Elizabethneimi: London Calling (Trip 1) bildēs

Stulbs bija risinājums lidot ar reisu 7 no rīta. Nē, nu tas it kā dod tev visu dienu brīvu, bet pēc negulētas nakts, pārlidojuma un maratona caur Londonu ar smagu mugursomu (jo viesnīcās parasti iečeko pēc 14), tā var izrādīties tava brīvā diena ar masīvu migrēnas lēkmi.

Bet nu ja, pēc brauciena Suede Comin' Up pavadījumā un bezdievīgi dārgas chai latte lidostas Costā… English Channel under my wing.

Un tālāk...

Getvikas lidosta, sadzīves jautājumu risināšana (kafija, kuru-no 3in1-ēdamkomplektiem-ņemt un rieksti vāverēm, Oystera Young Traveler apgreids), skriešus paņemtais līdz augšai piebāztais vilciens, 25 minūšu brauciens līdz Viktorijas stacijai un...

Londona vienkārši notriec tevi no kājām ar savu troksni, burzmu un īpatnībām, kuras tu uzreiz pat neapzinies, bet tikai sajūti ar malējo redzi. Visās pilsētās, kurās pēdējā laikā esmu bijusi, ir tā - nu tas pats apmēram, kas mājās, pirms tiec līdz apskates objektiem. Šeit gan...

Paskaties pa kreisi...

Paskaties pa labi...

Bet tur visur - tāda Londona!

Tiešām? Sarkanie busi un telefonbūdas nav urbānais mīts!

Viss dzīvo savu dzīvi, un tevi nemaz neņem vērā. Vēl vairāk - tas pat īsti nav priekš tevis, bet vienkārši ir. Policisti jāj.

Sardze mainās.

Karaliene ir mājās!

Viss notiek pēc sava grafika.

Vāveres Sentdžeimsa parkā kāpj tev virsū un diedelē riekstus.

Mājās Barbaru tādā pašā veidā terorizē Griša.

Bet tur viņa nav tik pārlaimīga.

Putni arī neatpaliek. Kamēr kāvāmies ar vāverēm un baložiem, atnāca divas skaļas un visai kareivīgas zosis un arī pieprasīja barību. Bet, tā kā mēs īsti nezinājām, ko tām dot, nācās iet prom bešā.

Saule spīd, autobusi aizsedz skatu visur.

Bigbens uzvedās un izskatās kā parasti... Toties, viss pārējais pieejams.

Bērns starā - mēs beidzot esam šeit.

Un klasika...

The Big Bad Eye.

Piesēdām gan tikai uz sekundi, bet tieši šeit es pēkšņi sajūtu to lietu par Londonu, kas mani izbrīnīja visvairāk. Šaurība. Takš liela pilsēta, bet nē, tāda sajūta, ka tu visur iesprūsti ar elkoņiem. Tie tilti ir ļoti šauri, Temza pavisam neliela, visos pabos, viesnīcu istabās, veikalos, stacijās un pat vilcienos šaurība, it kā mūsdienu sadzīvi mēģinātu iespiest šaurajā 19. gadsimta telpās (kā tas arī ir patiesībā ir!) Tā nav sūdzība, tas ir izbrīns, līdzīgs tam, kad tu satiec, piemēram, kādu populāru aktieri vai mūziķi, un viņš pēkšņi ir augumā 170 un tāds... negaidīti trausls. Vooo, tas ir par Londonu. Pat Rīga un Tallina, nerunājot jau par Prāgu, uz tās fona likās plašu prospektu pilsētas. Bet tajā visā ir tāds nerdu cienīgs fīlings.

Ejot pāri Golden Jubilee tiltam tapa mana mīļākā bilde.

No Čāringkrosas uz Trafalgāra laukumu. Mirkli apsvērām iespēju iedzert Helovīnu tēju.

Bet tad iegriezām pusdienās pabā.

Photo by Danny Choo from Tokyo, Japan - Milky Holmes in London, Link

Tualetes durvis

Ēdienkarte

Protams.

Britu klasika ļoti pieņemamā izpildījumā, bet baidos, ka atkārtot man negribēsies - tomēr, fish'n'chips nav man iecienītais ēdiena tips.

Pēc pusotras stundas atpūtas aizgājām arī līdz Trafalgāra laukumam, bet tālu netikām. Jo pienāca sarkanais autobuss nr.15, un mēs spontāni iekāpām tajā un aizvizinājāmies līdz Sv. Pāvila katedrālei.

Visos veidos izmēģinājāmies Čukstu galerijā, kurai vienā pusē iečuksti, un tevi var dzirdēt pretējā pusē. Strādā! Tad vēl pāris simti pakāpienu, un Zelta galerija ar jumtu nonesošiem skatiem.

Šis ir viens no maniem mīļākajiem pilsētas iepazīšanas veidiem. Live mapping.

528 pakāpieni, skraidīšana pa Čukstu galeriju un divi apļi pa Zeta galeriju (kur knapi var izsprausties viens cilvēks, Londona nav paredzēta tukliem tūristiem) mūs arī pievarēja. Pēc tā mēs aizbraucām uz viesnīcu, iekritām gultās, apsolījāmies pēc stundas piecelties un iet uz centru, bet pēc stundas es pamodos ar tādu migrēnu, ka domāju, vai tas nav rotavīruss. Pateicu bērnam, ka nekur neiesim, viņa tikai paskatījās tukšām acīm un nokrita gulēt tālāk (14 stundas pēc kārtas!)

2. diena

Angļu brokastis ar pirmā kursa Ravenclaw studenti.

Astoņi no rīta, cilvēki skrien uz darbu, ietve piečurāta, bomži arī mostas augšā savos guļammaisos.
"Es nobildēšu mūsu ielu, piesedz ar savu galvu miskastes!"

O, sarkanās būdas nebija butaforija, ko mums par godu būtu izlikuši vakar? Un arī sarkanie autobusi nē?

Austrumu preču veikals. Gatavojamies Helovīniem.

Pa ceļam uz Bayswater metro staciju. Konkrēts apskates objekts mums gan bija cits, bet par to šeit.

Pa dienu mums bija paredzēts Hogwarts apmeklējums, bet pēc tām sešām stundām mēs atkal nonācām pašā centrā. Picadilly Circus. Kādreiz mana Londonas seja. 2001. gadā atlidoju uz Londonu ar savu islandiešu priekšnieku. Lidosta un vilciens manā prātā nepalika, bet tad mēs izgājām uz ielas, un pēc pāris kvartālu pastaigas, iznācām šeit. Un te tāda Londona, ka nu tikai! Šoreiz gan galīgi nepatika - 8 vakarā, burzma, troksnis un bardaks. Varbūt, arī tāpēc, ka šajā dienā iespaidu jau bija par daudz.