Par plītīm, žirafēm un socioniku

Pēc divu mēnešu gaidīšanas es saņēmu savu dzimšanas dienas dāvanu - krēslu. Nu, strādāšanai. Jo cilvēkam, kas lielāko dienas daļu pavada ar galvu datorā, ir diezgan liels sviests stādāt sēžot uz beņķīšā, kā es to darīju divus iepriekšējos gadus. Labāka par šo var būt tikai strādāšana, lietojot nevis mietpilsonisko MS Word, bet herņu ar - kā mans duāls izsakās - vaļā pamesto kodu, reizi nedēļā lauzītu un lāpītu galvu ar problēmām, ko tas sagādā, toties justos visus piečakarējusī un gudrākā.

Nu ja, bet krēsls bija kastē. Mūsu mājās kastes tālu prom netiek. Tikko tajā nebija iekšā krēsls, bērns metās uz tās vārīt ēdienu. Man otru uzaicinājumu nevajag. Jau vakar tā bija samērā pilnvērtīga plīts, kuru pa dienu gan bērns, gan kaķis izmantoja arī kā gultu.

Šodien mēs tik vien, ka nedaudz pāšdarbojāmies, izrotājot tās sienas ar žirafēm.

Procesā es beidzot sapratu, kam ir jāatrodas zem tega Gabēna mūžīgā garlaikošanās. Kā lai pasaka...

Socionikā Gabēnu no Maksima atšķir pēc atslēgas vārda vārdu salikumā 'ierastā kārtība'. Maksimam atslēgas vārds būs 'kārtība', bet Gabēnam 'ierasta'. Gabēnu no Dimā var atšķirt pēc ledusskapja satura - Gabēnam būs tik daudz, cik nepieciešams iztikai tuvākajās dienās. Dimā ledusskapis vienmēr ir gatavs viesībām. Un Gabēnu no Balzaka var atšķirt pēc frizūras un apģērba stāvokļa. Nu ja, un vēl pēc neapturāmas tieksmes pēc rokdarbiem.

Domājat, es zīmēju, plēšu un šuju, jo dvēsele prasa? Nē, rokas prasa. Un utilitārisms. Es nevaru paņemt un izmest veselu kasti. Es arī nevaru viņu neapzīmēt, kamēr skatos multenes - nav ko zaudēt laiku. Es to nedaru, jo varu to darīt. Es to daru, jo nevaru nedarīt. Un es nekad neesmu mēģinājusi pārdot kaut ko pašdarinātu - tas laikam ir spēcīgākais mākslinieka arguments. Jā, par to arī būs sadaļa Gabēna mūžīgā garlaikošanās - viss, ko es esmu bojājusi un sabojājusi savām rokām.

PS Un jā, es biju blogers ar sūdīgām bildēm no ziepjutrauka. Tagad es būšu blogers ar vēl sūdīgākām bildēm no telefona.