Nu ļoti "gudrais blogs"

Ir tik mulsinoši ir lasīt atklātas glupības no gudriem cilvēkiem, īpaši, kad šīs glupības tiek pasniegtas kā svaiga ideja. Sist bērnus ir slikti, labi ir ar viņiem runāt kā ar līdzīgajiem! Nē, nē, nevis "es ar saviem bērniem runāju kā ar līdzīgajiem", bet "kad ar bērnu dara tā, tad viņš reaģē šitā". Nu, paši izlasiet. Viss būtu skaisti, ja dāmītei vismaz būtu savi bērni. No virtuves jau vienmēr labāk redzams, kā vadīt valsti, vai ne?

Bet es vakar runāju ar pašas bērnu, kurš saka "gribu cepumu". Jūs tiešām domājat, ka divgadnieku ir tik vienkārši novērst no idejas par cepumu, kuru es neplānoju viņam dot? Visi mani gudrie izgājieni pusvārdā tiek pārtraukti ar skaļu brēcienu "Nēeee! Negribu! Gribu cepumu!!!!!" Kaut kā Barjakinas shēma ne pa kādam negrib darboties. Sadot pa dibenu gan arī nav variants - bļaušana būs daudz skaļāka. Tas tikai palīdz izlādēt dusmas, toties vietā nāk tāda vainas sajūta, ka turies tikai. Kāds varbūt interesējas, kā es pati tieku ar to galā? Es tēloju, ka nedzirdu bļaušanu, es arī izrādu savu nepatiku. Mazais cilvēks dusmojas, cik viņam vajag, kamēr jau aiz noguruma ir pierunājams nākt klēpī, nomierināties un aprunāties par notikušo. Tikai tad var novērst viņa uzmanību no nolāpītā cepuma. Tikai tad viņš ir gatavs uzklausīt manus iemeslus un priekšlikumus.

Bet ne par to šobrīd ir runa. Tie, kuriem bērni tomēr ir, pajautā, ja tev pašai nav bērnu, toties ir suns, kāpēc gan tu negribi labāk uzrakstīt par suņu audzināšanas metōdēm. Tad ir jāaizstāvās. Lūk šādi: "Man, varbūt, ir četri bērni, es tikai nevienam nesaku." Nē, nu es arī varu pateikt, ka esmu raķešu dzinēju konstruktors, tikai tad man labāk nerunāt par raķešu dzinējiem. Un vēl "Es zinu, ka pārliecināt cilvēku ar jau izveidojušos viedokli nav manos spēkos, es tikai izsaku viedokli." Fair enough, ja vien viedoklis neizklausītos pēc instrukcijas, bet bloga nosaukums nebūtu "GUDRAIS BLOGS", ibio. "Если не принимать всё написанное здесь всерьёз, для кого же тогда такой умный блог?"- растерянно спросила я в воздух. "Для Ясика,"- ответил мой находчивый двухлетний ребенок. Ясик - енто рыжий такой, усатый-полосатый, на диване лежит.

Man krīt uz nerviem tie cilvēki, kas sevi uztver tik nopietni, savu viedokli izsaka tik pārliecinoši, bet savus blogus sauc tik nozīmīgi, jo - mazākais pārpratums, mazākā kļūda, un viņiem nav kur atkāpties, bet man tieši tajā momentā paliek mokoši neērti par viņiem un viņu publisko kaunu. Humora izjūta un ironija vienmēr ir taciņa, kura ļauj skaisti atkāpties gadījumā, ja gadās publiski uzstāties ar vaļēju bikšu priekšu. Citi to sauc nevis par veselīgu piesardzību, bet par gļēvulību, bet tie parasti ir cilvēki, kuriem "bikšu priekša nekad nav vaļā, izsaukuma zīme".

PS No komentāriem:

Полное совершенство выглядит, как изъян
Невозможно исправить.
Крайняя полнота похожа на полную пустоту.
Нельзя исчерпать.
Великая прямота действует исподволь.
Великий ум облекается в простодушие.
Великая речь нисходит, как заблуждение.
Шагай - победишь холод.
Бездействуй - преодолеешь зной.
(Лао-Цзы)

UPD Es kā parasti esmu daudzvārdīga, bet šeit cilvēks, nezinu vai par to pašu, bet par ko līdzīgu noteikti, izteica visu

pāris vārdos.