Rakstīju es kaut kad par savu personības dubultošanos. Bet pēdējā laikā man nāca atklāsme, kas man ir ar tiem svārkiem. Ir tas, ka "svārki ir smuki, tu esi smuka un meitene svārkos - tas ir smuki". Man ir laba stāja, nav problēmas, kur likt rokas un kājas, tāpēc svārkos un kleitās es izskatos adekvāti, cilvēkus nebiedēju un pat nejūtos neērti. Bet lieta tāda, ka labi kleitā izskatās mani dabas dotumi, bet visa mana harizma tajās pazūd. Pareizi, nafig harizma, ja pupus un kājas var apskatīt. Bet kur tā izceļas visspožāk, tas ir šādā prikidā:
Un abas šīs pozas ir man dabiskas un piemērotas. Ne tikai tāpēc, ka ērtas. Tam, lai meitene skaisti izskatās tādā pozā, viņai ir jābūt pietiekami gara auguma, ar taisnu muguru un iedzimtu laisku nevižību. Būtu labi, ja viņai ir skaisti sievišķīgs augums un pareizi sejas vaibsti, jo tad nerodas aizdomas, ka ar tādu attieksmi un apģērbu viņa cenšas kaut ko kompensēt vai nomaskēt. Nē, tā ir apmierinātība ar savu izskatu augstākajā pakāpē. Man tāda, starp citu, īpaši asi uznāk, kad jūtos sievišķīgi piepildīta. Tikko kaut kas trūkst, prasās pēc papēžiem un kleitas. Jā, ar pareizajiem dotajiem sanāk kā reiz tāds elegants huligānisms.
Ja man vajadzētu iet uz biroju katru dienu, es galu galā nonāktu pie krekliem, vestēm un vaļīgām biksēm. Un rokas visu laiku turētu kabatās. Nedasistās odrijas un modes ikonu vergi uzreiz piesauktu viņu.
Bet tas ir pārāk pielaizīti, pārāk uzkrītoši, pārāk "sekss un smokings". Man nav vajadzības pasvītrot seksu ar smokingu un skatienu, pasvītrot un izaicināt vispār nav manā dabā. Es esmu partneris, nevis izaicinājums. Bet tomēr, plikais "zeņķis" arī nav gluži tas, ko es gribu teikt ar savu izskatu. Jo es jums te neesmu nekāds zeņķis, bet padzīvojusi sieviete ar vezumu atbildības uz pleciem. Un apģērbam nekādā gadījumā nav jānorāda uz to, ka es slēpjos no dzīves reālijām tēlojot bērnu (nav būtiski, kura dzimuma bērnu). Jo es neslēpjos.
Šāds apģērbs ir līdzeklis, ar kuru es gribu parādīt, kā trīsdesmitgadīga sieviete ar lielu atbildību nes to savu atbildību un visu savu dzīvi - viņa to dara kā puika. Jo to var darīt kā dāma. Kā maza meitene. Kā īsts vīrs. Kā zirgs. Kā gribi. Es to daru kā puika.
Tagad jautājums. Uz ballēm man tomēr ir jāiet. Ko man ģērbt mugurā? Uzreiz atkrīt visi phoney aksesuāri tipa cepures, smokingi un bikšturi. Bikses gan arī. Jo es tur eju nevis pie letes skaisti pīpēt ar iemuti, bet dejot. To darīt ar iemuti, bikšturiem un cilindru ir afigenna neērti. Bet man ir doma, ka šis man varētu būt zināmā mērā glābiņš.
5 komentāri:
mans jaunais vismiiljaakais blogs. tu esi burviiga. es ceru kaadreiz buut tikpat burviiga. kad beigsies prozaiskaa jauniiba
Paldies. :) Viens otram gan netraucē. Es domāju, jaunība burvībai.
traucē jau gan. visas tās identitātes krīzes un sevis meklējumi, vēl pie tam skaidri apzinoties, ka ar visiem pārējiem miljoniem pusaudžu ir noticis, notiek un notiks tieši tas pats, padara jaunību un būšanu jaunai neizturami nožēlojamu.
Bet tas tā visos vecumos ir. Ar laiku tikai, ja paveicas, sanāk kaut kā mazāk no sevis prasīt. Tā kā būt prasīgam pret sevi jaunākajos gados, atmaksājas. Es te, piemēram, ar nepacietību gaidu sešdesmitgadi.
es arī :)
Ierakstīt komentāru