Gribas, lai grāmatvedība atgriež visu, kas man nav izmaksāts. Nu, 80 lati nav nieks.
Un vairs nekādas haltūras vasaras garumā, lai es paralēli darbam varētu izlemt, ko es vēl no sevis gribu, atskaitot to, ka es esmu labs populārzinātnisko filmu redaktors. Vai varbūt, ko es gribētu vēlāk. Vai kaut kā tā. Dejot? Rakstīt? Kūkot?
Un vēl lai kāds man pareizā veidā pasaka, ka viss būs labi, mēs visi dzīvosim ilgi un laimīgi. Mums ģimenē ir gaišreģe, nu, un šī, protams, vienmēr bliež visu, ko redz. Un man pareģojumi tikai sabojā visu dzīvošanu - es sāku raustīties un gaidīt vissliktāko no katra stūra. Tas beidzas ar panikas lēkmēm un ar to, ka par slikto es domāju nepārtraukti, pat tad, kad nedomāju vispār ne par ko. Man ir vajadzīgs tikai viens pareģojums: You will live long and prosper. Godavārds, man ar to pietiks ilgiem gadiem, un man tiešām viss būs labi.
Man ir nepieciešams, lai manu pesimismu kāds vienmēr mazinatu. To nespēj pat mans duāls, jo skaidrojumiem ir jābūt loģiskiem. Piemērs no tvitera: данечка объяснил про календарь майя - они просто подсчитали, сколько им понадобится жертв - и как раз к 2012 году все люди закончились. Nu! Ideāli. Un man uzreiz viss skaidrs, ka maiji tiešām lohi, man nav iemesla neticēt un ar pasauli viss būs labi gan 2012., gan visos pārējos gados. Man to Daņečku šurp derētu.
Mož viņš var man palīdzēt atcerēties, ka esmu lucky bitch. Vienmēr esmu bijusi. Globāli, viss manā dzīvē izdodas ideāli. Bet es to esmu aizmirsusi. Vai arī esmu sākusi pārāk baidīties par to, cik veiksmīga un laimīga es esmu. Un neviens nespēj man to atgādināt. Tagad es tikai baidos no visa un veiksmīga/laimīga nejūtos nemaz, man ik sekundi liekas, ka par prieku būs jāmaksā. Laikam, pati sev arī lieku maksāt.
Vēl gribas kājas rotu, ko liek ap potīti. Bet tikai ļoti skaistu, par jebkādu cenu.
Un fotoaparātu - nu tādu, kādi ir gandrīz visiem mūsu nabadzīgajā valstī. (Tas man amerikāņu draugs pajautāja, kādas mašīnas mums te topā. - Nu, BMW... - Un es biju domājis, Latvija ir nabadzīga valsts!). Jā, tad lūk, nabadzīgajā valstī katram ir tāds aparāts, no kura iznāk smukas bildes. No ziepjutrauka man apnika - ja no piecdesmit bildēm, uz četrdesmit deviņām es izskatos tik tizla, ka gribas ielīst skapī un nekad vairs ārā nekāpt, tad vainīgs ir aparāts. Nē, ne rokas, aparāts - to es esmu pārbaudījusi. Nē, ne seja - man ir arī spogulis. Piecdesmitā bilde no piecdesmit man parasti patīk. Īpaši, ja tā ir paplūdusi.
Un dažreiz arī piecdesmit pirmā.
10 comments:
Ja 49 bildes no 50 neizdodas, vaina nav modelē. Vaina nav arī aparātā. Tev jāmeklē cits fotogrāfs, jo prasmīgs fotogrāfs arī no ziepjutrauka dabūs ārā labas bildes, bet neprasmīgam spoguļkamera būs nevajadzīga greznība. Tā nu tas ir.
Man procesā fotogrāfs vispār nepiedalās.
nu pašportretiem noteikti spoguļkameru nevajag. Tad pašai sevi būs vēl grutāk nobildēt nekā ar ziepjutrauku. Tici man. Grūtāk pagriezt pret sevi, trāpīt objektīvā un noturēt fotoaparātu, jo krietni smagāks. Nāksies pirkt statīvu. Un statīvs spogulenei maksā krietni dārgāk nekā statīvs ziepjutraukam. Savi 70-80 ls. Turklāt kompozīcijas trūkums un auto režīma izmantošana ziepjutrauka bildei ir piedodama. Spogulenei tas ir vnk smieklīgi. Nāksies iet fotokursos, lai apgūtu fotografēšanas pamatus. Vēl vismaz +200 ls. Protams, rezultāts Tevi iepriecinās. Bet atkal būs viens "bet".. kad radīsies izpratne par to, kas ir laba bilde un kas nē, Tev patiks vēl mazāk bilžu. Varbūt 1 no 200. Tad neasas, pārgaismotas vai pārāk tumšas, ar visādiem traucējošiem objektiem fonā, utt. bildes atzīsi par nederīgām. Un arī pašportretu bildēšana vairs nešķitīs tik aizraujoša. Tā var turpināt. Gribu pateikt, ka, nopērkot spoguleni, Tu izdarīsi izšķirošu soli, un kādu laiku būs tā, ka pa jaunam vēl nemācēsi, bet pa vecam vairs negribēsies. Turklāt tas būs saistīts ar izdevumiem. Spogulene pati... tad jau gribēsies ārējo zibspuldzi, tad statīvu, fotokursus, fotosomu, pēcāk vēl varbūt kādu labāku objektīvu, filtrus, utt... neverending story. Bet atkārtoju, rezultāti priecēs!
Paldies, ļoti interesanti.
Tikai es gluži netiecos pēc mākslas foto. Kas mani interesē, ir bildēt savu sadzīvi un, lai, skatoties bildes, nav ar riebumā piemiegtām acīm lielāko dāļu mest misenē. Riebumu parasti izraisa tās bildes, kurās ir kustīgi objekti. Varbūt, tev ir kādi ieteikumi? Vai komentāri, kāpēc vieni un tie paši kustīgie objekti bildēti ar vienu un to pašu paņēmienu, izskatās dažādi, kad bildē ar ziepjutrauku un ar spoguleni?
Saprotu, ka netiecies, bet reti kurš nopērk spoguleni ar domu: būšu fotomākslinieks. Nē, tas notiek pats no sevis: gribas labākas bildes -> tiek iegādāta labāka kamera -> rodas sapratne, ka trūkst fotografēšanas prasmju -> rodas vēlme pēc vēl labākām bildēm, jo mācoties tu saproti, kāpēc, piemēram, bilde ir pārgaismota vai seja izskatās plakana, utt. Un tā pa ķēdīti, līdz saproti, ka esi kļuvis nedaudz atkarīgs. Jā, foto rada atkarību. Ar ziepeni ir puslīdz vienalga, vai bildē ir tikušas, piemēram, kājas, vai nē.. vai pie galvas karājas mistiskas gleznas fragments vai nē, utt. Spogulene jau nozīmē atbildīgu bildēšanu, pat ja modelis ir paša bērns vai kaķis.
Par kustīgiem objektiem - bildes neizdodas lielākoties tāpēc, ka ekspozīcija ir pārāk ilga, līdz ar to bildējamais subjekts ir paspējis izkustēties un bilde "izsmērējas". Īpaši ja apgaismojums nav labs. Spoguļkamerā to, protams, var viegli novērst, izvēloties atbilstošu ekspozīciju, diafragmu un ISO. Mazajos ziepjos arī parasti ir kaut kāds nebūt manuālais režīms, kur var mēģināt parotaļāties ar settingiem, bet, protams, tas nav tas. Starp citu absolūti lielākā daļa lietotāju pilnībā neizmanto iespējas, ko piedāvā mazie ziepīši, kur nu vēl spoguļkameru iespējas. Ir skumji, ja cilvēks nopērk super truper kameru, bet turpina bliezt auto režīmā.
Es Tevi nekādā ziņā negribu atrunāt no labākas fotokameras iegādes. Lēmums ļoti atbalstāms. Gribu tikai teikt, ka ar to vien viss nebeigsies, jo, paveroties iespējām un rodoties izpratnei, pieaugs arī vēlmes un cerības. Un kritiskums (kas arī ir ļoti apsveicami).
Un vēl gribu piebilst, ka ir trūkumi, kurus var novērst tikai, iegādājoties labāku aprīkojumu, bet ir ļoti daudzas lietas, kurām tas nemaz nav vajadzīgs.
Paskaties, piemēram, ceļojumu blogos vai fotosaitos - cilvēki ar visparastākajiem ziepjiem ir sabildējuši tādas bildes, ka mute paliek vaļā. Tagad nevienu konkrētu piemēru Tev neiedošu, nav arī laika meklēt, bet vari man ticēt. Pareizs kadrējums + akcentu izvēle + interesants moments + to pašu niecīgo ziepja iespēju pilnvērtīga izmantošana = patiešām laba bilde.
un vēl, Liz, viena lieta.
Tu patiešām dzīvosi ilgi un pārticīgi!! Es esmu gaišreģe, nopietni.
Pasaulē pastāv pilnīgi visi scenāriji, viss atkarīgs tikai no tā, kam mēs paši noticam. Noticot, mēs izvēlamies attiecīgo scenāriju. Tāpēc jau placebo efektam ir tik liels spēks. Un arī gaišreģiem un zīlniekiem, it īpaši, ja tie cilvēkam pareģo ko sliktu. Tad nabaga cilvēks, visu laiku domā un neapzināti gaida, kurā mirklī piepildīsies pareģojums, un tā arī notiek. Tā nu tas mūsu sabiedrībā ir iegājies, ka cilvēki vieglāk notic sliktām lietām nekā labām, tāpēc arī sliktās biežāk piepildās. Pozitīva domāšana nav tikai mārketinga speciālistu izdomātas pasakas!
Nu, cerams, ka tā. Agrāk man izdevās saskatīt sakarības procesos un saprast, ka nevienam ne par kādiem saviem sasniegumiem vai veiksmēm nav jāmaksā, vismaz ne kaut kādo karmisko sakarību līmenī. Ja nu vienīgi tādā, ka cilvēks pats sevi soda par to, ka viņam labi iet. Agrāk es redzēju, kad sākas periods, kad viss aiziet pats no sevis, un mācēju ne tikai to izmantot, bet arī pieņemt. Nu, un protams, tad ir periodi, kad viss neizdodas tik labi, un tad arī jāpiebremzē.
Bet tagad es tos veiksmīgos periodus vairs nenovērtēju tā, bet atkal kā kaut ko, kas būs jāatsrādā. Žēl, ka nesanāk laika kārtīgāk atcerēties, kas mani tā ir nobiedējis. Jo kaut kas taču ir.
Par foto, es jau arī nešaubos, ka var arī ar ziepeni. Nevaru teikt, ka mani neapmierina neviena bilde, ko es pati esmu nobildējusi. Nē, dažas no simta izlasīt var, un es būšu tīri apmierināta. Bet tās pārējās 98 ļoti sabojā noskaņojumu un liek domāt, ka viens veiksmīgs kadrs ir izņēmums, bet tie visi pārējie ir likums.
Nevarētu piekrist, ka ar ziepeni var piedot nogrieztās kājas. Man to laikam neļauj gan mākslinieciskā izglītība, gan kopējā visai mākslinieciskā nosliece. Ja es kaut kur atmetu ar roku nogrieztām kājām, tad tāpēc, ka izsitos no spēkiem tasīt vēl vienu bildēšanas sesiju, kur tāpat 98% ir misenē metami.
Tādā gadījumā novēlu Tev pavisam drīz turēt rokās savu jauno spoguleni. Un vēl novēlu neapstāties tikai pie AUTO režīma. Gaidīšu pirmos kucēnus!
Ierakstīt komentāru