...un tad es atcerējos kaķus... Aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa!
Caur sniega vētru 14. janvārī mēs ar duālu un divām mazajām vīna pudelītēm bridām caur Mežaparku. Un tad trīs stundas sēdējām kebabā un sildījām rokas (nostājies taču kājās!!!)
Bet 15. janvārī ar vīru mēs izdomājām aiziet uz kino. Nu, mums tas gadās reizi divos gados, bet Holmss ir pelnījis mūsu ierašanos. Ričijs, protams, ir uzņēmis to, ko bērnībā piefantazējis klāt Holmsa piedzīvojumiem, bet nav tā, ka man viņa fantāzijas nepatīk. Kādu brīdi domāju, kādu vel citu aktieri Daunijs juniors man atgādina? Kur es šo skatienu tik tikko esmu redzējusi? Tad es atcerējos, tas nebija aktieris. Tas bija mans gripas sapņu rēgs un džentelmens, kas visādi manī izraisa to, ko runetā sauc par mimimi.
Un dinamikā vispār...
Tomēr, ar visu burvību un smalkajām atsaucēm uz Konandoilu, iespiestām pa vidu lielgabalu un mazāku šaujāmieroču haosā, no tā hiperaktīvā Holmsa man noreiba paģirainā galva. Un tā arī palika neskaidrs, kāpēc ļaunuma ģēnija prioritāte ir tupa komercija. Varbūt gan, es vienkārši nepanācu. Visādi citādi, izklaide bija ideāla. Pēc tam... Pēc tam es nesapratu. Doma bija tāda, kamēr bērns leļļu teātrī, tikmēr mēs uz kino, tad kafiju, bulciņu, veikalā ieiesim... Tajā veikalā visa laime arī beidzās. Kā var pēc kino un pusstundas lielveikalā nogurt tā, it kā maisus krāmētu? Galu galā, pēdējo pusstundu mēs ka nelīdzpatērētāji tupojām uz soliņa Galerijā Centrs.
Pēc tam mēs mācījām bērnam slidot. Stunda smagā darba, bet visiem ļoti patika. Iesim vēl.
17. un 18. janvāris bija izņēmums, par to trešajā daļā.
Bet sniegs turpināja snigt, un 19. janvārī mēs ar bērnu veidojām... šoreiz klasiku, nekāda zoodārza.
Un Rīgā es sapirkos jaunu peldkostīmu (jo vecajā ir reāli caurumi pašā vidū, es nepārspīlēju, ir!) un greipfrūtu vannas bumbu. Iešu tagad izmēģināt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru