Nav atļauts!

Šodien biju baseinā, sacensībām gatavojos. Novads piešķira autobusu un četras brīvas nodarbības baseinā. Šodien drillēju pagriezienus un startus. Mugura, krauls, mugura, krauls. Starts, paātrinājums, pagrieziens kulenī, atpakaļ, pagrieziens, līdz galam, starts... Noregulēju brillītes un peldcepuri, lai neatstāj mani pie starta. Lecu no tumbiņas, lecu... Un te pienāk ne mazāk ne vairāk, bet apkopēja un pasaka: 'Te nav atļauts lekt ūdenī!' O_o

Par aktuālo un virtuves debatēm

Par informācijas izplatītājiem šoreiz. Mēs visi zinām, kāda ir situācija Krimā. Nē, ne tā - mēs visi zinām, ka tur ir kaut kāda situācija. Neviens tā īsti nezina, kāda. Toties katrs steidzas parunāties par to un sabaidīt citus. Ir viena grāmata, kur es nereti ķeru iedvesmu, tad lūk, tur bija tāda frāze (brīvā interpretācijā, protams) 'viņai gribējās padalīties ar savām bailēm, sabiedēt citus un tādejādi tikt vaļā no bailēm pašai'. To arī daudzi dara. Mums ir tāda superīga lieta kā soctīkli, kuri mūsu un jaunākai paaudzei strādā daudz labāk par tv, mūsu vecāki gan joprojām teļukā kā svētbildē raugās). Un soctīklos tik vien jāizdara, ka jānospiež like vai share  vai retweet vai kaut ko tādu, lai visi redz, ka tu visu zini un visam seko līdzi. Neko tu nezini un nevajag neko spiest un izplatīt baumas.

Jo rezultātā daudziem dzīve konkrēti sabojājas. Vakar nejauši padomāju (tiešām nejauši), ka 'kaut ātrāk jau tas pavasaris ar savām aktivitātēm, citādi sāksies trešais pasaules karš, bet man rogainings, peldēšana, koncerti... visu ieplānoto gribas paspēt". Kā jūs domājat, no kurienes man tādas domas galvā? Pareizi, no pogu spiedējiem internetā un no pašas vīra, kurš Ziemeļkorejas konflikta laikā stāstīja virtuvē, ko teica Žirinovskis. 

Es gan šodien pacitēšu vienu citu rakstītāju: 

Lai palīdzētu cilvēkam sajukt prātā, ir jāsniedz viņam ļoti daudz, ļoti emocionāli lādētas un, pats galvenais, ļoti pretrunīgas informācijas. Vēlams, lai šo informāciju nebūtu iespējams pārbaudīt. Un vēl, tai informācijai  tiešā un asā veidā ir jāskar galvenās cilvēka vērtības - dzīvību, veselību, bērnus, senčus, godu un pašcieņu. Ar šo vienkāršo paņēmienu ļoti ātri var atsist cilvēkam jebkādu kritisko domāšanu. (...) Bet ar bildīti televizorā nepietiek, tagad taču ir sociālo tīklu laikmets. Viena lieta, ko tur sveša tante televizorā teica, bet cita lieta, kad tavs personīgais draugs tev stāsta, ko stāstīja viņa drauga draugs. Un to visu nestāsta tev sejā, jo sejā var arī  pajautāt 'kas par draugu, es viņu zinu?' Un vispār, precizēt detaļas. Bet pa internetu - te nevajag nekādus precizējumus, un pārbaudīt grūtāk. No otrās puses, arī noticēt vieglāk.    

(visu oriģinālvalodā (krievu) var izlasīt te)

Man te soctīklos ir daži tādi plānprātīgi cilvēki, kuriem patīk ne tikai spiest pogas, bet ibio SŪTĪT LINKUS UN VIDEO CILVĒKIEM VĒSTULĒS. Un takš iedomājas no sevis baigo vēstnesi, jo dara viņš to aiz tīras cilvēkmīlestības 'jums visiem tas jāzina izsaukuma zīme'. Otrs tāds ir viens no maniem tuvākajiem draugiem - pilnīgi redzu viņu, sakot 'eu, bet tā taču ir!' Nu, džeks ne pārāk izglītots, toties emocionāls, ziņkārīgs un viegls uz pacelšanos. Viņš pat spamu lasa 'ja nu tur kas interesants gadās', un vispār viņu viegli pavest ar pārliecinošu vārdu. 

Bet nu neņemsim vērā pierē sistos donkihotus. Ja jums ir nedaudz strādājošu smadzeņu, nevajag runāt ko nezināt un pārstāstīt ko tante uz soliņa teica, baumu izplatīšana un naida raisīšana nevienu neizdaiļo un nevienam neatvieglo dzīvi. Jūs taču saprotat, ka konflikti, tajā skaitā politiskie, bez baumu un naida vairošanas uzņemtu krietni mazākus apgriezienus? Tad nevajag to veicināt.

 Labāk dariet savu darbu kārtīgi.

Virtuves izklaides

Kā izklaidēties šogad pavasari gaidot.

Vēl pirms mēs apprecējāmies, nopirkām virtuves tāfelīti - nu kā krogos ārā stāv vai iekšā karājās. Cītīgās mājsaimnieces tur mēdz rakstīt, ko sniegs galdā. Es toreiz teicu, ka sastrīdēsimies un nerunāsim, varēsim zīmītes viens otram rakstīt. Bet astoņu gadu laikā mums pagaidām neizdevās sastrīdēties tā, lai nerunātu. Tāpēc tagad es viņu izmantoju, lai izklaidētu vīru, katru dienu kopējot šos te uzrakstus:

Attaisnojumi-2

Baseina saunā noklausījos divu sieviešu sarunu 'es īsti nevaru peldēt, man kāju rauj krampī'. Nu jā, ja krampī, tad jau gan.

Nesen lasīju interviju par pāri, kur vīrietim nav rokas, bet sieviete tikko pievarējusi vēzi. Un abi skrien maratonus. 

Un tagad man darba procesā ir fima Harry's Arctic Heroes, kur Lielbritānijas mantinieks Harijs savāc četrus ievainotos karavīrus, un tie dodas ar slēpēm uz Ziemeļpolu. Vienam mugurkauls bija izjaukts detaļās (ārsti teica, ka pats nekad vairs nestaigāšot), vienam nav kāja, vienam roka un vēl vienam roka paralizēta. Slēpo čali uz Ziemeļpolu.

...es īsti nevaru peldēt, man kāju rauj krampī...

Februāris, Get A Grip

Kas man šobrīd trūkst:

- zābaki tipa martens vai labi gumijnieki (parastie neder, crocs neder, daudz kas cits arī neder, vienīgā vecene iekš atverskapi.lv, kam ir pieņemami zābaki, neatbild uz vēstulēm)
- sniegs, lai varētu notikt Madonas slēpojums, ledus rogainings, vīra ikgadējais korporatīvais izbrauciens uz - Lido kalnu un izbraucieni uz Uzvaras parku
- lai mana mašīna brauc
- miegs
- nauda
- valentīndienas vai pavasara lielā balle
- lakstīgalas dziesma

Pietika vakar šo uzskribelēt kā punkti 1., 4. un 5. atrisinājās paši. 4 un 5, es gan pieļauju, ne uz ilgu, bet vismaz kaut kas.

Ko es darīju:

slidoju (un, pats par sevi, slēpoju)

tizlojos

pirku lakatus ar zebrām (ej uz stokmanu, pielaiko tur dārgus skaistus lakatus a-la nedasistā odrija, bet nopirkt negribas, jo no garlaicības muti rauj krampī. Un te ieej jauniešu veikalā, kur pa miskates cenām pārdod miskastes kvalitātes drēbes un aizej ar akmanasšausmas viskozas lakatiņu, bez kura dzīvot nevar, jo zebras! krāsas!)

izpārdevu vīra apavus

dzēru rīslingu pilsētas rogainingā (izmetot nelielu 20 km riņķīti pa Rīgu)

un kaķi, kā parasti, visu nogulēja:

Janvāris Sasalušais sporta daidžests

Sports manu organismu ir galīgi sajaucis: pirmkārt, es tagad nesaprotu, kad neesmu vesela. Normāli, cilvēkam ir Iesnas. Jā, ar lielo burtu. Vai Kakls sāp. Vai Klepus. Vai Temperatūra. Man ir viegli nesaprotami pusdranķīga sajūta. Pēc 3 dienām pusdranķīgas sajūtas es jau pēc loģikas izsecinu, ka man deguns ir nedaudz ciet un vispār kāds vīruss nedaudz ir iemitinājies. Bet mans organisms vairs nedod par to nekādu ziņu, tikai vieglu sagurumu, ko es parasti norakstu uz miega nepietiekamību.

Otrkārt, šonedēļ jūtos tā, it kā nebūtu vispār neko sportojusi. Neko, pavisam. Un ēdusi tortes, jo liekas, esmu pat pieņēmusies pāris kilo. Objektīvi nekā nav. Un 'neko neesmu darījusi' ir nedēļas laikā divi peldēšanas treniņi, viens slēpošanas un viena joga. Es saprotu, kā cilvēki nonāk līdz dzīvei, kur viņi katru dienu nedaudz paskrienas kilometrus 10-20. Tas pēc brauciena uz darbu abos galos ar riteni kopsummā 20 km.

Treškārt, joga. Paņēmu atkal no duāla garminu, uzliku un uztaisīju Jillian Michaels Yoga meltdown otro līmeni. Pulsometrs mani ļoti apvainoja. Pateica, ka esmu iztērējusi 54 kalorijas. Paskatījos, kāds pulss ir bijis. Max 118, vidēji 90. Es kad stāvu un skaļi runāju, man pulss ir 90. Un es te esmu rādījusi, kādas pozas tur jāieņem un tad tajās ir jākustās. 54 kalorijas. Tā apvainojos, ka gāju gūglēt 'Jillian Michaels YM heartrate'.  Cilvēki ir stāstījuši, kā noelsušies, vingrinājumus taisot un kāds pulss tiem ir bijis. Aha, zinu, 90. Tagad nesaprotu, esmu tik advancēta tajā jogā, ka man tas vairs neko nedod vai arī tik slikti taisu, ka man tas neko nedod. Nu, otrais gan man neliekas patiess. Nezinu.

Man ir elektriski mati un sausa āda un vislabprātāk es līdz aprīlim nosēdētu baseinā un saunā. Un šī vēlme no gada uz gadu atkārtojas ap šo laiku. Ideāla ziema ir -5 un dziļš sniegs. Cerams, kaut kas tāds tuvākajā laikā arī būs. Neslēdziet vairs to sauso saldētavu.

Depression test

Disorder	Your Score
Major Depression:	Slight
Dysthymia:	Slight-Moderate
Bipolar Disorder:	Slight
Cyclothymia:	High-Moderate
Seasonal Affective Disorder:	High
Postpartum Depression:	N/A
Take the Depression Test

Šeit vietā būtu pajautāt - i čo? 

Atbilde - kā parasti: vieglie nomierinošie aka baldriāni, sports un censties vairāk gulēt.

Brīvdienas

Vakar bija pirmā diena šogad, kad es neko nedarīju, nevingroju, nepeldēju, neslēpoju un pat negāju kājām. Tā kā man šobrīd neiet mašīna, janvāris izskatās tā:

Un šodien būs otrā tāda diena, jo bērns saķēra iesnas. Bet rīt jau pāries kājas, kuras es nevaru pacelt pēc piektdienas/sestdienas slēpošanas, un būtu jāsāk ar jogu.

Nightrain

Pārlasīju savus ierakstus pēc tega Hair Flare un noskatījos gadu atpakaļ ielikto video. Un aiz viņa video, ko YouTube piedāvāja.
Is it just me vai tiešām pirmajā versijā čaļi izpilda vienu populāru dziesmu, bet otrajā ir kaut kāds patiess frenzy? Nu, šitais, ugars. Kā viņu latviski.

Versija 1
 

 Versija 2
 

Bļāviens, cik tomēr piesātināts skanējums! Un kā man patīk, ka Aksels nekad nesteidzas beigt performanci (originālā dziesma ir divreiz īsāka)!

PS Of course, some people prefer top hats to good music.  (no komentāriem trubā)

Jeeves and Old Navy

Эти сапоги, как настоящий Дживз, а вы с ними всегда  как Вустер. Можете блажить, как угодно. Вас спасут. Они послушно следуют за тем, куда их ведут. 

Man takš viņi ir!

Kad es nopirku tos veicmanu dubultniekus (nu, ne jau īstos veicmanus, nē!), man bija sajūta, ka izgāju uz mazākā ļaunuma - viss pārējais veikalos bija TIK šausmīgs, bet garus siltus melnus klasiskus zābakus TĀ vajadzēja, ka es paņēmu šos. Kaut gan vienotību ar tiem nejutu (atšķirībā no brūnajiem Timberlendiem, ar kuriem es uzreiz sajūtu TĀDU vienotību, ka fakts, ka pirmo reizi tajos kāpu minūtes 15 un nosvīdu vairāk nekā pie Džiliānas vingrojot, neko nemainīja). Bet šogad uzvilku ar šiem svārkiem... un sajutu visu ttrūkstošo vienotību. Tiem vienkārši vajadzēja partneri. Un tad Nataša ar savu Džīvsu.

Если сапоги доходят до самой коленной чашечки, то вы получаете те же пропорции, как если бы вы встали на каблук.  

!!!! Absolutely.

Ja zābaki sasniedz ceļgalu, tad proporcijas sanāk līdzīgas, it kā jūs būtu uz augstiem papēžiem. 

(tam nav sakara ar bildēšanu no apakšas, bet ir gan ar to, ka tas sāk strādāt tikai ar augsto šasiju, tas ir, virs 1,70)

Es esmu ievērojusi, jā. Īpaši, ja uzvelk virsū biezus svārkus, kas pārsedz zābaka augšu. Pēkšņi ir skaisti... un silti. Jums vienmēr likās, ka starp svārkiem un zābaku jābūt redzamai kājas daļai (citādi 'jūsu kājas izskatās kā ielas stabi' (c)Cosmopolitan)? Tieši otrādi, galvenais, lai starp zābaku un svārku malu tā kājas daļa nerēgojas. Tad nevajadzēs pat špiļkas.

Un to dara gan mani džīvsi gan mani timberlendi. Lai ka man nepatiktu, ka mani džīvsi klab un slīd uz ledus, bet ļoti patīk tas, kādu efektu tie dod. Nesīs es savu Džīvsu pie kurpnieka stiprināt tam zoli ar vibramu.

PS Un vēl es te nesen ielūkojos cilvēcīgajā veikalā uz izmešanu, viss par Eur 1,50, aizgāju ar diviem vienādiem Old Navy džemperiem. Nepielaikoju gan, ar domu, ka, ja nepatiks - pārdošu, tas man ātri iet.  Bet nu nē, nekur nepārdošu. Siiiilti, viegli un nemaz nekož (80% kokvilna, 20% jēra vilna)! Normāli ieguldīti 3 ēriki, ārā nekāpju.

Black leather

Manā garderobē nejauši iekrita ādas bikses. No vienas puses - tas bija gaidāms, jo tēma ir absolūti mana, no otrās - iešu es pirkt kaut ko tik nelietderīgu. Lūk, tā nelietderība bija tas, par ko es visvairāk šaubījos. Vai tiešām kaut kas, kas nemirkst, nesmērējas un nav viegli nogalināms, ikas nēsājams ziemā un vasarā, ir nelietderīgs? Bet nu kad viņas bija man deguna priekšā un tieši manā izmērā, kā es varētu nepaņemt. Tad pusgadu nogaidīju. Gali viņām nav apšūti - vajag izdomāt ar garumu un tad vai nu aiznest atšūt, vai pašai atlīmēt. Nevaru izdomāt, kuru. 

Bet galvenais - katru reizi, kad uzvilku, sapratu, ka šauri. No otrās, puses, pērkot tās vasarā, es pati nebiju neko šaurāka. Ilgi domāju, kā lai sašaurīnās vai kaut kā izdara, lai viņas visur nespiež... kamēr atvēru internetus. Iekšpusē viņām ir odere līdz celim. Baigi gribējās viņu izplēst (riebjas papildus slāņi - it kā zeķbikses zem džinsiem arī - kas tur biezs plānajās zeķbiksēs? bet nē takš, sajūta, it kā vilnas reitūzes apakšā būtu pavilktas) un tieši to es internetos gāju noskaidrot - kam tā odere un vai vajag kaut ko plēst. Daudz uzzināju:

- odere ir tam, lai ceļi un pakaļa neizstaipās (un āda labi, ļoti labi staipās!)

- un lai varētu tajās biksēs vispār iekāpt, jo āda nav slīdīga

 - un ka ādas bikšu īpašnieču (konkrēti tajā vietā, kur lasīju) komentāri ir jāņem vērā diametrāli pretēji.

Jo manās acīs skaistas ādas bikses ir šādas:

 Bet šo skaistuļu acīs skaistas ādas bikses ir šādas:

Te man ir jautājums - kam šajā orķestrī vispār tā āda? Varēja takš kaut kādus džegingus vilkt, a. Īpaši tā tur, rozā džemperī. Tas pats sanāktu. Bet ko nu klausīt cilvēkus, kuri pilnā nopietnībā apspriež, kā ir ādas biksēs sēdēt 8 stundas darbā. Vai ne, birojā tas ir pats nepieciešamākais apģērba gabals.

Protams, to pašu var teikt par mani - kam tev āda, ja tev papilnam tieši tādu nodrāztu džinsu? Bet atbilde ir vienkārša - tāpēc ka man jau ir āda. Atnāca pati. Ir pieņemti divi lemumi - oderi saīsināt līdz dibenam un ienēsāt tās bikses, lai paliek vaļīgas. Un izstaipītas. Nu padomājiet - man tās ir jāvelk ar 36. izmēra NIN krekliņu. Ko es būšu, kā cīsiņš iepakojumā? Sēžu, staipu (mož pusstundu jogas tajās uztaisīt?)

Janvāris: viena mana diena

13.01.14

Sagadīšanās pēc - mana 34. dzimšanas diena.

Modinātājs zvana septiņos.

Pagajušonedēļ es pamodos attiecīgi 7:30, 7:30, 7:20, 7:15 un piektdien, kad jau bija jaušama pozitīva tendence, 7:40. Tāpēc tagad es uzreiz pielecu kājās. Aizvelkos uz virtuvi uzlikt tējkannu, pamodinu bērnu, sevi, saģērbju abas, aizvedu līdz dārziņam. Pamodinu vēlreiz.

Ieeju pastā. Piektdien atnāca uzaicinājums pēc ierakstītās vēstules ar Latvijas izsekojuma kodu, tāpēc gaidīju kādu negantu vēstuli no instancēm, kas grib no manis naudu. Bet tas negaidīti izrādījās pazudušais sūtījums no Ķīnas, par kuru es jau pat atvēru keisu ebajā, cepurīte bērnam. 

Ieeju Narvesenā izņemt vienu dāvanu no biļešu servisa.  Tad ierasts 3.5 km gājiens līdz mājām. Aust  pelēciņš rītiņš.

Un tālāk.

Molly Hooper

Až nezinu, tās divas aizraušanās vienā vai tas ir tas, ka gribu sen kaut ko uzrakstīt par šmotkām, bet galvā viens šerloks un kaut kā riebjas pat frendlentas ieraksti, visi, kas nav par tēmu (nesaprotu, kā šerloka laikā, visu triju nedēļu laikā, rakstīt par kaut kādām glupībām!). Un tā būs vēl kādu mēnesi, apsolu.

Tad lūk, Molija. Pelīte no morga, pasvītroti nesmuka un nemākulīga.

 Vienā sērijā viņu par saģērba un uzkrāsoja ar vienīgo nolūku - pretstatīt tā saucamajai 'Sievietei'

Turpat izskanēja Šerloka bezcilvēciskais komentārs par kleitu un lūpukrāsu, kas cenšas kompensēt krūšu un lūpu trūkumu. Hah, it kā Sievietei (un visām sievietēm un Sievietēm) būtu kādi citi nolūki, un it kā šai būtu bijušas lūpas un krūtis. Irēnas vienīgā neapšaubāmā priekšrocība ir tāda, ka viņa necenšas neko maskēt un jūtās komfortabli lūpenē un kleitā. Un tā plānās lūpas pārvēršas par dūzi. 

Un to sievietēm vajadzētu atcerēties (Sievietes zina pašas) - ja tu centies kaut ko nomaskēt... tas ir redzams. Visiem, kas grib skatīties, tā kā nav vērts. If you got it, flaunt it! 

Kas attiecas uz Molliju, trešajā sezonā viņa beidzot ir izaugusi un kļuvusi par to pašu, ar mazo burtu. Šeit kostīmu mākslinieki ir ielikuši visu savu simpātiju pret viņu un piešķīruši viņai to angļu prasmi pasmieties par sevi. Tā šalle līdz zemei, parasta astīte, soma, cimdi!!! Skaisti, miļi un ar humoru. 

Īpaši pievērsiet uzmanību krekla/džempera/šalles salikumam. Kas nebaidās no rakstiem, tas nebaidās no sevis. Viņā ir dzirkstīte un humors, tāpēc tagad viņa ir droša un pārliecinoša (un arī pārliecināta, viņa tak aiziet uz pretējo pusi nekā Šerloks). 

Viņa ir atradusi sevi (un vēl līgavaini viņiem ir suns viņi iet brīvdienās uz pabu viņa iepazinās ar viņa draugiem un vecākiem nezinu kāpēc es to visu jums stāstu). Redzat, ko var izdarīt ar apģērbu? Minimālas izmaiņas, un mēs par Molliju vairs nesmējamies, mēs viņu mīlam!

Arī Vatsona kāzās viņa ir saģērbta ļoti skaisti, Atšķirībā no tās pirmās kleitas, kura maskēja un centās būt skaista, te viņa ir viņa pati, ar visu to pašironiju un banti uz galvas. Burvīga. Vai pateiksiet, ka pele?

Irēnā atkal nav nemaz nekāda humora. Jo personāžs to principā neparedz. Tas ir spēlētājs - visu vai neko, kāds humors, nav te nekā smieklīga. Bet krievu auditorija (ojā, es pazīstu krieviski runājošo modi cienošo auditoriju!!! Es visu laiku lasu viņu viedokļus) šausmīgi uzbudinājās uz to Sievieti. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa ir perfekta (citādi, kā tu spēli spēlēsi?). Un krievu auditorija grib būt perfekta, glauna, stīlīga, dārga. Aizmirstot, ka ikdienā mēs neesam Sievietes personāžs un spēles nespēlējam. Mēs esam meitenes, kam ir līgavainis un suns, brīvdienās mēs ejam uz pabu un tā, tā kā izturieties pret sevi ar humoru, kā to dara parasti cilvēki. Un būs jums stils un laime.

PS Kailā Sieviete dzīvo Holmsa galvā ne tāpēc, ka viņa ir 'ak, kāda Sieviete!' kā daudzām gribētos domāt, bet tāpēc, ka Šerloku ir aizķērusi ar to, ka viņš nevarēja viņu nolasīt. Tāpēc, ka 

 Tikpat labi tas varēja būt kails Vīrietis vai pat Kamielis.

Šerloks, hobits un savējie sapratīs

Nu ko, iznākušas divas filmas, kuras visi tik ļoti gaidīja. Un es jautāju: mudīt, tu???? Daudzi joprojām mēdz būt neapmierināti ar to, ka autors man neparādīja to, ko es gribēju redzēt. 

Ir arī neapmierinātie, kuriem ir konstruktīvas piezīmes, bet es labāk par to, kas man patika. Hobitā man patika daudzas atsauces uz Simarilionu, un es tagad vispār sāku domāt, ka tas nav tīrs Hobits, bet Hobita/Silmariliona mikslis. Ļoti patīk, kā parādās gan elfu, gan rūķu īstā seja (par ko neko nevarēja nojaust LOTR, bet tur to arī nevajadzēja!), īpaši elfu. Jo, ja Viduszemē bija kādi patiesi mudaki, tad tie noteikti bija elfi. Intelektuāli, vīzdegunīgi, cietsitdīgi, paštaisni un bez jebkādas intereses pieņemt, saprast vai atbalstīt jebko, kas pēc izcelsmes ir mazāk cēls nekā paši. Un ar garu atmiņu. Tranduils kā zīmēts no šo te elfu dzimtas pārstāvjiem, ar kuriem Silmarilions pilns - atnes man akmentiņus! Ļoti patika pūķa (kuru citādāk kā par Beņu vairs neviens nesauc) un hobita dialogs, ļoti patika Bards un Ezerpilsēta. Man pretenziju nav pat pret kaujām - nu, garlaicīgi, nujā, bet atkal tiem, kas detaļas nepazīst un par tām nefano, garlaicīgi bez kaujām. Un ļoti glauns moments izvēlēts filmas nobeigumam. Like!

Kas attiecas uz Šerloku... Oi, kāds balagāns!!! Iespaidi, emocijas. Paldies, Mofats, paldies, Getiss - es visu mūžu esmu gaidījusi tieši šo. Visu bērnību skatījos, zin, Čipu un Deilu - un katrā sērijā viņi kadu glābj. Un atkal glābj. Un vēl glābj. Kamon, pietiek glābt!!! Veltiet pāris epizodes viņu sadzīvei, pagātnei, ģimenēm un jau beidzot parādiet, kā Gaječka (vai kā jūs viņu tur latviski saucat) salaida ar tiem abiem puikām reizē, un ko viņi par to teica (jā, mēs, slešeri). Ir kaut kāds brīdis, kad varoņi paliek par taviem tuvākajiem draugiem, un tev gribas skatīties fanfiku, nevis krimiķi. Vēl jo vairāk, ka pirmais formāts manā dzīvē ir daudz iederīgāks, nekā otrais. Turklāt, es daudz zinu un labi tveru cilvēku izturēšanos, uzvedību un attiecības, bet kurš kuru kā un kāpēc nogalināja - to es tā ne pārāk, bet ja iesaistīti politiskie dokumenti, tad vispār čau.

Nu, jūs sapratāt, kāpēc man patīk jaunās sezonas pirmās divas sērijas. Otrā sērija  ir vispār labākā dāvana faniem! Es pa nakti gulēju un sapnī redzēju tās fragmentus. Un tad, man liekas, man bija gadījuma tikšanās ar Beņu Šerloka lomā, kuru es nevarēju laist garām (kā savulaik tas bija ar Tilu). Redzat, pēc otrās sērijas man pat Beņa iepatikās! ...kaut arī pirmās divas sezonas es skatījos ar sakostiem zobiem (jo krimiķis-pārkrimiķis, jo riebīgs tas Šerloks bija nu riebīgs, un abi kopā ar Moriārtiju vispār emo-kids kaut kādi - kuram garlaicīgāk, kurš skaļāk nomirs un vairāk sev līdzi pavilks, psc). Un te tas pusaudzis ir izaudzis un kļuvis par īstu vīru.  Ja mans duāls būtu viens no tiem skatītājiem, turklāt, no vērīgākajiem, tad decembra 20. datumos mums nebūtu tā ikgadējā saruna. Bet, atkal, kas tā par dzīvi būtu bez tām sarunām un bez tā, ka Džons Šerlokam trīs reizes saliek pa seju, kad šis atgriežas. Pēc tam visu dienu staigā domādama, vai trīs bija pietiekami vai vēl vajadzēja.

Protams, ka tas, kurš ar Šerloku neslimo no 10 gadu vecuma un grib paskatīties krimiķi, nav apmierināts, ka nozieguma/dedukcijas līnija ir minimizēta (un lai skatās CSI), un jautā 'mudīt, tu?' Bet man un daudziem citiem ir pienākuši ziedu laiki (un, domājams, ar nākamo sēriju arī beigsies), mēs esam apmierināti, jo mums - tadā! - parādīja to, ko mēs gribējām redzēt. Un nevajag arī aizmirst M/G vārdus, ka šis nav 'detektīvseriāls, bet seriāls par detektīvu'. 

Bet kas attiecas uz jūsu otro pretenziju - ka neatbildēja, kā viņš izdzīvoja... Nu paga, ja arī vēl nav (kas nav droši) ,sezona vēl nav beigusies! Nav jau gluži tā, ka M/G tandēms kādreiz atstāj kādas durvis atstās vaļā - atbilde uz jūsu jautājumu būs. Un ja jūs viņu nesaskatījāt, tātad - slikti skatījāties vai par maz domājāt.

PS Kā vispār cilvēki var būt tik pašpārliecināti, ka domā, ka scenārija autors ir stulbāks par viņu pašu. Kas tiešām tā domā un vēl 'esredzusavādāk' un 'visifilmēparnaudu', tie iet un lasa šo te. Un godīgi pasaka: jūs to visu ievērojāt? Visas ausauces? Krāsu gammas maiņas? Fona mūzikas izvēli? Jā? Vai vienkārši paskatījāties un aiziet 'neparādīja, ko es gribēju' un 'visifilmēparnaudu'?

Apņemšanās

Visi tā ņemas, tā apņemas kaut ko gada sākumā, ka man arī sagribējās. Es gan domāju, ka tās visas apņemšanās liek dzīties pēc mērķa tā, ka aizmirsti par procesu un par līdzekļiem, un vispār traucē dzīvot, nevis izpildīt piecgadi. Bet nu šo to var un vajag.

- vakariņās ēst tikai griķus un dārzeņus (citādi, vienmēr sanāk pārēsties uz nakti, un pašai tas nepatīk)

- regulāri tīrīt truša būdu (viņš gan sen nedzīvo krātiņā, jo jaunākais kaķis viņu tur tramda, bet tas, par ko tā būda pārvērtās pēdējā laikā, ir vienkārši apkaunojums un riebums)

- kaut mazliet tikt galā ar saviem parādiem un komunālajiem maksājumiem (un tad ieslēdzās 'dzīvot, nevis izpildīt piecgadi' - kāds koncerts, ceļojums uz kaimiņvalstīm, divi rogainingi vienā mēnesī, un galu galā atkal finansu katastrofa)

- neslinkot jogot un staipīties (es zinu, ka salīdzinot ar savu vīru un daudziem citiem es esmu tas jogs, kurš pīpē, aizmetis kājas aiz kakla, bet brīžiem jūtos stīva kā krūmiņš)

- ai, nu es nezinu, ar visu pārējo es esmu apmierināta.