Tipēšanas pamati

Tipējot jāatceras, ka socionikas tips ir informatīvā metabolisma tips - tas ir, veids, kādā noteikta persona uzņem un pārstrādā informāciju. ...Nevis viņa ieradumi un aizraušanās.

Ekstraverts no introverta atšķiras nevis ar to, ka ļoti mīl cilvēkus un kompāniju un ir bezgala runīgs un jautrs, bet ar to, ka uztver pasauli no ārpuses, kāda tā pie viņa nāk, bet introverts - caur sevi un savu pieredzi. Ar jautrību un sabiedriskumu tam nav ne mazākā sakara.

Lapiņas un ko

Nu tad pietiek par skumjo. Tagad par jautro. Duāls un es pa vienam četras reizes aizstāgajām līdz veikalam, kamēr izdevās iegūt manā īpašumā vajadzīgos auskarus. Tomēr, vīrietim ir grūti nopirkt kaut ko pat sievietes telefoniskā vadībā, ja tās lietas veikalā nemaz nav. Bet galu galā - sieviete-rudens un viņas pribambasi.

Kaut gan, ja duāls būtu nopircis pareizos ar pirmo piegājienu, man arī būtu tikai vienas lapiņas.

Bet tā nācās iet samainīt, un es izdarīju prātīgāko sartoriālo gājienu savā mūžā - iedodiet divus!

Un tad pastā atnāca mana paka.

Es, Volters, mani vecie džinsi un mani jaunie zābaki.

Pa ceļam no pasta iegriezos veikalā. Mīnus 70 santīmi (jā, Ls 0,70) no ģimenes budžeta.

Gribētu pasludināt sevi par šopinga ģēniju.

Atkal trendi

Tātad, atkal. Ir trīs lietas, kuras man ļoti patīk un man ļoti piestāvētu un vispār. Bet tā atkal nebūs, jo tie ir atkal trendi, Trendi un TRENDI. Jā, tas tagad ir katrai otrajai un visos veikalos.


Numur viens

Jātnieki. Vakar satiku divas tādas, aizvakar trīs. Pa kuru laiku jau visas paspēja to uzzināt? Laikam, no trendiem tomēr. Tad es izlaižu.

Numur divi

Biker jacket and boots. Nē, cheap wannabe biker jacket and boots. Total trash.
Es speciāli ieliku to variantu, kas izskatās pēc iespējas lētāk, jo ar šito trešu ir pilni veikali, un man trūkst pacietības uz to pievērt acis. Ļoti labi izskatās visādām lindsijām lohanām un meganām foksām, jo taču trends! Es tikai tāpēc mierīgi nēsāju savu jaku, jo tā ir īsta bieza āda un piegriezums no astoņdesmitajiem. Un šo te sviestu jābeidz saukt par ādas jakām, tāpat kā tās reiztūzes jābeidz saukt par džinsiem. Bue.

Numur trīs

Bet no garajām kleitām es neatteikšos ne par ko. Tās vēl ir jāprot nēsāt, un par laimi, to prasmi nopikt nevar.

Kā nēsāt alkoholiķi

Tops tautā pazīstāms kā alkoholiķe a.k.a. wife-beater (oficiāli pazīstāms kā tank top vai vest), ir mans mīļākais apģērba gabals. Ko es esmu iemācījusies ilgstoši rīkojot medības pa veikaliem - tas nemaz nav tik vienkārši kā izskatās.

Šādu variantu uzreiz var atmest, ja neesi šīs modeles izmērā. Un šis ir visvienkāršākais un visbiežāk sastopamākais modelis.

Tas ir pirmais grābeklis, uz kura jāuzkāpj ar alkoholiķi - jānopērk pieguļošo krekliņu ar apaļu vai pārāk seklu izgriezumu un jāsāk brīnīties, kāpēc izskaties pēc svarcēlāja un agresīvi-dominantās lesbietes vienlaicīgi. Bet visa problēma ir izgriezumā. Apaļais un seklais proporcionāli pieaudzē plecu platumu un īpašnieces izbrīnu. Alkoholiķei jābūt pieguļošai, bet ne apspīlētai, ar pagarinātu izgriezumu, ideāli, ja ar trījstūrveida. Garums līdz gurna kauliņam. Un, jā, alkoholiķei patīk ne īpaši lecīgas krūtis. Uz 175 auguma tas ir maksimums trešais izmērs. Uz 165 - otrais. Un tā tālāk.

Es nēsāju 40. Eiropas izmēru. man ir 3. krūšu izmērs. Es esmu bijūsī peldētāja. Un es negribu, lai tas ir skaidrs katram pretīmnācējam. Tāpēc dziļš kantains izgriezums, rievots audums un pietiekams garums. Un Modesblogera tipiskā bilde un alter ego.

Pirmajam ir labs sarežģīts izgriezums, lai gan pēc garuma tā ir kleita. Pārējie divi demonstrē ideālo mugurpusi.

Es šos kreklus kolekcionēju. No otrās puses, es vienmēr atceros, ka šī ir alkoholiķe, nevis kažoks, un manā skatījumā vairāk par 5 latiem pat jauna tā maksāt nevar. Uz manas pirmās ir rakstīts "I will be your favourite tee", un zarā viņa maksāja 2.99. Es noticēju un nopirku divas. Vienu es izmetu dēļ taukainajiem pleķiem vēl pirms iepazinos ar Vanish un ar Fairy kā taukainus traipus likvidējošiem līdzekļiem. Viņa brālis joprojām ir mans mīļākais krekliņš. Šovasar gan es izdedzināju pāris caurumus ar skābi, bet tas viņam ir nācis tikai par labu.

Un mums te, Ogrē, ir tāds veikals, kur nepārdod preces, ja tām ir ieplēsts cenas papīrītis. Man tā jau ir noticis iepriekš, bet šoreiz es neļāvos. Pārdevēja man uzstājīgi teica, ka tādu nepārdos un jāsūta uz noliktavu pārcenot. Es ne mazāk uzstājīgi jautāju, vai tas atgriezīsies. Izrādījās, var sarunāt, ka pēc trīs nedēļām, kad tas būs atpakaļ no noliktavas, viņa var atsūtīt īsziņu. (te atkal es gribētu nodot sveicienu visiem, kas mīl runāt par latviešu nelaipnību!) Atsūtīja. Viss cirks notika ap cenu Ls 0.90. Es tajā brīdī biju jau aizmirsusi, kāds tas kārotais krekliņš izskatās. Laikam, brūns. Bija kaut kas uzzīmēts virsū. Emmm... Laikam. Ieraugot viņu, es atcerējos, kāpēc tā sacepos, lai pie viņa tiktu. Gada krekliņš.

Via frendlenta-4

Резиновые Сапоги. Права и Обязанности

Когда погода начинает влиять на то, как ты стоишь, сидишь и ходишь, это значит, что в этот момент ты, в реальном времени, терпишь главное сарториальное фиаско – ты одет не по погоде. В этом смысле, мех и резиновые сапоги сродни друг другу, так как и то и другое позволяет достойно вышагивать, а не трусить неуклюже как пешеходы по лужам.

http://natasha-laurel.livejournal.com/201829.html

О принцессах на горошинах и Доме Культуры
"хороший вкус не только не тождественен личному вкусу, но существует вопреки ему. Человек, обладающий хорошим вкусом, характеризуется не большей избирательностью, как кажется на первый взгляд, а большей терпимостью и открытостью. Потому что хороший вкус это, в самом общем абстрактном определении, способность видеть гармонию, в том числе слаборазличимую и неочевидную, в том числе - чуждую."

http://glam-fille.livejournal.com/213218.html

Par ikdienu

Когда ебошишь по сугробам под ветром в равноудаленные концы города по разным делам, с сумкой, набитой вещами, помогающими эти дела делать, больным горлом, но-шпой в желудке и мокрыми ногами, - чувствуешь себя одновременно коммивояжером из пьесы "Смерть коммивояжера" и сельским ветеринаром. Нет, это "ебошишь", а не "спешишь". Как мне этого не хватало последние несколько месяцев. Доооо, я вырос в иудео-христианской цивилизации, мне надо куда-то/кого-то ебошить, чтобы чувствовать себя нужным

http://bonne-renommee.livejournal.com/84987.html

Un vēl par ikdienu

И тут Дима говорит:
- А теперь поговорим о том, как эльзасские вина сочетаются с кухней Эльзаса.

А ты понимаешь, что конкретно вот сейчас, в десять вечера, у тебя ближайший Эльзас - в Макдональдсе на Полежаевской.
http://peggotty.livejournal.com/262344.html

(un kaut kur no komentiem)

С другой стороны, открытый конфликт тоже офигенно сокращает дистанцию. Тоже способ показать, что ты свой. Но это, видимо, если обе стороны осознают правила игры и агрессия - просто способ общения. У меня несколько хороших приятельских отношений и отношений с клиентами начинались с конфликта.

http://bonne-renommee.livejournal.com/87604.html

Par kaķiem

кошки ведут себя как тинейджеры на школьной дискотеке: сидят по углам и таращатся друг на друга, но стоит только расстоянию между ними уменьшиться, как сразу начинается вот это вот "дура - сам дурак - ну и иди в жопу - сам иди"
http://paola-maldini.livejournal.com/623402.html

Un vēl labs par kaut ko, kaut kā vairs neatrodu no kurienes
почему-то именно отъезд на запад воспринимается наиболее болезненно. кажется, будто едущие на восток стремятся к знаниям, отправляются мудреть и просветляться, а вот на запад, особенно в США, люди «сваливают» и там «пристраиваются».

Un viss, pie darba

Par plītīm, žirafēm un socioniku

Pēc divu mēnešu gaidīšanas es saņēmu savu dzimšanas dienas dāvanu - krēslu. Nu, strādāšanai. Jo cilvēkam, kas lielāko dienas daļu pavada ar galvu datorā, ir diezgan liels sviests stādāt sēžot uz beņķīšā, kā es to darīju divus iepriekšējos gadus. Labāka par šo var būt tikai strādāšana, lietojot nevis mietpilsonisko MS Word, bet herņu ar - kā mans duāls izsakās - vaļā pamesto kodu, reizi nedēļā lauzītu un lāpītu galvu ar problēmām, ko tas sagādā, toties justos visus piečakarējusī un gudrākā.

Nu ja, bet krēsls bija kastē. Mūsu mājās kastes tālu prom netiek. Tikko tajā nebija iekšā krēsls, bērns metās uz tās vārīt ēdienu. Man otru uzaicinājumu nevajag. Jau vakar tā bija samērā pilnvērtīga plīts, kuru pa dienu gan bērns, gan kaķis izmantoja arī kā gultu.

Šodien mēs tik vien, ka nedaudz pāšdarbojāmies, izrotājot tās sienas ar žirafēm.

Procesā es beidzot sapratu, kam ir jāatrodas zem tega Gabēna mūžīgā garlaikošanās. Kā lai pasaka...

Socionikā Gabēnu no Maksima atšķir pēc atslēgas vārda vārdu salikumā 'ierastā kārtība'. Maksimam atslēgas vārds būs 'kārtība', bet Gabēnam 'ierasta'. Gabēnu no Dimā var atšķirt pēc ledusskapja satura - Gabēnam būs tik daudz, cik nepieciešams iztikai tuvākajās dienās. Dimā ledusskapis vienmēr ir gatavs viesībām. Un Gabēnu no Balzaka var atšķirt pēc frizūras un apģērba stāvokļa. Nu ja, un vēl pēc neapturāmas tieksmes pēc rokdarbiem.

Domājat, es zīmēju, plēšu un šuju, jo dvēsele prasa? Nē, rokas prasa. Un utilitārisms. Es nevaru paņemt un izmest veselu kasti. Es arī nevaru viņu neapzīmēt, kamēr skatos multenes - nav ko zaudēt laiku. Es to nedaru, jo varu to darīt. Es to daru, jo nevaru nedarīt. Un es nekad neesmu mēģinājusi pārdot kaut ko pašdarinātu - tas laikam ir spēcīgākais mākslinieka arguments. Jā, par to arī būs sadaļa Gabēna mūžīgā garlaikošanās - viss, ko es esmu bojājusi un sabojājusi savām rokām.

PS Un jā, es biju blogers ar sūdīgām bildēm no ziepjutrauka. Tagad es būšu blogers ar vēl sūdīgākām bildēm no telefona.

Marts

Kā tur tviterī pie tautiešiem izlasīju, ārā ir Purvītis 3D. Bet pie mums laukos formula ir Purvītis3D+dubļi3X, teica matemātiķis manī.

Bet, ja iespīd saule, un pati ieskaties, tad izskatās tā. (and it's so Free People!)

Šie divi ir šodienas jaunpienācēji. Siksna Asos, blūzīti izcopēju, izskatot cauri krekliņu sievas-sitēju rindu. Cenas virsū atkal nebija, un es nobijos, ka atkal nepārdos. Bet cena tomēr atradās.

Braucot no veikala un pasta, atvēru mašīnas logu. Šoreiz neskanēja The Garden, un izrādījās, ka šopavasar būs cita dziesma. Hotel California Gipsy Kings versijā. Spāņu valodu es nezinu, bet tas man netraucēja dziedāt kā sirēnai. Es gan saprotu, ka šajā situācijā labāk iederētos Viva Las Vegas.            

Un šo es atradu blociņā, kāds pa kluso bija iezīmējis.

Asos naudu atgrieza, un jaku es samainīju, vairs nav jāsvīst dūnās. Tekilu dzērām ar vīru, gan ne līdz grīdai atkal, bet es jau arī māksliniekus neesmu pabeigusi. Omlete bija šorīt, skriet es skrienu. Tikai ar zābakiem nekas neizdega, bet tas nekas. Kāda vajadzība pavasarī pēc zābakiem, vai ne? Un šis ir triptihs par tēmu "ķemmēt matus un lakot nagus".

Coming soon

Dūnu jakā paliek karsti. Pienāk kārtējā retā reize, kad es par lupatām domāju vairāk nekā par visu pārējo. Šoreiz pat par konkrētām.

Pagajušogad tviterī ierakstīju, ka pavasaris ir kad es braucu mašīnā vaļējiem logiem un pilnā balsī dziedu The Garden. Šodien kā reizi to darīju, vēl nedaudz, un logi arī būs vaļā.

Zaļais

Ko es tur solījos? Zaļā krāsa man apkārt.

Zaļā mājiņa, aplīmēta ar zaļo Stokmana maisiņu... un daudz ko citu. Viena no mīļākajām rotaļlietām mājā.
Līdakas aste un citi augi. Un tas arī pie jautājuma par salikumu rozā+zaļš - viens no maniem mīļākajiem salikumiem guļamistabā un vispār.
Bantīte simt gadus jau rotā aizkaru. Tāpat, lai nav garlaicīgi.
Zaļais virtuvē. Pārsvarā bērna piederumi.
Un krāsa, kurā es vakar kā reizi iesmērējos ar elkoni.
Un vispār man te daudz visādas drazas, zaļās un ne tikai.
Jaungada zaļumi.
2000 gabaliņu puzle, ko mēs liekam jau divus mēnešus, turklāt procesā vienreiz nācās sākt atkal no nulles. Tagad vēl neticu, ka tikām tik tālu. Nu ļoti zaļš.
Jaunkundžu somas un zaļais ar oranžo. Ako, arī skaisti.

Kaut ko gribas

Tiem, kas nelasa tviteri - es maz rakstu, jo mani piemeklēja tā baisā blogeru paranoja - MANI VISI LASA!!!!! To nevar rakstīt, jo tas izlasīs, šito - jo šitais, to atkal, jo nevienu tas neinteresē. Nekam globālam nav laika, bet sīkumiem internetu tērēt žēl. Sviests, aha. Kurš un kopš kura laika manu rakstāmo iecēla par pasaules nozīmes blogu? Vārdu sakot, nekautrējoties pastāstīšu, kas luņojas man galvā, kad jālasa simts filmas. Gribas kaut ko.

Regulāri izgulēties un luņot ar bērnu pa dienu (bet tas, ziniet, nozīmē, ka pa nakti jāstrādā). Šobrīd nav izpildāms. Pagajušogad es visu pavasari cerēju, ka vasara ir tukšā sezona televīzijā un varēs atpūsties kā aizpagajušogad. Neizdevās. Varbūt, šogad?

Omleti ar tomātiem un šķiņķi, cept pankūkas un vēl sākt skriet. Nākamnedēļ, nākamnedēļ. Šonedēļ nekādu omlešu, un tāpēc nekādas skriešanas. Pankūkas es uzcepu bērnam, ar to arī pietiks.

Lakot nagus, ķemmēties. Uz priekšu! Man pat nagu laka nopirkta un mati nogriezti.

Pasūtīt citu jaku tās vietā, kura nederēja. Asos, atgriez naudu! Un vēl zābakus, jo citādi pavasaris paies tikai gumijniekos. Līdz tam gan vēl 12 dienas.

Piedzerties derētu. Nē, nevis pusvīnu salā un ne pustekilu, turot sevi rokās, bet tā, atslābināti, ieliekot dvēseli. Tikai māksliniekus pabeigšu. Aaaaa, mani jau sāk lauzīt no vārda 'mākslinieks'. To katalogu mēs taisam jau trīs gadus!!!

Bet vispār, es gribēju teikt, citādi pārsprāgšu aiz laimes - te es laikam pirmo reizi lasīju apzinātu manas sapņu pasaules analīzi. Labi, pirmo reizi to rakstīja N. Laurel šeit, bet tur bija mazāk sajūsmas, vairāk faktu. Un tagad!!! Jā. Un ir divtik patīkami, ja tas
1. nāk no viena no mīļākajiem blogeriem;
2. pavisam negaidīti. Tas nav tas pats, kas sagaidīt līdzīgas iekšpasaules izpausmes no cosmo lietotājas ar niku 'metāliste'.
2. blogers ir meitene, maigi izsakoties, pāri 30;
3. notiek pilnā nopietnībā, nevis kaunīgi atminoties savus 17.

PS Duāls varētu nosaukt kādu krāsu, vismaz kaut kā izklaidēšos.

Februāris 18 gadus pēc kārtas

Jums neliekas, ka jau laiks kaut ko mainīt ainavā aiz loga, a? Es pēdējā laikā paralēli darbam un visam pārējam nodarbojos ar to, ka detalizēti cenšos atminēties pavasara pienākšanu katru gadu. Gribas jau kaut ko.

2010. -12 jau trīs mēnešus un biezākā sniega kārta sasnieg tieši ziemas pēdējās dienās. Sākas atkusnis, steidzami jātīra jumts, kamēr nav iebrucis uz galvas nakts vidū. ...Un te jau auklīte atrod darbu, bērns sāk iet dārziņā un atpakaļceļā vārtīties pa peļķēm.

Man mugurā ir vīra džinsi, zila zamšādas veste un svaigi iegādātā sapņu ādene.

2009. Es mēģinu darīt savu jauno darbu, bet sanāk man ne visai. Man tomēr iedod vēl vienu iespēju, ...un te es jau atraujos no Casino Royale filmas labošanas un zem aptrakušās aprīļa saules braucu uz tehnisko apskati Ogrē.

Man mugurā ir jaunais naftas zils mētelis, balts krekls un melni zamšādas zābaki.

2008. Kaut kādas grūtas un skumjas ziemas beigas un pavasaris. Es pat neatceros, kas man bija mugurā.

2007. Man vēl ir lielumā pieņemams vēders, un es varu aizpogāt ziemas jaku, ...un te pēkšņi vēders sāk ienākt istabā man pa priekšu un vispār dzīvot savu dzīvi.

Savā novazātajā trikotāžas kleitiņā es pagalam izskatos pēc Pelnrušķītes, un mugurā man neiet neviens virsapģērba gabals.

2006. Man mājā pie -25 naktī ir aizsalušas ūdens caurules, un jaunais boifrends atnes man rotavīrusu. ...Un te mēs jau braucam uz deju festivālu Cēsīs un vispār taisamies precēties.

Man mugurā ir svārki līdz celim, trencis, lakatiņš un milzīgas brilles. Man vēl nav slinkums staigāt smukās tumši sarkanās kurpītēs uz bieziem papēžiem.

2005. Es rakstu bakalaura darbu, dzīvoju internetā, piecos no rīta no piektā stāva skatos uz saullēktu pie Pink Floyd, ...un te es jau aizstāvu bakalauru un pastaigājos caur mēbeļu veikaliem, plānojot pārcelties uz Mārtiņa ielu.

Man mugurā ir salātzaļš krekliņš, melns Marella linu kombinezons un mokasīni. Man beidzot ir izauguši pietiekami gari mati.

2004. Ir ziema, nav naudas, un darbs ir pilnīgi bezperspektīvs. Boifrends vairs nedarbojas, un bijušais priekšnieks nav vairs īsti priekšnieks. ...Un te es jau iepazīstos ar internetu un saviem jauniem amerikāņu draugiem. Naudas joprojām nav, bet ir saule, no šis vietnes es neizkāpšu divus gadus un ar lielu nostaļģiju atcerēšos šo laiku.

Man mugurā ir veļas komplekts ar nesaprotamiem uzrakstiem un staipīgi Replay džinsi, ko esmu novazājusi jau lupatās.

2003. Es rakstu un rakstu un rakstu atskaites birojā Doma laukumā. Naudas nav, toties ir ziema. ...Un te vismaz paliek silts, un atskaites tiek pavadītas ar čigānu benda koncertiem vakaros zem biroja logiem, un es aizstāvu kursadarbu par vēju un spārniem.

Man mugurā tajā brīdī ir šaura džinsu kleita ar pliku muguru un džinsu jaka, no kuras es joprojām neesmu šķīrusies. Pēdējā solā, starp citu, ciemos ir ienācis mans ģeodraugs-duāls un visādi cenšas man traucēt uzstāties ar runu. Varbūt gan, tas bija domāts otrādi.

2002. Ziema. Kazino. ...Un te es jau otro reizi šķiros no sava boifrenda, iepazīstos ar islandieti, kas ilgi vēl būs mans priekšnieks un labākais draugs. Vairs nav kazino un izrādās, ka Londonā aprīļa vidū visi koki jau ir zaļi.
Man mugurā ir balts krekls, džinsi un ādas mētelis. Mati ataug, bet es neesmu pārliecināta, vai man viss pie sevis patīk.

2001. Ziema. Kazino. ...Es pirmo reizi šķiros no 1999. gada boifrenda, nolieku vēl nenolikto darbabiedru. ...Un te mēs jau izlokam litru tekilas uz diviem un izrādās, ka neesam šķīrušies. Man mugurā ir purva zaļās kļošenes, īsa melna Diesel jaciņa, un vispār garderobē dominē tumši zaļais un tumši sarkanais. Uz galvas joprojām zēngalviņa.

2000. Ziema. Kazino. ...Un te jau pavasaris, kazino. Pēc darba mēs braucam svinēt kazino jubileju Vecāķos. Tā tagad būs visas vasaras tradīcija - astoņos no rīta ar šņabja pudeli izvelties pludmales virzienā. Bue.

Man mugurā ir šauri melni svārki un milzīgas platformenes, no kurām es galu galā arī nokrītu. Celis būs caurs visu vasaru. Garderobe sastāv no četrām krāsām - tumši sarkanās, melnās, pelēkas un indīgi-zaļās. Es tēloju, ka mans krāsutips ir ziema. Un pārliecinoši, jāsaka, tēloju.

1999. Ziema paiet neizkrītot no eiforijas, iedomātām simpātijām un platformu zābakiem. Es šausmīgi aizsniedzu vienu džeku un kopā ar draudzeni dzīvoju Pulkvedī.  ...Un te man pēkšņi ir pilnīgi jauns hipsteru boifrends, pēc visiem kritērijiem ideāls stilīgai Vecrīgas tusētājai, kurš paliks tepat vēl gadus piecus. Pārāk nopietni es to neņemu, bet saule, sekss un draivs līdz ausīm.

Man mugurā ir viņa brūnie Killer Loop džinsi, Vans kedas, melns krekliņš, kas atsedz vēderu, un pūkaina brūna soma, ko es sašuvu no viņa mammas mākslīgās kažokādas spilvena un uzlipināju virsū caurspīdīgo leiblu USED, ko noplēsu no biksēm kādā pielaikošanas kabīnē. Man ir ļoti īsi melni mati.

1998. Ziema, RLMK, negulētas naktis pie draudzenes. Viņai ir agri jāceļas no rīta, bet modinātāju viņa nedzird. Tāpēc viņa uzaicina mani. Bet es arī nedzirdu! Tāpēc mēs neguļam nemaz. ...Un te jau mēs (un Širlija Mensone) katru piektdienu ejam uz Pulkvedi un Makšeinu, gulēt mēs joprojām netiekam, bet kuru tas interesē 18 gados. Es nogriežu ļoti īsus matus, un tas ir ēras sākums.

Man mugurā ir šauri melni svārki, melns vilnas džemperis ar īsām piedurknēm un augstu kaklu, milzīgas platformenes un koši sarkanā lūpene Rouge Pulp.

1997. Ziema, 9. vakarskola. ...Un te jau 14. februāra Melnās piektdienas koncerts, pēc kura sākas pavasaris. Galvā. No kura es atnāku ar jaunu boifrendu. Vienīgo, kuru es negribētu satikt uz ielas. Vienīgo, par kuru man nav labu atmiņu. Bet toreiz viss izskatījās citādāk - viņš ir skaists, maigs, bet riebeklības tikai piešauj asumu.

Man mugurā ir purva zaļās zeķbikses, purva zaļais brezenta mētelītis, brūna ādas mugursoma un gari brūni šņorzābaki. Mati joprojām gari, un es sapņoju, lai tie būtu purva zaļā krāsā.

1996. Ziema. Mācības. LMA sagatavošanās kursi. Kopdzīve un sadzīve. ...Un te pēkšņi ir koša saule, un mana kopdzīve un sadzīve saka, ka nejūtas spējīgs būt uzticīgs. O... Agrāk tas nebija tā ieskatījies man sejā. No šī brīža mēs veselu gadu bojāsim viens otram nervus.

Man mugurā ir garš tumši sarkans ādas mētelis ar skaļiem uzrakstiem, visi Rīgas goperi svilpo man pakaļ. Pagajušā gada stilu es vairs nevaru satvert, lai kā censtos.

1995. Pēc sajūtas šī ziema ir ļoti gara un ļoti skumja. Bet pēc atmiņām, tā visā garumā sastāv no emocionāliem hailaitiem. ...Un te pēkšņi jau ir ne mazāk emocionāli izdaiļotais pavasaris, un sākas mana personīgā vasaras garuma Vudstoka.
Man mugurā ir melna kleita garumā zem ceļa ar divām lielām kabatām un divām lencēm - gaiši zilizaļu un gaiši rozā, pusgarās zeķes, divas bizes un dzeltena cepurīte ar rūķīti. Es sapņoju par Veldzi. Mazliet vēlāk es jau tur tusējos un braucu ar vienu bariņu uz koncertu. Man mugurā ir gara oranža mammas jaunības kleita no strēmelēm, balta puķaina blūzīte ar 25 pogām un melni sabo. Melni sabo (bildē nav viņi, bet boifrenda 45. izmēra zābaki) figurē arī tēlā ar kleitu ar riņķiem un brūno džinsu kleklu ar Children of the Revolution pašrocīgo uzrakstu uz muguras un arī ar rozā-balto kleitu un balto krekliņu, uzmestu tam pa virsu. Jā, man vispār ir laba atmiņa, bet šis gads man ir īpaši iespiedies atmiņā visā garumā.

1994. Ziema, mācības rebellion in RFL. Pirmā sadomātā tīņu love story. Permanenti GN'R, Aerosmith, Green Jelly un sazin kāpēc Leila K. ausīs. ...Un te es, godīgi sakot, neievēroju, ka pienāca pavasaris, jo who cares, un ar ko tas atšķiras no ziemas. Man nekas nemainās, man viss viens vienīgs bliss & blur, kā tas mēdz būt 14 gados.

Man mugurā ir džinsi, uz kuriem nav neviena dzīva nesaplēsta, neaizlāpīta un neapzīmēta centimetra, divi rūtaini krekli, vestīte ar lakotu burtu uzrakstiem, kovboju zābaki un četri auskari vienā ausī. Es kā reizi esmu iemācījusies pīpēt un pirmo reizi pagaršoju alu. Jūtos pilnīgi pieaugusi. A, tajā gadā laikam, es pabeidzu 9. klasi, kā gan tas principā varētu notikt, to es neatceros.

1993. Ziema kā ziema. Es vel laikam skatos multenes. ...Un te es jau braucu ciemos pie draudzenes, bet ceļā jau ir jutami karsti. Drīkst atpogāt jaku... un neaizpogāt vairs nekad.

Man mugurā ir gaiši džinsi, gaišs krekls, džinsu vestīte savā pirmatnējā izskatā, uz tās uzsprausts burts H (H for headbangers' ball) un baltā metāla rokassprādze spirāles formā. Es tikko nopirku žurnālu angļu valodā ar paplašinātu GN'R biogrāfiju un superskaistiem plakātiem. Šie ir mani jaunie istabas biedri turpmākajiem gadiem. Neviens vēl neko nezina, bet drīz to uzzinās visi.

Tālāk manas sīkas atmiņas nesniedzas. Tas laikam nozīmē to, ka no bērnības esmu izkāpusi 13 gados. Vienā naktī. Tajā, kad pirmo reizi redzēju November Rain.

Nedēļu vēlāk

Zirgam nācās pārtapt par roni, jauns sētnieks mūsu dārzā, Rasmuss uz savas jaunās mājas un kirdik.

Daiļrade

Pirmo mēs šogad izveidojām kaķi. Nē, doma bija veidot zirgu, bet tad bērns teica: "Mammu, tikai netaisi zirgam krēpes." "Kāpēc gan?"- izbrīnījās mamma. "Jo tas būs kaķis." Kaķim gals pienāca ar pirmo atkūsni, pēc divām dienām. Bet sniega māja tikai nedaudz sašķiebās. Kalniņš vispār funkcionē ideāli. Un zirgs atrikšoja vakar.

Un pats bērns arī sāka radoši izpausties. Šeit ir atpazīstamākie tēli.
Tētis, mamma, Buratino, pelīte. Ako, teiksiet, nav noķērusi pašu būtību? Un vēl kā!

Vakar desmit minūtes berzu siksnu, uz kuras kāds jaunais talants izpaudās ar pildspalvas palīdzību. Bet labi, ka tā, nebūtu pamanījusi, ka siksnai jau gads riņķī, bet mazgāta nav ne reizi.

Janvāris, ziema, 1942.

Pagajušogad braukšana pa ziemas ceļiem bija ļoti stresaina. Šogad nevarētu teikt, ka ir vieglāk sniega, vai ledus, vai tumsas, vai mašīnas ziņā.

Vakar vedu ar gripu apsirgušo vīru pie ārsta. Uz mūsu Brīvības ielas jau otro gadu ir izrakumi, jo liek kanalizāciju - apsnigušie lauki, milzīgas kupenas brauktuves malās ar grūti nosakāmu robežu, izgrauzti caurumi segumā, pārklāti ar plānu smilšu un sniega kārtiņu, vietām izraktās bedres, ap kurām tusē apsalušie strādnieki. "Uz karalaiku velk. Kaut kādi četrdesmitie Vācijā,"- nokomentēja vīrs. -"Izbombardēti ceļi, sals, gūstekņi pie darba..." Mūsu mašīna, kā parasti, vēl nav sasildījusies. Dubaks, vīriņš, kas tipina pa gājēju taciņu ar pārbāztiem maisiem katrā rokā, cietējs uz pasažieru sēdekļa un garu izlaidušie amortizatori sajūtu kā reiz pastiprina - sēdi kā uz asfalta, ņifiga nepateiksi, ka 21. gadsimts.

31 diena, 30 filmas. Arbeit macht frei. Jā, šogad arī nevarētu teikt, ka ir vieglāk sniega, vai ledus, vai tumsas, vai mašīnas ziņā. No 1992. pa taisno ielecām 1942., bet, palēkdamās uz katras bedres, es zviedzu pilnā balsī. Un migrēna nemaz vairs no braukšanas un apžilbšanas nav - vai tāpēc, ka tagad te visi brauc 30, vai tāpēc, ka pieradusi, vai tāpēc, ka brilles saplīsa, un tagad esmu spiesta gan strādāt, gan vakaros braukāt saulenēs ar dioptrijām.

Wasson

Citējot pašas tviteri: "Atklāju, ka man mapē outfits ir divas bildes ar Erin Wasson. Izbrīnījos, aizgāju goglēt, kas tā tāda. Uzzināju, ka nevis divas, bet trīs."

Lūk, šādas: