Saaremaa

Šovasar nebija plāna braukt nekur tālu, koncerti arī atkrita, bet kaut ko tomēr gribējās. Tāpēc Sāmsala bija acīmredzama izvēle. 

Piecas dienas, Lotes atlants un daudz pieturas punktu. 

Virtsu-Kuivaistu prāmja biļetes es iepriekš nopirku internetā (diviem pieaugušajiem, bērnam un mašīnai tās izmaksāja apmēram 11 eiro). Virtsu prāmju piestātnē bija paredzēts ierasties uz 21:10 reisu, kādas 30-40 minūtes iepriekš.

Izbraucām mēs svētdienas pēcpusdienā - brauciens līdz Salacgrīvai, kur mūs pamatīgi aizkavēja Pozitivus gājēju pāreja - festivālistu plūsma nebeidzās nekad, un pabraukt tālāk arī nevarēja. Vēl pāris pieturas Statoilā, krūmos un es pie stūres, kas nozīmē mierīgu braukšanu bez liekās apdzīšanas. Pie Pērnavas vīrs mani aplaimoja ar informāciju, ka līdz Virtsu ir 130 kilometri. Nevar būt. Nevar arī, navigators vēl mazliet parēķināja un apstājās pie varianta 73. Kas arī ir skarbā patiesība, bet manā galvā šis attālums bija kādu 20 km. Cerības paspēt uz mūsu prāmi strauji izgaisa, labi, ka tas nav pēdējais. Nestresojam, brauksim ar nākamo. 

Smieklīgi, bet Virtsu mēs iebraucām 21:15, nokavējot tikai 5 minūtes. Kas vēl smieklīgāk, iekāpšana mūsu prāmī vēl nebija beigusies! Kārtība tur visai igauniska - laiks, kas norādīts kā prāmja atiešanas laiks, patiesībā ir iekāpšanas sākuma laiks. Internetā iegādātās biļetes nozīmē reģistrāciju atsevišķā joslā, nestāvot rindā.

Uz prāmja ir ēdnīca parastā, kafejnīca glaunāka, daudz ērti soliņu ar galdiem, tualete un veikals, kur var nopirkt 3 saldējumus par 4 eiro. Bet brauciens ir īsāks par 30 minūtēm. Nepaspējām mēs atzvanīties mājās un apēst maizītes, kā jau acu priekšā bija krasts. Mušu sala, tu?

Jau bija sācis satumst, bet pēc 10 minūtēm mēs jau bijām pie kempinga, kur es plānoju nakšņot. Ir dažas aizņemtās mājiņas, dažas brīvās, daži kemperi, dažas teltis, bet saimniekus nekur neredz. Ir stends ar uzrakstu - laipni lūgti, iekārtojieties, mēs būsim no rīta. Ja nebūsim, naudu varat mest pastkastē.

kempojam

Blakus kempingam ir veikals, tirdziņš un dakteris (!) - 20 brauciena minūtes lielajā saliņā. Un dakteri mums arī vajadzēja. Bērnam bija sastrutojis kājas īkšķis, un man viņš ļoti nepatika, tāpēc nolēmām apmeklēt igauņu dakteri. Viņa bija ļoti laipna, par divām vizītēm paprasīja 5 eiro, un pretī iedeva Višņevska ziedi, iepildītu analīžu kolbiņā ("Nezinu kā Latvijā, bet Igaunijā to nopirkt nevar"). Un vēl aplaimoja ar informāciju, ka ar tādu pirkstu 5 dienas pastaigāt var, ja vien traki nesāp, bet mājās tas ieaugušais naga gabaliņš būs jāizgriež.  

Veikals patika visiem, īpaši ar cukurdzīvniekiem ar dažādām garšām un Mazās Mijas pastkartēm.

mājās no veikala

Pie veikaliņa piepirkām kūpinātus asarīšus, es tirgū cerēju dabūt dārzeņus, bet dabūju tikai mazsālītus gurķus, kas bija stipri sālīti. 

Otrajā dienā atkal sākas neplānota improvizācija. Meklējot strausus un ķengurus, atrodam Koguva ciemu. Saglabājušās mājas, piebūves, skola, lietus un skumjais suņuks. Staidzinājāmies tur stundas divas, braucām meklēt strausus vēlreiz. Neskatoties uz to, ka uz šosejas ir lielā ķengurzīme-norāde, atrodam ne uzreiz, bet atradām. Strausi, ķenguri - viss, ko bērniem vajag.

Ilgi priecājāmies par resnajām astēm un to, kā tas ķengurs guļ cilvēka pozā.

Un tad kaut kā sagribējās ēst. Iebraucām Sāmsalā, nogriezāmies no galvenās šosejas uz ceļa, kas iet gar jūru, un netālu no vietiņas, ko sauc Jaani, atradām vietu jūras krastā, kur papusdienot ar mašīnā esošo. Vienā vietā ceļu mums šķērsoja divas govis, kas vispār izskatījās, ka nesaprot, ko mēs gribam. Žēl, ka mēs abas ar bērnu gulējam, citādi tās govis dabūtu trūkties. Vispār, cik varu atminēties visu braucienu nogulēju. Pa nakti diezgan, un tad vēl mašīnā visu laiku slēdzos ārā.

Skarbās ziemeļu ainavas

 Tad tikām līdz Leisi, ierāvām kafiju, lai var atvērt acis, nogaidījām kārtējo gāzienu un braucām uz Anglas dzirnavām.

Tā kā kempinga saimnieki neuzradas, bet teltsvieta maksāja tikai 6 eiro, tad mēs palikam vēl vienu nakti, un pavisam uz Sāmsalu pārcēlāmies tikai otrajā dienā. Atkal braucām pa to pašu gleznaino ceļu gar upi un, tā kā uz pāris stundām parādījās vasara, gribējam arī nopeldēties. Neliels pārsteigums bija tāds, ka jūra pilna ar medūzām. Un ūdens šausmīgi auksts. Tik un tā gājām ņurkot, bet piebraukušie igauņi gan nobijās. Pataustīja ūdeni, nokomentēja 'medussi, medussi' un aiztinās prom. Kā pēc tam noskaidroju, šīs medūzas Baltijas jūrā ir reta parādība, tās šad tad iepeld no Atlantijas okeāna un saucas Ausainā Aurēlija.  

Tad laidām uz Pangas stāvkrastu, par ko visi jūsmo. Nu smuki jau ir, nevar noliegt, bet cilvēku par daudz un vējš par stipru. 

Piedzērušais mežs. Nē, ne tāpēc, ka mēs visu redzētu caur dzēruma prizmu, bet dēļ tām dejojošām priedēm.

Bet Sāmsalā visur ir vējš. Un jūra. Un romantiski skati. Vispār, viss ir tāds izteikti ziemeļniecisks un skarbs. Vienlaicīgi neskarts un sakopts. Tāda miniskandināvija. Tālāk braucām bez īpaša mērķa gar jūras krastu, un nonācām pretējā līča krastā, Tagarannā. Tajā brīdī te cilvēku gandrīz nebija (un tie, kas bija, bija latvieši).

Pasaules mala. Tālumā redzamais krasts ir Pangas stāvkrasts.

Skarbās ziemeļu ainavas-2

Negaidīti šī izrādījās tieši tā vieta, kur visi būvē savus tornīšus no akmeņiem. Es un akmeņi. Mans bērns un akmeņi. Un rimi iepirkumu maisiņš. Labāk par Pangas stāvkrastu.

Nakti pārlaidām kempingā pie Karujarves, Lāča ezera. Arī līdz sāpēm romantiska vieta un foršs kempings (16 eur uz trijiem ar telti, mašīnu un grila īrēšanu). Žēl, ka atkal vējš un +16, nesanāca nekāda peldēšanās un ezera patērēšana. Cepām gaļu uz grila, kamēr atkal neuznāca gāziens. Un gāza visu nakti. Uz rīta pusi kaijas uztaisīja koncertu, bet pēc pamošanās izrādījās, ka ziemeļos kaijas ir tas pats, kas mērkaķi dienvidos - visas miskastes ir izārdītas.

Tad vīrs uzstāja, ka jābrauc uz Lumandu, uz kaļķa muzeju. Mums patika. Vīram - kaļķa muzejs, man - zemeņu muzejs, bērnam - bizbizmarītes muzejs. Katram sava izklaide. Zemenes tur tiešām saēdos uz nebēdu.

Tālāk sekojām gar rietumu krastu uz Serves pussalu, kur vējš ne tikai nerimās, bet pat neļāva apstāties paēst, nācās šim nolūkam iebraukt mežā.

draudzēties negribēja nemaz

Serves bāka

Mani mīļākie dārgakmeņi. Un mēs tiešām atradām trīs gabalus ar caurumiņiem.

Otra pasaules mala. No šejienes var redzēt Kolkas ragu.

Kur braukt nakšņot bija izvēle ar nelielu nezināmā piesitienu - kempingu cenas ir kā kuram saimniekam labpatikās uzlikt. Var gadīties pilnīgi bezservisa kempings ar cenu 20-30 eiro, bet var būt tikpat kā par velti ar baseinu un kalpiem. Tā kā Camp Mandjala atrodas tuvu Sāmsalai galvaspilsētai Kūresārei, es biju noskaņota skeptiski. Bet! Milzīgs un fantastisks kempings jūras krastā ar barčiku Goa noskaņās maksā 8 eiro par nakti. Visiem trijiem kopā. 

Aizšāvām uz Kūresāres Maksimu 10 km attālumā un laimīgi apmetāmies jūras krastā. 

Īstā dāma šūpojas šūpuļtīklā.

No rīta pat kārtējo reizi nopeldējāmies ledainā ūdenī (mani neatturēs nekas!) un nedaudz apmeklējām lietaino Kūresāri. Pārāk ilgi mēs tur nebijām, jo atkal sāka līt. Kad braucām garām Kali meteorīta krāterim, jau gāza kā no spaiņiem. Bet tur mēs piestājām. Jāsaka, kaut kas tajā vietā ir. Neviena tūristu bilde krātera spēku neparāda. Tur tas vienmēr izskatās pēc zaļa dīķa, bet patiesībā ir visai iespaidīga bedre. Iespaidīgāku to padara, ja pastāvi un padomā, ka to ir izsitis akmens, kas nokrita no debesīm.

Laiciņš gan bija tāds, ka palika sajūta - Saaremaa dzen mūs prom. Un mēs laidāmies Pērnavas virzienā.

Daži saka, ka salas galvenās apskates vietas ir spēcīgi pārvērtētas, bet nu... jūs gaidījāt pēkšņi negaidītus brīnumus tepat 100 km attālumā? Jā, par diži kultūras pilno atpūtu to nenosauksi, arī elpu nerauj ciet no brīnumiem un skatiem (vismaz ja dzīvojat Latvijā), bet Sāmsala ir ļoti miermīlīga, civilizēta un mežonīga vienlaicīgi. Kaut kā viņa ātri vien izspieda no mana topa Nidu un mūsu rietumu piekrasti. Es labāk vēlreiz uz šejieni. Nez, šeit kādreiz ir arī silta vasara?