogurt tā, it kā maisus krāmētu? Galu galā, pēdējo pusstundu mēs ka nelīdzpatērētāji tupojām uz soliņa Galerijā Centrs.

Pēc tam mēs mācījām bērnam slidot. Stunda smagā darba, bet visiem ļoti patika. Iesim vēl.

17. un 18. janvāris bija izņēmums, par to trešajā daļā.

Bet sniegs turpināja snigt, un 19. janvārī mēs ar bērnu veidojām... šoreiz klasiku, nekāda zoodārza.

Un Rīgā es sapirkos jaunu peldkostīmu (jo vecajā ir reāli caurumi pašā vidū, es nepārspīlēju, ir!) un greipfrūtu vannas bumbu. Iešu tagad izmēģināt.

Partay Part 1, Decembris

Kaut kad, dažus gadus atpakaļ es biju pateikusi, ka, neskatoties uz visiem svētkiem un tusiņiem, laikā ap Ziemassvētkiem es vienmēr jūtos ļoti skumji. Īpaši krita uz nerviem, ka to svētku un tusiņu pārāk daudz arī nav. Tāpēc es nolēmu, ka šogad būs, pa jebkādam! Un skumjas arī kaut kā izpalika.

19.12 Nezinītis un ziemassvētki

21.12 Darbs, bet kāds! Grafikā bija tikai viena sērija, bet tad uzradās veselas četras.

22.12 Neliela pastaiga

23.12 Megazvaigžņu salidojums. Šoreiz mēs sarkanajā vadījām polonēzi.

24.12 atnāca x-mas shopping, lielās paģiras (jā, no 0,7 lambrusco izdzertā pa ceļam no VEF Kultūras pils līdz cirkam!) un tad vēdergripa.

27.12 Vētra un Rasmuss kā Vinnijs Pūks glābjas lietussargā.

Vispār, bērns nodefinēja, ka Rasmuss izskatās pēc resna ūsaina pingvīna.

Pēc kā izskatās Jakss, nodefinēt nēuzņemos.

Bet šādi izskatās mana halle, kad es strādāju, un bērns ir mājās.

Un šādi izskatās mans vīrs, kad es viņam lūdzu palīdzēt ar kādu tehniskāku filmu.  

Un šādi mēs izskatāmies kopā, izklaidējot sevi ar jauno seriālu PanAm... Pēc tam uzdodot viens otram daudz jautājumu par sižeta iztrūkumiem. Kamēr bērns mūs bildē.

Tas viss bija līdz 13. janvārim un tad turpinājās. Turpinājums sekos.

Džinsi Privātkolekcija

Labdien, mani sauc Elizabete, un es esmu denima industrijas upuris.

Es gribētu iepazīstināt jūs ar savu kolekciju.

Laimīgu-2012

Какой подарок ваш?

Vācu gads

Kaķa gads ne tas, ka nav bijis laisks, bet es viņu aiz darba vispār neesmu ievērojusi, un sagaidīt nākamo gandrīz vai sanāca Gaiļezerā (hello, rota!). Tā kā to, kas bija pāris nedēļas pirms, es apkopošu vēlāk.

Bet gads pārvērtās par vācu gadu. Atvaļinājuma brauciens caur Vāciju, Skorpionu fanu uzrunāšana vāciski un mans patiess izbrīns, ka es tiešām neko nesaprotu.

Vēl bija grāmata par Otīliju, kuru bērns visu laiku nesa lasīt, jo juta, ka vecāki uzkāras. Protams, ka uzkāras, jo izlasīt, par ko stāsts grāmatā, mēs varējām tikai minot. Un procesā strīdoties. Es, piemēram, biju spējīga kaut ko saprast tikai par einen Schnaps. Loģiski, ka interese pazuda tikko sekretāre vīra darbā iztulkoja un pierakstīja mums visu pasaku. Bērnam pazuda, bet mums, laikam, sākās.

Tālāk interesi sekmēja šis:

...un viss rezultējās vācu valodas gramatikas mācību grāmatās mūsu mājās, tajā, ka mēs ar vīru jau varam salikt pāris vārdus vāciski un tajā, ka bērns, lēkājot pa dārziņa ģērbtuvi skandē "Links zwo drei vier links!"

Varētu domāt, ka tas, ka šogad mums uzradās arī vācu mašīna, gan sanāca nejauši, bet nē. Es tomēr apzināti pētīju tieši vācu autotirgu (pretstatā japāņu), sākot ar Meršiem, kuri man sagādāja kognitīvo ar nebijušo komforta pakāpi, bet tomēr galu galā skarbie līdzekļi lika man apstāties pie Audi.

Bet ko es gribēju teikt! Jūs atceraties, ka pagajušogad vecgada vakarā izskatījās šādi???

Šogad būs kaut kā tā:

PS Paldies manam vīram, viņš ir labākais vīrs pasaulē. Vecgada vakarā viņš mierīgi ēd ikdienišķus makaronus un neko nerunā par svētku mielastu. Svētku asiņainā mērija mums ir.

Pozitīvie trendi

Labi, šito trendu es pieņemu bez komentāriem. Man ir vienalga, ka katram ir parka, jo man viņa ir nav mīksta un bez suņa vilnas. Vīrs, ieraugot mani, pateica: 'Tā taču ir roba, kā maniem strādniekiem!" Vīramāte, ieraugot mani, pateica: "O, tu arī kā sīkais (vīrabrālis), ģērbies kā bomzis!" Viss, kā man patīk. Es to izdomāju ātrāk nekā tas sākās modes žurnālos un veikalos. Nē, tas ir mans sartoriālais izdzīvošanas pamats.

Cita lieta, nesaprotu, ko visas tā fano. Te viena gaumīga meitene izlika visādus variantus ar savējo, un tā visas safanojās. Es arī uz sekundi safanojos, kamēr sapratu, ka tomēr parasti tā jaka ir aizpogāta, un nevienam nav ne jausmas, ko tu tur ar ko sakombinēji. Bet nu, es uz to arī netiecos, un beidzot, kursējot pa Ogri (kas ir mans ierastākais maršruts), es izskatos apzināti nodilusi.

Kā gribat - pelēks+brūns un izbalējis purva zaļš+oranžs ir ļoti labi savienojumi.

Ko tu, duāl, domāji, es tur meklēju? Krāsu savienojumu, protams.

Pogas tur nebija dzimušas, pieslēdzās vēlāk.

Un tas, ko, es jau teicu, apakšā nekad neredz. Vīra modificētais džemperis.

Džinsi: iesēšanās

No kurienes radies mīts, ka sievietēm ar formām džinsi izskatās sliktāk par kleitām? 'Savādāk' - noteikti, bet 'sliktāk' te ir galīgi garām vārds. Ka dzinsi labi izskatās tikai meitenēm ar puicisku augumu. Oh really?

Džinsi ir jāprot izvēlēties. Pirmkārt, atkarībā no gurnu-vidukļa proporcijas. Otrkārt, no garuma. Pareizais garums ir līdz papēža vidum. Pareizs garums dod tādu efektu, it kā jūst nomestu 10 kilo vai pieaudzētu lepnus 5. izmēra pupus.

No otrās puses, ir viens iemesls, kāpēc es aizmirstu, ka esmu sieviete ar formām. Kaut gan objektīvi - noteikti esmu. Gurnu-vidukļa starpība 30 cm a.k.a. bold curve par to skaļi liecina. Curves are the new black, oh yes. Un iemesls ir tāds, ka es nēsāju boyfriend jeans. Un boifrendi nav tupi džinsi vairākus izmērus par lielu. Tie ir pusi līdz vienu izmēru lielāki vīriešu piegriezuma džinsi precīzi tavā garumā. Man ir vidēji 33. sieviešu džinsu izmērs. Vīriešu es pērku 34. Viņi nobrauc tieši zem nabas, un no turienes plūst pa gurniem praktiski taisnā līnijā, brīvi staigājot ap kājām un nosedzot visu sievišķīgo skaistumu. Bet tam jau viņi arī ir paredzēti - lai nodemonstrētu savu brutālo pusi vai lai vienkārši mierīgi ietu uz dārziņu pēc bērna, jo tajā brīdī tu esi funkcionāla, nevis pievilcīga.

Un tomēr, ap ceļiem nav jāveidojas pūšļiem, un nav jābūt tā, ka bikses turās tikai uz jostas rēķina. To droši var panākt, uzģērbjot garākus džinsus, nekā tev vajag, un to mēģinot uzlocīt. Šādi izskatās nepareizi boifrendi:

Un šādi izskatās pareizi boifrendi:

 

Nu, un nobeigumā - nevajag nēsāt boifrendus ar austpapēdenēm un platformenēm. Apģērbā jābūt loģikai un funkcionalitātei, citādi visiem uzreiz skaidrs, ka tu esi tukša nogarlaikojusies būtne, kas aviatoru jakai pielaiko sarkano lūpeni, lai radītu lielo iespaidu. ...vai arī, tev nav ko vilkt mugurā. Kā es reiz teicu - puiciska apģērba nēsāšanas sāls ir tajā, ka tu neizskaties meitenīgi. Ja tu jūties kā meitene - tā arī ģērbies.

Gada saraksti

Šogad es esmu nolēmusi atgriezt savā pasaulē:
 - smaržas

 - skrubi

 - ķermeņa sviestu
 - nagu laku

 - baseinu

 - asins nodošanu (tikai ērce nelaikā piesūcās)

 - Led Zeppelin

Gada laikā es pazaudēju:

 - autovadītāja apliecība 1 gab. (nākamajā dienā pēc jaunu tiesību saņemšanas es vietējā veikalā satiku tantiņu, kura atrada tās, kuras biju pazaudējusi)

 - kodu karte 1 gab. (joprojām nesaprotu, kur mājās var pasēt kodu karti, kas mēnešiem ilgi stāv pie kompja)

 - tehniskā pase 1 gab. (un nobraucu pāris mēnešus bez tehniskās pases, mēnesi bez tiesībām, pāris nedēļas bez apdrošināšanas un nedēļu bez tehniskās apskates. Neko no šitā es nebiju ievērojusi, kamēr mani viegli nesodīja par braukšanu bez apdrošināšanas)

 - debetkarte 3 gab. (aizvakar pasūtīju divas nedēļas atpakaļ pazaudēto, un ko es šodien atradu bardačokā? Pareizi!)
Gan jau kāds ar visu iegūto bagātību varētu uzdoties man par dubultnieku.

Ko es atklāju:

 - es nevaru nēsāt rokassprādzes, jo kauliņu izliekumi uz apakšdelmiem un pēdām joprojām ir manas smukākās vietas. Tāpēc es nelikšu neko, kas tos varētu nosegt.

 - mierīgu sirdi var piebāzt pilnu blogu ar savu šmotku bildēm - tagad es atceros, kāpēc man to vajag. Citēju iepriekš teikto: "Atkal žēl tikai, ka man nav pietiekami daudz bilžu no tās 1995. gada vasaras." Tagad es esmu nonākusi tādā pašā dzen stāvoklī, kur var atļauties vilkt tikai to, kas patīk, jo svešus komentārus es nedzirdu. Un tagad šo kļūdu ar apģērba un ideju pazušanu nebūtībā es neatkārtošu.

- ka man gadās novilkt no torentiem kādu filmu ar pašas pārbaudīto tulkojumu. Skatos un saprotu, ka kaut kas pazīstams. Laikam, Royal Pains nebija tik plaši tulkots.

Un vēl es esmu nopietnās pārdomās, vai man nevajag šo kleitu (un vai mēs bankrotēsim, ja viņa man būs)

Via frendlenta-8

Vajadzētu jau kaut ko ierakstīt, bet nevar saņemties.

Tā kā tikai citāti, tāpēc ka:
иногда мне кажется, что я так часто выхожу из своей зоны комфорта, что в итоге почти совсем в ней не бываю.

http://paola-maldini.livejournal.com/649415.html

Ыыыыыыыыы!

Время приготовления блинов - два часа. Время пожирания - три минуты. Бесполезней тратить жизнь можно разве что в кататоническом ступоре. У нас каникулы. Дети хотят есть, гулять, всё как можно громче. Ловля кота в их исполнении нивелирует шум аэропорта. Работать невозможно. Чтобы пройти в кухню, надо назвать пароль.
http://pesen-net.livejournal.com/62946.html

Россию и США роднит пиетет к понятию «по-европейски», и отсутствие понимания, что именно это под собой подразумевает.

То и подразумевает, что вещь подгоняется по фигуре. В каждой второй итальянской лавчонке, где продаются ну совсем уже недорогие вещи, вам предложат услуги портного и можно рассчитывать на качественный результат. Мастерство и эстетическая требовательность настолько вошли в кровь и плоть европейцев, что им уже физически сложно выполнить некачественную работу. Уровень детализации отделяет бытовую подгонку от couture. Даже самая простая, рутинная для среднего европейца подгонка, в сознании рядового россиянина и американца или не существует совсем, или воспринимается как лишняя морока и повод не покупать вещь вовсе.

Основная масса итальянских брюк продается (до недавнего времени продавалась) на двухметровый рост, не потому что они рассчитаны на моделей, а потому, что ни одному итальянскому производителю в здравом уме не приходило в голову обрезать непроданные брюки. Это все равно, что намертво пристрочить к ним какой-нибудь свитер и приклеить бусы.
http://natasha-laurel.livejournal.com/216541.html

Un turpinājumā:

один мой знакомый, после одной из первых поездок в Европу и посещения пляжа топлесс выдал совершенно шикарное наблюдение - "русских видно сразу, потому что местные идут без лифчика, как будто так и надо, а русские - с таким видом, как будто им за это должны заплатить!"

(no komentāriem)

Un aktuālais

Во времена глобализации и мобильности населения, когда люди часто живут не там, где родились и выросли, национальная идея обречена на провал. Если государство строится на идее "страна Х для людей Х", то в стране этой всегда будет конфликт.

Отказаться от национализма очень сложно, особенно на территории бывшего СССР. Народы, которых долгие годы притесняли, определяют себя через национальную идею, и если у неё их забрать, то непонятно, что будет взамен. Хорошо бы, чтобы взамен появились демократические институты. Чтобы люди гордились тем, что в их стране у национальных меньшинств больше прав, чем в соседних странах, что у них самая свободная пресса, и т.д. Мечтать ведь не вредно, правда?

http://anyalev.livejournal.com/197517.html

Norvēģu mobs: es šodien

Lūpu krāsa/spīdums: Kiehl's acu smēre (es to mēdzu uzsmērēt pie reizes arī lūpām, neredzu atšķirību), vēlāk būs Burt's Bees, kurš man vienmēr ir kabatā.

Smaržas (vai jebkas, pēc kā smaržojat): Feu D'Issey Light (jā, man vēl ir saglabājies!), Trevor Sorbie matu spīdums (arī tāds rūgtens), roku krēms Auza (cerams, ka drīz izvedināsies)

Apavi: tūlīt vilkšu Timberland brūnus šņorzābakus (nē, tie nav TIE - nav īsi, nav apaļi, nav dzelteni), izmēru lielāki nekā man vajag, maksāja 1,5 latu vietējā lietotu apģērbu veikalā, kur neviens joprojām neatšķir labas mantas no ''šitādu figņu neviens nepirks'.

Rotas: auskarus-lapiņas un vēl kaut ko gan jau uzlikšu

Grāmata: pasaka par Reineke Fuchs (ar vīru iegrimām vācu valodā)

Avīze: šodien costā laikam lasīšu Dienu, citu jau neko tur nedod.

Mūzika: Rammstein, Judas Priest, Scorpions mašīnā

Filma: atvēru Lielo pastaigu, paskatījos sākumu un ar sirdsāpēm aizklapēju (bija jāstrādā!)

Pēdējais brauciens: Rīga

Pēdējā mājaslapa, ko jūs apmeklējāt pirms šo uzrakstīt: http://www.gramota.ru/, Curves are the new black (nu ļoti smuka)

Kafija vai tēja, ko šobrīd dzerat: maltā kafija, laikam, Lavazza.

Pēdējais teikums, ko pateicāt: По правилам военной науки, мишенью вторжения из Британии должен был стать Па-де-Кале (tāpēc es arī atvēru Lielo pastaigu).

Trīs mantas no jūsu somas: (kuras es ļoti reti lietoju) mape ar ultrasvarīgiem papīriem (my business papers (c)Dude), maks ar ultrasvarīgām kartiņām, cigaretes (kuras es reti pīpēju).

No šejienes