Lībermanei beidzot piedzima bērns! Man tā, protams, ir dienas ziņa.
Pie visas manai lielās simpātijas pret Lībermani, viņa ir tāds manāms napoleons, un viņa man iznes visu galvu ar savu redzēumu. "Es te guļu viesnīcā pie dzemdību nama, atpūšos ar ģimeni, bet viņi man traucē ar savām pārbaudēm un asins analīzēm, votreālinesaprotu". Napoleons. Atrautība no realitātes, rožaina pasaule un es kā pasaules centrs. Pozitīvisma kalngals un es baltā mētelī. Reāli nesaprotu, ko kaut kādas analīzes jaundzimušam bērnam un svaigizceptai māmiņai! Reāli nesaprotu, kāpēc nevar pirtī ar ēteriskajām eļļām un masāžu astotajā mēnesī. Sajūta, ka cilvēkam pieci gadi, un cēloņa-seku likumsakarības vēl nav apgūtas. Nu labi, gan jau iebrauks ar laiku, kāpēc analīzes vajag un kāpēc tagad nevar dzert svaigi spiestus citrusus.
Daudzi jau senāk komentāros mēģināja iespiest, ka "gan jau viņa iebrauks", bet pirmkārt, nav jēgas napoleonam kaut ko teikt (viņš ļoti skaļi bļauj), otrkārt - nu tiešām, tas ir slikts tonis komentāros cilvēkam kaut ko burkšķēt virsū. Bet paburkšķēt gribas.
Daži rožaini cer, ka viņu dzīve ar bērna ierašanos nemainīsies - nu kas man traucēs turpināt strādāt! Nu nē, nekas... Tā, nekas. Tikai tas ir cits cilvēks, nevis lellīte, arī pāris mēnešu vecumā tas ir cits cilvēks. Un tas cilvēks grib gulēt, un nevis kur pagadās, kamēr tu skraidi apkārt vai strādā, bet savā gultā, vai - vēl sliktāk - tev uz rokām. Tas cilvēks grib visur kāpt, skriet vai spēlēt lomu spēles, nevis sēdēt blakus un klusu zīmēt kafūzī. Neticēsi - viņš vispār grib iet uz rotaļu laukuma, nevis uz kafūzi vai tavās darba darīšanās! Nu, pirmo reizi, varbūt, zīmēs, bet ja kafūzis jums ir ikdiena, tad viņš savu ikdienu tur arī izpilda. Tas cilvēks grib ģērbt mugurā maiku ar Disneja princesēm un superrozā svārkus, kad tu ceri saģērbt viņu skaisti un eleganti. Tas cilvēks grib lēkāt peļķēs, kad tev salst un gribas čurāt un ātrāk mājās. Un jau pašā sākumā tu saproti, ka dažreiz ir vieglāk piekāpties... nē - tev nav citas izvēles kā tikai piekāpties un upurēt daļu savu vajadzību tā cilvēka vajadzību vārdā. Citādi sanāks, ka viņš upurē savas vajadzības, lai tu varētu turpināt dzīvot un strādāt kā ierasts. Un tad gatavojies ellei, jo pasaule vairs negrozas ap tevi, kucīte.
Supergudri cilvēki, kam bikšu priekša nekad nav vaļā (c), var pateikt, ka jāčurā iepriekš, jāģērbjas silti, lomu spēlēs jāpārdomā iepriekš un vispār - kā, jums nav spēka to visu pavilkt? Jūs esat neharmoniska! Nu tā... mātei ir jāorganizē vēl viena vesela pasaule paralēli savai pasaulei. Un ir jau ļoti grūti noturēt līdzsvarā pat tikai savu dienas režīma, darba un netraucētas ikdienas laivu, kura katram ir nepieciešama, lai atrastos psihisko normu robežās. Cik daudzi bezbērnu cilvēki var palielīties, ka tiek ar to galā? Un darīt to ar bērnu ir airēt ar vienu roku, ar kreiso.
Jā, pāris vārdos to sauc - this is not about you anymore, bitch!
Pie visas manai lielās simpātijas pret Lībermani, viņa ir tāds manāms napoleons, un viņa man iznes visu galvu ar savu redzēumu. "Es te guļu viesnīcā pie dzemdību nama, atpūšos ar ģimeni, bet viņi man traucē ar savām pārbaudēm un asins analīzēm, votreālinesaprotu". Napoleons. Atrautība no realitātes, rožaina pasaule un es kā pasaules centrs. Pozitīvisma kalngals un es baltā mētelī. Reāli nesaprotu, ko kaut kādas analīzes jaundzimušam bērnam un svaigizceptai māmiņai! Reāli nesaprotu, kāpēc nevar pirtī ar ēteriskajām eļļām un masāžu astotajā mēnesī. Sajūta, ka cilvēkam pieci gadi, un cēloņa-seku likumsakarības vēl nav apgūtas. Nu labi, gan jau iebrauks ar laiku, kāpēc analīzes vajag un kāpēc tagad nevar dzert svaigi spiestus citrusus.
Daudzi jau senāk komentāros mēģināja iespiest, ka "gan jau viņa iebrauks", bet pirmkārt, nav jēgas napoleonam kaut ko teikt (viņš ļoti skaļi bļauj), otrkārt - nu tiešām, tas ir slikts tonis komentāros cilvēkam kaut ko burkšķēt virsū. Bet paburkšķēt gribas.
Daži rožaini cer, ka viņu dzīve ar bērna ierašanos nemainīsies - nu kas man traucēs turpināt strādāt! Nu nē, nekas... Tā, nekas. Tikai tas ir cits cilvēks, nevis lellīte, arī pāris mēnešu vecumā tas ir cits cilvēks. Un tas cilvēks grib gulēt, un nevis kur pagadās, kamēr tu skraidi apkārt vai strādā, bet savā gultā, vai - vēl sliktāk - tev uz rokām. Tas cilvēks grib visur kāpt, skriet vai spēlēt lomu spēles, nevis sēdēt blakus un klusu zīmēt kafūzī. Neticēsi - viņš vispār grib iet uz rotaļu laukuma, nevis uz kafūzi vai tavās darba darīšanās! Nu, pirmo reizi, varbūt, zīmēs, bet ja kafūzis jums ir ikdiena, tad viņš savu ikdienu tur arī izpilda. Tas cilvēks grib ģērbt mugurā maiku ar Disneja princesēm un superrozā svārkus, kad tu ceri saģērbt viņu skaisti un eleganti. Tas cilvēks grib lēkāt peļķēs, kad tev salst un gribas čurāt un ātrāk mājās. Un jau pašā sākumā tu saproti, ka dažreiz ir vieglāk piekāpties... nē - tev nav citas izvēles kā tikai piekāpties un upurēt daļu savu vajadzību tā cilvēka vajadzību vārdā. Citādi sanāks, ka viņš upurē savas vajadzības, lai tu varētu turpināt dzīvot un strādāt kā ierasts. Un tad gatavojies ellei, jo pasaule vairs negrozas ap tevi, kucīte.
Supergudri cilvēki, kam bikšu priekša nekad nav vaļā (c), var pateikt, ka jāčurā iepriekš, jāģērbjas silti, lomu spēlēs jāpārdomā iepriekš un vispār - kā, jums nav spēka to visu pavilkt? Jūs esat neharmoniska! Nu tā... mātei ir jāorganizē vēl viena vesela pasaule paralēli savai pasaulei. Un ir jau ļoti grūti noturēt līdzsvarā pat tikai savu dienas režīma, darba un netraucētas ikdienas laivu, kura katram ir nepieciešama, lai atrastos psihisko normu robežās. Cik daudzi bezbērnu cilvēki var palielīties, ka tiek ar to galā? Un darīt to ar bērnu ir airēt ar vienu roku, ar kreiso.
Jā, pāris vārdos to sauc - this is not about you anymore, bitch!
3 komentāri:
Exellent!
Šis bija fantastiski!
Nemāku teikt par divu pasauļu savienošanu, pagaidām ar vienas pasaules līdzsvaru sanāk kā sanāk, bet par napoleoniem šo to zinu.
Viņi ne tikai skaļi bļauj, viņi arī apvainojas skaļi. Cik skaļi? Nu apmēram tik skaļi, ka mazie zaļie cilvēciņi uz savas gaišdzeltenās planētas otrpus Piena ceļam un tad pa kreisi apsver iespēju pārvākties tālāk no šitik nemierīgas galaktikas.
Ierakstīt komentāru