Ko, pirmais septemris? Haha. Viens sēro par vasaras beigām, cits - par to, ka tiem, kas parakstījušies audzināt bērnus, šodien ir atlaides. Nez, ko viņi bija iedomājušies? Ka pasaule ir līdzvērtīga? Ir jau arī.
Bet nu labi. Es slikti atceros savu pirmo pirmo septembri - tikai aleju Valdemāra ielā starp Bruņinieku un Briāna, līst lietus, krīt dzeltenas lapas (hello, kam tur vasara ir beigusies?), un mēs, laikam, kā parasti kavējam. Vēl ir dažas bildes, bet atmiņā palika tas, kā es sev centos iekalt, kā izskatās klases audzinātāja (seja mēness formā) un to, ka daži prot pļāpāt pat stundās (vai ievadlekcijā). Pļāpāt! Neko sev. Viņiem lika piecelties kājās un stāvēt.
Toties man palika kaut kas no 1994. gada 1. septembra. Mēs ar draudzeni (lielu Kurta un Kortnijas fani) stāvējām tajā tur pirmā septembra parādē, un visi, protams, gaidīja no manis kaut kādus izgājienus. Nu galu galā, visu iepriekšējo gadu es izcēlos kā Liceja galvenā neformāle - vazājos, tur, zaļajām lūpām, pārvelkamiem tetovējumiem uz sejas un, maigi izsakoties, saplēstiem džinsiem. Bet vasaras laikā man bija sācies hipiju periods - vēl košāks, bet vairs ne tik izaicinošs. Tik un tā, man arī pašai bija garlaicīgi, un vēl jāstāv tādā prikidā - nu kā tava pioniere. Vārds aiz vārda, draudzene man sasēja baltās blūzes piedurknes aiz muguras un pie svinīgās mūzikas izveda sasietu. Publika bija sagaidījusi savu. Es arī. Te mēs pozējam.
Labi jau labi, nemaz ne tik izcila huligāne es biju. Pēc šitā mēs pārģērbāmies kā ierasts (šie paši svārki, zābaki, rūtains krekls, džinsu veste ar lakādas burtiem uz muguras - the best, the rest, the rape), un mēs aizgājām uz Veldzi satikt puikas, ar ko iepazināmies dažas dienas pirms tam. Tur arī sākās mana emocionālā atkarība, ko es kultivēju dažus gadus no vietas, un ļoti veiksmīgi. Vēl to sauc par pirmo mīlestību vai kā. Ļoti bija noderīgi. Tagad viņš manī izraisa bezspēcīgas dusmas, pārsvarā no tā, cik atšķirīgos iekšējās pasaules galos mēs esam nokļuvuši, un kāds tam ir efekts. Un no tā, ka visus tos gadus viņš man centās ierādīt, kas ir stilīgi, un kā ir jādzīvo (pff, bet ko es biju gaidījusi, ja man viņš arī likās samērā etalons). Laikam, vienīgais laiks, kad viņš mani pieņēma tādu, kāda es esmu, bija tas pats 1994. gada 1. septembris un laiks līdz lietišķajiem, kad mēs vēl bijām mēs paši. Un es vēl neuzprasījos uz pamācībām. Labi gan, ka šīs dusmas ir cik dziļas, tik neaktuālas, un pēdējo reizi es to atcerējos pirms pusotra gada, kad satiku viņu tviterī. Nu, tagad arī var, vai ne.
Neatkarīgi no tā, ko es tajā laikā domāju un gribēju, dzīve sita augstu vilni. Iesvētības: man vajadzēja tēlot spoku. A, visiem vajadzēja, bet es biju tas spoks, kas izlido atsevišķi no visiem un laista publiku no smidzinātāja. Man patika. Ievērtējiet aksesuārus un uzrakstu uz rokas. Tēma.
Nu, un turpinājums ārpus skolas sienām. Es, ja kas, esmu tā, kas labajā pusē, šallē.
PS Man bija 14. Es tikai tagad apzinos, cik maz tas patiesībā ir.
2 komentāri:
Tev gan ir ko atcerēties :) Jāsaka, man "alternatīvais" periods sākās vēlāk un nebija tik košs (galu galā, dzīvoju Cēsīs, kur gan bija paprāva metālistu kopiena, bet labie koncerti tik un tā Rīgā), bet dažas līdzvērtīgas biudītes albūmiņā ir arī man :) Ja tagad padomā - es vidusskolas laikā braucu uz Rīgu uz končiem, paliku tantes tukšajā dzīvoklī, reizēm mani pēc koncerta savāca brālis, reizēm bija organizēts busiņš, ar ko brauca cēsnieki... akdies, tagad uz ko tādu mūžam neparakstītos, un brīnos, ka vecāki labvēlīgi atļāva!
A.
A, nu tu pagaidi vēl dažus gadus. Man te nesen vēl arī likās, ka tikai darbs, mājas un komforts, bet nu labdien, es esmu gatava braukt sazin kur uz koncertu, nakšņot turpat mašīnā, un man tas vēl patīk!
Man gan īpaši neatļāva, nu vismaz 14-15 gados, vēlāk vairs jau nebija vērts. Gan jau pēc gadiem desmit uzzināšu, kā ir, kad bērni tev neprasa atļauju, bet ņem un aizbrauc. :D
Ierakstīt komentāru