Nu, šitais te... Es godīgi sakot, neesmu pārliecināta, kas tas aifons ir (man saka priekšā, ka telefons ar televizoru), vēl mazāk es zinu, kas ir aipads. Es neierakstu koncertus, jo nav laika. Un neatskaitos pa taisno no Indijas ašrama caur aipada palīdzību. Es, protams, saprotu, ka tas viss no tā, ka man nav aipada un es neesmu bijusi ašramā, bet atvaļinājumā es tomēr esmu atvaļinājumā un oflainā.
Pēc tam sekoja nostaļģijas pilns reposts par vienu no manām mīļākajām tēmām - cik labi bija mūsu bērnībā, kā bērni rotaļājās un neviens neslimoja, bet tagad visi no 3 gadu vecuma sēž pie aipadiem. Kas raksturīgi, par to parasti runā dāmītes, kas atrodas neizmantotā reproduktīvā vecuma vidū. Viņas varētu atcerēties arī to, ka laikos, kad bērni rotaļājās, 30-gadīgas sievietes bija viņu mammas, parasti arī viņu brāļu un māsu mammas. Nevis pašas vēl bija bērna prātā un aprunāja to, kā aug kaut kādas mistiskas atvases, kuras viņas tik no attāluma ir redzējušas.
Es ne par to runāju, ka tagad visām noteiktā vecumā gribi-negribi jāprecas, jāražo bērni vai kas tur vēl. Iekšējā un arī ārējā brīvība ir ļoti skaista lieta, bet loģika ir vēl skaistāka. Ja tu esi tik ļoti pret virtuālo apsēstību, tad neuzturi tiešo ēteru no ašrama caur aipadu. Jo viens ir pretrunā ar otru. Un pirms komentēt to, kā aug un kādi ir mūsdienu bērni, sākumā gūsti kādu praktisko pieredzi par šo tēmu. Loģiski, vai ne?
Es ne par to runāju, ka tagad visām noteiktā vecumā gribi-negribi jāprecas, jāražo bērni vai kas tur vēl. Iekšējā un arī ārējā brīvība ir ļoti skaista lieta, bet loģika ir vēl skaistāka. Ja tu esi tik ļoti pret virtuālo apsēstību, tad neuzturi tiešo ēteru no ašrama caur aipadu. Jo viens ir pretrunā ar otru. Un pirms komentēt to, kā aug un kādi ir mūsdienu bērni, sākumā gūsti kādu praktisko pieredzi par šo tēmu. Loģiski, vai ne?
Kas attiecas uz mūsu miestu, te bērni rotaļājas ārā līdz vēlai naktij. Lelles, mašīnītes, riteņi, štābiņi, skola, iepikšanās, ledenes, paslēpes, rotaļu laukums un paštaisītie futbola vārti. Viss, kā jums patīk. Jā, viņi zina par multenēm un datorspēlēm, bet ilgi viņus pie tām nenoturēsi. Mums te ir acīmredzamie astoņdesmitie. Vai deviņdesmitie. Mašīnas ir no tā laika, un ne katram pieaugušajam ir savs dators, jau nerunājot par aipadu. Vakar gaidījām, kad tētis atbrauks mājās, bet mājas priekšā izgāzta smilšu kaudze. Nezinu, kā smiltis varēs izmantot, jo tagad šeit ir cietoksnis.
Lifts strādā - brauc augšā un lejā. Un dzelzceļam uz darbu mēs meklējam rudmataino Erniju ar personīgo vilcienu. Un nekā nav žēl.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru