1.1.21

Laimīgu-2021

Neskatoties uz visiem pārsteigumiem, zaudējumiem, kavējumiem un citām grūtībām, šajā gadā, ko mēs sagaidījām kaili, basi un badā, man viss patika tīri labi. 

Īpaši Flipline studio spēles un batuts, kas palīdzēja man izvilkt pavasara karantīnu. 

Īpaši mans ģeniālais lēmums negaidīt plānoto atvaļinājumu augustā, bet mainīt biļetes un laist uz kalniem un jūru tūlīt, kamēr korona apklusa. Nākamajā dienā pēc atgriešanās no Horvātijas tā jau bija sarkanajā sarakstā. 

Īpaši labs ieguldījums supadventures.me SUP kursā. Joprojām skatoties uz Daugavu nevaru uzstiept uz galvas, ka stāvēju tās vidū uz neliela dēlīša. 

Īpaši lēmums iemainīt grupu treniņus pret individuālām nodarbībām zālē. Īpaši Martini Fiero, īpaši DaGamba, īpaši pavasara individuālās orientēšanās trases, kuras bija tik grūti iziet, īpaši mani gudrie, asprātīgie un nogurdinošie bērni. 

Šo gadu mēs sagaidām spēlējot Uno, kurā man jau tagad ir bremzes reputācija, un es ceru, ka tas neko nenozīmē. Un tāpēc par mieru un par laiku visiem, par veiksmi, par panākumiem, par ārstiem, par tumsas beigām, par sniegu, slēpošanu, peldēšanu un par manu jauno starta tērpu!


23.5.20

Sporta diena vs laba diena

Šovakar gāju pēc treniņa no sporta kluba, bet pirmajā stāvā tam ir bārčiks. Gāju un žēli skatījos. Sēž cilvēki ārā piesaulītē, dzer vīnu, kafiju... Un es ko? Es neko. Pasportoji - ej savās smirdīgajās drēbēs mājās tagad un ēd olbaltumvielas, lai atjaunotu muskuļus, un ogļhidrātus, lai aizvēru ogļhidrātu lodziņu. Un par alkoholu aizmirsti, bet kafijai jau par vēlu. Saku, visu dzīvi sabojājis. Atnāku mājās, gūglis jau redzēja, kur es biju un iesmēj par mani, jautā: "Kā novērtēsiet restorānu "Dārzā"? Cilvēki to novērtē uz 4.8" Apsveicu! Un es nezinu, kā novērtēšu, neesmu bijusi ne reizi, lai arī kā gribētu.

Rīt man ir laba diena. Es ar tīriem matiem, rokenrola drēbēs iešu uz mežu dzert grādīgos dzērienus (pat ja tie būs 300 grami vīna uz 20 kilometru gājienu). Un uztaisīšu bildi jaunā jakā. Un tad ielikšu viņu šeit.



13.1.20

40

Es atceros savu 20. dzimšanas dienu un neatceros 30. Bet droši varu pateikt, ka man desmitgade no 30 līdz 40 ir bijusi mainīgāka un aizraujošāka, nekā desmitgade starp 20 un 30. Un es labprāt pateiktu, ka šo intensīvo dzīves plūsmu 40-gadīgam cilvēkam palīdz izturēt trīs lietas. Ibuprofēns, mebikārs un kofeīns. Bet tagad ir modē būt un, galvenais, izskatīties pozitīviem, tāpēc padalīšos ar savām 40 gadu laikā sakrātajām dzīves gudrībām.

Jebkurā nesaprotamā situācijā:

- atver gūgli un lasi. Meklē atbildes uz visiem tevi interesējošiem jautājumiem - kāpēc tik daudz sprāgušu maijvaboļu pludmalē, kādi gripas štami būs aktuāli šogad, kāpēc četrgadnieks runā pretī. Savas intereses, savu bērnu intereses, savu tuvāko intereses, savu antagonistu intereses.

- slēdz iekšā mūziku. Kādu Ramštains padara agresīvu, bet uz mani tas atstāj taustāmi terapeitisku efektu.

- ej ārā - plašas telpas sajūta palīdz iziet no iestrēguma, un cilvēku iztrūkums sekmē prāta smalko noregulēšanu.

Bet tas arī ir viss.


5.8.19

Ministry and Metallica

Kaut kā nejauši vienā nedēļā ir gadījušies divi koncerti.

Uz Ministry es gāju viena. Pirmdienā. Skaidrā. Ar mašīnu. 
Pēc koncerta iznācu kurla, viscaur slapja un apdullusi. Aizvilkos līdz mašīnai, brīdi mēģināju sataustīt, vai esmu dzīva un vesela. Tad domāju, vai esmu skaidrā un var braukt. It kā neko lietojusi neesmu, bet, ja vadās pēc sajūtām, tad pārliecināta neesmu.  

Nākamajā dienā sapratu, ka sastiepu muguru, ausīs troksnis nepārgāja divas dienas. Bērnam teicu, lai netrenkā mani, jo esmu veca slima sieviete. Lūk ko vecā slimā sieviete darīja pirmdienas vakarā.


Kā es tajā slampit ieskrēju, tā arī izlidoju, ar rokām pa priekšu. Tad pafilmēju minūti, lai nākamās paaudzes redz, kā jāpavada pirmdienas vakari, un tad turpināju pirmajās rindās.


Karsti iesaku! Jirgensens zina, ka viņam ir 60, un viņš jau trešo dzīvi kredītā dzīvo, tā viņš arī uzstājās. Labākais komentārs no YouTube:

- Al is so obviously sober here. It makes for a much more energetic performance.

- I channeled a lot of anger with the aid of ministry. I probably would have exploded otherwise. 

- Only music when played on max with the car windows down is guaranteed to scare or piss off everyone.

Un pēc pāris dienām bija jau jābrauc uz daudz lielāku un grandiozāku šovu. Te nu kā parasti, ne ko pielikt ne ko atņemt, kas ir bijis uz Metallica mēroga monstriem, zinās pats. Bet! Vienreiz Reznors man par godu koncertā nospēlēja divas savas mīļākās dziesmas, kuras viņi nav spēlējuši 9 gadus, un šīs bija arī manas mīļākās dziesmas. Jap. Šogad Metālikas setlistē bija Ride The Lightning. Spēlē viņi dziesmu, bet es nesaprotu - tas tak nav Ride The Lightning! Bet tad ko viņi tur spēlē? Elizabete, tev par godu viņi spēlē tavu mīļāko Metālikas dziesmu, The Four Horsemen. Neticat? Lūk, 2014. gada ieraksts:




Fantastiski profiņi. Pateicības video no visām pilsētām až līdz asarām parauj.


Un otrs ģeniālais gabals, ko Mačete koncertā nodziedāja igauņu valodā, bet es tagad klausos viņu mašīnā. Oriģinālā. Un, lai gan tas nevienu nebesī un nebaida, dziesma ļoti laba. Laik!

15.7.19

Kāpa 2019 Alūksne

Šogad mēs startējām jau visi četri.
Bet ar piepūšamo matraci un gulēšanu mašīnā ir grūti. Kaut kas tomēr jādara. 



WMOC2019

Pasaules Vecmeistaru Čempionāts orientēšanās sportā. Šajā pasākumā mēs piedalījāmies kā brīvprātīgie, galvenokārt tāpēc, ka tad varēja saņemt divus brīvstartus (citādi, dalība velk uz 120 eur). Kaut ko esam vinnējuši, kaut ko zaudējuši.

Protams, pirmais vinnests ir tas, ka strādājot var redzēt daudz vairāk, nekā vienkārši skatoties. Dažreiz pat vairāk, nekā piedaloties. Šogad esam strādājuši punktu sargu komandā. Sēdi pie KP un gaidi, vai kāds viņu negribēs nozagt vai sabojāt. Nevienu no mūsējiem negribēja. Darbiņš nav grūts, īpaši, ja tev tajā dienā nav brīvstarts. Dzegužkalnā un Vecrīgā sprintus mēs neskrējām, toties skatījāmies, kā to dara citi - gan tie, kas paņēma vietas (un tās tika anulētas), gan tie, kuri īsti nesaprot, ko meklē. Pienāk pie punkta - a, nav īstais! Tādu dalībnieku tur bija vairāk nekā es varētu iedomāties.

Jā, tas ir sniegs jūlijā. Vai krusa.
Toties pārējās trīs dienas darbs bija mežā, kur divas no tām bija paredzēts arī skriet. Sākotneji es vispār iedomājos, ka dienās, kad mēs skrienam, mēs nestrādājam, bet tad mums pateica, ka takš mierīgi varēs apvienot. Nu... Lieta tāda, ka darbs ir no apmēram 8 līdz 17, bet starti - no 10 līdz 13. Mums nozīmēja darba vadītāju zināmu kā Vollijs Kukks. Mūs ieveda mežā un tur atstāja sargāt KP. Es bikli jautāju, kā būs ar startiem, uz ko saņēmu ļoti neskaidru atbildi, ka nu emm, es sprintā piedalījos, uz šito mani arī pierunāja, mož kaut kas sanāks. Vollij, ko tu tikko pateici? Kas tad ir ar tiem startiem? Nu, no tā izriet brīvprātīgā pirmais bauslis: katrs pats par sevi. 


Tev vajag pusdienas? Zvani un prasi. Un tad ej pakaļ, jo darba vadītājs sarunājas un viņam nav laika glupībām. Tev ir starts? Tiec galā pats. Mēs ar vīru vienkārši nostartējām uz maiņām. Viens skrien, otrs pieskata 8 punktus reizē.

Starp citu, vidējā distance bija Bumbukalnā. Es nedaudz raustījos no tā, kā es nez tur uzstāšos, jo tas mežs ir... Man likās, ka es ne tas, ka iziet distanci, es starp saviem sargājamiem punktiem apmaldīšos! Tas mežs ir kā spoguļu labirints - viscaur visur vienāds, praktiski bez piesaistes objektiem, toties punktu daudzums ir 10 uz 500 kvadrātmetriem. Skrienot, es paņēmu vienīgo man iespējamo taktiku - paņem azimutu, cieši turi un skrien cik spēka, kamēr nenovirzījies. Par laimi, bija vismaz saule, kas man visu laiku palīdzēja nezaudēt virzienu. Tikai tāpēc man izdevās iziet visu distanci, un pat bez lielās maldīšanās. Gandrīz visus punktus es atradu viegli un ātri, tikai uz diviem iztērēju uz katru pusstundu. Bet tas ir labāk, nekā uz katru iztērēt 10 minūtes. Vienīgais punkts, ko es e tas, ka neatradu, bet sajaucu vai nesapratu bija finišs. Vairāki starti ir normāla parādība, bet ar vairākiem finišiem man vēl nebija nācies saskarties, un tāpēc es ne uzreiz ievēroju, ka man jāņem nevis 100KP, bet 200.


Pēdējā dienā garā distance norisinājās Lilastē. Šeit arī bija kalngals lieliskajai organizācijai. Sāksim ar to, ka rezultātu pēc Bumbukalna mums ar vīru abiem nebija - es atzīmējos ne savā finišā, bet viņš neaizgāja atzīmēties uz galveno finišu. Tas ir jā, ir ne tikai vairāki finiši, bet ne visos tevi piereģistrē kā no meža izgājušo. To gan arī neviens nepateica. Tāpēc viņš nodeva mūsu identus meitenei, kas solījās atrast mūsu rezultātus. Viņa to izdarīja, bet pēdējās dienas starta rītā mūsu identi bija pie viņas. Par laimi, bija viņas vārds, paredzamā atrašanās vieta un telefona numurs. Telefonu viņa necēla, un atrašanās vietā neviens viņu nepazina. Un arī es neteiktu, ka rautos man palīdzēt. Nav Emīlijas, un viss, ej prom. Vot tas ir serviss! Mēs atceramies - komandas darbs, katrs pats par sevi. Arī, ja tagad neesi darbinieks, bet dalībnieks. Es biju uzstājīga, un galu galā atradās čalis, kam bija nojausma, kas par Emīliju, un viņš sazvanīja kādu, kas bija viņai blakus. Identus es dabūju. Bet.

Bet viņi abi ir pie manis. Mūsu darbavieta ir 1.5 km nost no sac. centra, un centrs ir 1.5 km nost no starta. Starti notiek no 10 līdz 12.30. Garā distance. Es startēju 10, un, lai cikos es finišētu, nav ne mazāko izredžu, ka es paspēšu aizskriet no finiša līdz darbavietai, un vīrs no turienes - līdz startam. Ok, šeit nospēlēja arī mūsu neattapība - es varēju nodot identu vīram pa ceļam uz savu startu. Mēs varējām satikties distancē, jo viens no mūsu sargājāmiem punktiem man bija arī paredzēts. Bet līdz tam visam mēs neaizdomājāmies. Vīrs līdz pēdējam sēdēja ar punktiem un pat nepasauca maiņu no orgiem, tad gaidīja mani finišā, bet es finišēju pēc divarpus stundām, tieši, kad slēdza startu.

Jautājums būtu, ko tad es ņēmu tik garu distanci. Bet tas ir vēl viens knifs. Es pieteicu mūs vidēji sarežģītai, vidēja garuma distancei, un biju stipri pārsteigta, uzzinot, ka mani ielika OPEN3 (garā un sarežģītā) un vīru - 21A. O_o

Es gan slepeni priecājos par tām divarpus stundām (kontrollaiks 3h) un par distances garumu un sarežģītību, jo reāli sajūtos kā Pasaules Čempionātā. Katru punktu atrast bija nereāli grūti, un ne tikai man. Bija karsti, bija ilgi, bija sarežģīti. Visu laiku atcerējos to anekdoti, kur čalis tuksnesī džinam no pudeles izteica vēlēšanos nokļūt mājās. "Tad ejam" "Bet es gribu ātri!" "Tad skrienam". That exactly. Gribi mājās - nāksies skriet, jo gals vispār nav vēl redzams. Meklējot dažus no tiem punktiem, es atradu VISUS kvadrantā esošus - citreiz, 6-7 gabalus, dažus par divreiz. Un, lai gan nevienu reizi nepazaudējos ar galiem, punkta smalkā precīzas atrašanās vieta atņēma man visas intelektuālās un fiziskās rezerves. Ja vidējā distancē es ar visu diskābeli par finišu biju ar sevi un distanci apmierināta, tad šeit teju jāraud bija, aiz noguruma, niknuma uz apstākļiem, savu tupošanu mežā un orgu kļūdām. Bet distanci es pieveicu, un pat finišu atzīmēju īsto. Bet, protams, aizmirsu viņu nodot īstajā finišā! AAAAAA!

Toties pēc tam peldējāmies siltajā viļņainajā jūrā, un banketā bija burvīga uzkoda ar baklažāniem un riekstiem. Pārējais blah.

Vārdu sakot, plusi un mīnusi:

+ lieliskas distances un fantastiska apvidus izvēle. Vēl tagad nevaru beigt tašīties, iedomājoties, kā tajā spoguļmežā bija ārzemniekiem, kas nekad tur nebija bijuši. Tas taču ir īsts pasaku mežs!
+ kartēm nav ne vainas
+ galvenais darbu vadītājs (starp citu, tas pats Edijs) bija ļoti labs, pārējie gan bija mainīgas kvalitātes. Īpaši Vollijs.
+ centrā lieliska kafija un kebabi. Bet lēti gan nebija.
+ mani no rokas nopirktie Salomoni ir ideāli. Labi, ka neņēmu Inov8.
+ tusiņš kā parasti rullē, mani visu laiku pavadīja sajūta, ka man ir 17 (gan dēļ darba vadītāja, kurš manā dzīvē nedaudz nofigurēja manos 17 gados, gan dēļ sabiedrības, kur visu laiku jūties kā skolniece, jo citi ir divreiz vecāki par tevi)
+ īpaši iekapāja vecā pasaules orientieristu elite un lūk šie cilvēki - vecuma grupa WM90. D e v i ņ d e s m i t. Jap, viņiem ir nedaudz zem 100, viņi brauc uz ārzemēm un tur orientējas mežā. !!!1111 Un viņu ir tik daudz, ka var pat aizpildīt pjedestālu. (pagājušogad saka, bija arī grupa 95, šogad gan vairs nav neviena).


- Paldies par garo distanci, bet nākamreiz tomēr varbūt ņemiet vērā, ko es pasūtīju, takš ne tāpat vien es izvēlos distanci sev pa spēkiem!
- Paldies par to, ka nekad neatbildējāt uz manu e-pastu par šo situāciju, Lielisks darbs! Es pat zinu, kurā par to bija atbildīgs.
- Tas bija tas pats cilvēks, kurš sēdēja reģistrācijas teltī, kad es jautāju pēc Emilījas. Hallo, ja jūsu darbs ir palīdzēt cilvēkiem dažādos jautājumos, tad, ja jūs nezināt Emīliju, vajadzētu pajautāt, kas ir par problēmu un meklēt alternatīvus risinājumus, nevis - neko nezinu, ej prom.
- Ēdināšana bija fui. Badā nepalikām, es arī negaidu, ka brīvprātīgos baros ar delikatesēm, bet nu tik klaji ielikt lētākos pieejamos produktus… Nu eu. Ja tas ir vienreiz dienā, tad vēl tā, bet ja es zinātu, ka mans bērns aizbrauca tur strādāt uz nedēļu, un tur viņu šādi baroja - nu tas ir aizgalds.
- Katrs pats par sevi. Jap. Noorganizē pusdienu piegādi un startus sev pats.
- Sprinta rezultāti anulēti. Hehe, no gan vajadzēja paredzēt no kroga nosaukuma, kur bija tie vārti, ko neizdevās atvērt.


Bet galu galā visiem brīvprātīgajiem iedalīja prizmas, šalles un identu maciņus, un es, kā tāds iezemietis, kas saņēma krāsainās krelles, paliku apmierināta. Iešu vēl.

Te ir neliels video no pēdējās dienas (Edgars Sparāns)

5.4.19

Atmiņu kolekcija

Pāris dienas atpakaļ man bija atklāsme. Kā jau Le Feu D'Issey adikts pēdējos vismaz 10 gadus es pavadīju Ugunsbumbas un tās analogu meklējumos. Bet jā, tad bija tā atklāsme. Mož pietiek skraidīt pakaļ pagātnes rēgiem? Es tāpat nepirkšu vintāžas paraugus no ebay par 300 eiro, jo smaržas ir smaržas - tās bojājas arī iepakojumā neatvērtas. Tās dažreiz jau no ieliešanas brīža atšķiras no oriģināla vai no 1998. gada oriģināla! Takš pilna pasaule jaunu smaržu un jaunu atmiņu to be. Nē, nu skaidrs - jūtīgs deguns, riebums mēģināt visu mūsdienu pretīgo produkciju un tā, bet tomēr... Jaunā meklējumus es sāku ar lasīšanu. Un lasot atcerējos, ka ne ar vienu Ugunsbumbu cilvēks dzīvo - gadsimta sākumā man bija daudz foršu smaržu, jo Brīvības/Ģertrūdes stūrī bija foršs Kolonnas veikals, kas man bija vienmēr pa ceļam.


- Ar Ugunsbumbu un Gaismasbumbu viss ir skaidrs. "Jums nepatīk neviens aromāts? Es zinu, ko jums vajag". 
Ugunsbumbas centrs vienmēr būs 2001. gads, Oludeniza, Gaismasbumbas - 2002. gads, Londona. 

Tad vēl man bija... 

- Versus Donna (Versace), bet pie tām es atpakaļ vairs neiešu. Smukas smaržas, bet šobrīd tas ir par daudz. 

- Dolce Vita (Dior) - o, šīs es kādu brīdi nēsāju, un viss bija ideāli. Man bija 20, es pēdējo gadu mācījos RLMK, kazino bija jauna treniņskola, un tur bija čalis, ar kuru man radās tāda ķīmija. Šīs smaržas viņam arī patika. Čalis gan ir tāds hipsters, un kaut kā tālāk par smaržu līmeni viņš man krita uz nerviem, bet bija jauki. Man toreiz bija milzīgas platformu kurpes, no kurām es dzērumā nokritu. Un tumšsarkans džemperis, un pelēki zīmuļsvārki ar šķēlumu, un nenormāli lakota soma. Un vispār, viss gāja tikai konkrētā krāsu komplektā - melns/pelēks/tumši sarkans/neonzaļais.

- Python (Trussardi) - tās es nopirku, jo piedāvājumā bija neliels tilpums. Smukas, saldas, balzāmiskas, pūderīgas, bet kazino bija vēl viena meitene, kura tās lietoja, viņai tās piestāvēja daudz daudz daudz labāk. Es esmu tām par asu. 

- Cielo (Byblos) - nejauši nopirktas Ventspilī, arī nelielā tilpumā. Ārkārtīga cukurvate, bet patīkamas. Nu, cukurvate man reāli ir blah.

- UCB Cold - tas gan ir tualetes ūdens, nopirku 1999. gadā United Colors of Benetton/Sisley veikalā Brīvības un Lāčplēša ielas stūrī (vai maz kāds atceras, ka bija tāds veikals?). Smaržu ziņā es redzu, es toreiz vilku visu pēc kārtas. Atceros, ka teicu toreizējam boifrendam, ka man cold piestāv labāk par hot, es tomēr esmu tāda vēsa meitene. Interesanti, jo vismaz toreiz es visu laiku tēloju ugunsgalvu, bet - kā ūdenī skatījos par savu vēsumu. Cold it is.

- Red Samba - no kāda stilīgo drēbju veikala, neatceros vairs, kura. Limpene nu baigā, bet ir tajā kaut kas tāds, vasarīgs un uzrunājošs.

- Envy (Gucci) - man viņas nebija, un nebūs, bet aromāts ir visai zīmīgs savam laikam. Visas smaržas toreiz bija saldas un smagas, bet šīs bija... Eu, kurš pīpēja zāli ēda rukolu? Priekš zāles - nereāli spēcīgas, pilnīgi no kājām nones, bet mute paliek vaļā. Es vēl šobrīd varu restaurēt šo aromātu galvā (vai degunā). Absolūti fantastiks! Bet es tomēr neesmu tā, kam piestāv ļoti garšīgu salātu smarža.

- Feminite du Bois (Shiseido) - kad man pagalam beidzās Ugunsbumba, es sāku meklēt analogus vai ko līdzīgu. Kāda ne pārāk gudra konsultante man iesmērēja šīs - esot līdzīgas. Kurā vietā? Ar to, ka austrumnieciskas? Viņas ir salkani saldas pārsaldas bez jēgas un vēl ar kaut kādu eļļu smaku, un tikt vaļā no viņam nav nekādu izredžu, ne tev, ne citiem. Es pat to nosaukumu redzu tā: "Sievišķība bueeeee".

- Amorito (The Body Shop) - vēl viena pasaka, tā teikt, par lētām naudām, un atkarība uz mūžu no šokolādes nots aromātos. Neskatoties uz to, ka pret pašu šokolādi es esmu visai rezervēta. 

- Flower (Kenzo) - tās 2005. gadā uzdāvināja mammai, bet lietoju es. Neteiktu, ka pilnīgi manas, bet bija ok. Līdz brīdim, kad pudelīte saplīsa vannas istabā. It was the end of all our dreams. 

- Wish (Anna Sui) - 2005., pirkām krusstēvam dāvanu, man iedeva testeri. Smarža tiešām smalka un jauka, bet tas pats, kas ar Envy, tikai dalīts ar 547. Zaļas un patīkamas, priekš fejas. Which is not me.

- In Motion (Hugo Boss) - 2006. gada mana vīra smaržas. Tā jaunieša smaržas, ar ko es precējos. Viņa arī vienīgās smaržas. Joprojām foršas un joprojām ir man mājās (abi).

- Elixir des Merveilles (Hermes) - mans pirmais mēģinājums atrast pavisam jaunu savu aromātu. Šo izvēlējos pēc apraksta, un mamma man viņas uzdāvināja. Smukas! Bet... divi bet. Pirmkārt, tieši tad, kad man viņas uzdāvināja, izrādījās, ka es esmu stāvoklī. Turpmākos divus mēnešus es pavadīju permanentā nelabumā - vajadzēja taču tā sagadīties! Vēlāk nelabums pārgāja, un smaržas es izlietoju, bet tādas īstas mīlestības ar tām man neradās. Varbūt, arī tāpēc, ka nekā salda tur nav. Tas ir otrais 'bet', ko man būtu vajadzējis ņemt to vērā. 

- Privé (Jean-Luc Amsler) - joprojām ar mani. Analogu meklējumu mēģinājums. Lai pastāv plauktiņā.

Un vēl bija kaut kas fantastisks, ko es 1997. gadā nopirku saimniecības preču veikalā par vienu latu. Kaut kas jumtu nonesošs. Pēc pāris nedēļām es saskrējos ar čali, ar kuru mēs viens uz otru metām acis jau pāris gadus, un pavasaris bija arī jumtu nonesošs. Bļin, būtu tās smaržas, nevis kaut kas no saimniecības veikala, arī tagad ņemtu šīs! Pat nosaukums it kā naglai uz galvas. Obvious

Un jā, pāris gadus atpakaļ mani ienesa nišas aromātu veikalā Blaumaņa ielā. Tur es pārliecinājos, ka Etro Etra ir Ugunsbumbas līdzinieks. Un vēl es tur uzsmidzināju kaut ko... Saldu un satraucošu. Atmiņas no bērnības vai laimes varbūtību. Toreiz man likās, ka, lai cik patīkams, šis aromāts neesmu es. Bet, varbūt, es pati arī vairs neesmu Ugunsbumba? Diemžēl, neatceros ne vella, ko es tur esmu ostījusi, kā tas saucās un kā izskatās! Bet es atceros, kā smaržo, un man jau ir kandidāti (citi). Virzieni šobrīd ir divi - Cacharel un Thierry Mugler. Varat novēlēt veiksmi. 


29.3.19

Trīs

Ir trīs ļoti vienkāršas lietas, kuras man brīžiem liekas absolūti nesasniedzamas.

- Es sēžu, strādāju, un pēkšņi kāds atnes man ideāli pareizi uztaisītu tēju un kaut kādus sīkumus, tipa četrarpus cepumus vai divas končas, zinot, kādas tieši man patīk.
- Visi mājā guļ, un es arī. Pirms 12. Atgadās apmēram 1-2 reizes mēnesī.
- Es veikalā metu grozā visu, ko gribu, neskaitot naudu.

No otrās puses, protams:

- Kad man izbeidzas nauda, vienmēr ir cilvēki, kuri var man to iedot/aizdot. Un kuri atved visu, ko es pasūtu no veikala. Un salabo visu, kas saplīsis. Nevar gribēt reāli visu.
- Visi mājā sen ir piecēlušies, bet es guļu. Gandrīz vienmēr brīvdienās.
- Labi vien, ka es nevaru atļauties mest grozā visu, ko pagadās. Tā ir veselīgāk gan man, gan mājiniekiem, gan apkārtējai videi.

Es, protams, gribu arī jaunu mašīnu, vairāk tīri radošā darba, dzīvot Londonā, jaunas brilles un Dr. Martens zābakus, bet tie trīs ir tik taustāmi un šķietami reāli scenāriji, ka nevar novērsties.

22.2.19

Vecums nenāk 8
Rock'n'roll

Deviņi vakarā. Es saku Filipam: "Tev uz krekliņa rakstīts Rock'n'roll. Vai zini, ko dara īsti rokenroleri deviņos vakarā? Guļ! Es tev zvēru, gan Maine, gan Kotaks, gan pats Ēliss Kūpers deviņos vakarā ir gultā pidžamā, ar teļuku, grāmatu un brillēm uz deguna. Lūk šis ir rokenrols, sīkie!"

Un to pašu gribas ierakstīt pie Šturma posteriem feibukā. Nu tiešām, jums jau nu gan būtu jāsaprot, ka Šturms nav miris, bet noguris gan ir, un tāpēc sākt industriālo diseni pusnaktī ir nepareizi. Pusnaktī tusiņš būtu jābeidz un jāiet gulēt, un tā būs labāk gan cienījamā vecuma dj, gan man, kas visā klubā ir niknākā dejotāja. Labāk nebūs tikai, varbūt, bāram. Bet kuru pēc 40 vairs interesē bārs.


Starp citu, katrs ir dzirdējis par to momentu, kad maza meitene iet uz frizētavu un tur 'sajūtas kā īsta dāma'. Bet vai jūs zināt to momentu, kad melnos džinsos un Kiss maikā pieliekusies virs vannas tu mazgā nost no matiem krāsu un atkal sajuties kā pusaudze? Un nekas, ka krāsoji matus nevis skaistuma vai stila pēc, bet aizkrāsoji masveidā uzbrukušos sirmos matus.

19.1.19

Supermasters 2019

Supermasters ir īpatnējs peldēšanas sacensību formāts - 50 metru sprints katrā stilā plus 100 komplekss. Praktiski viens pēc otra bez pārtraukuma.

Pieci personīgie rekordi vienās sacensībās (visās piecās distancēs!)
Divas vakariņas vienā vakarā
Pirmais diskābelis manā vecmeistaru peldēšanas karjerā (arī svinams!)

Ļoti apmierināta ar rezultātu uzlabošanu divu gadu laikā.

Krauls 34,72
Brass 43,32
Tauriņstils 40,13
Mugura 45,44
Komplekss 1:28,14 (DSQ)



LinkWithin

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...